Nesenā pagātnē ir bijuši vairāki gadījumi, kad Regnārs Vaivars ir tik ļoti aizrāvies ar iestudējamo materiālu, ka zināmā mērā pārcenties un pārspīlējis – tā gadījās gan ar izrādi Divas māsas un draudzene Ģertrūdes ielas teātrī, gan stipri transformēto Artura Dīča Lidojošo Travoltu Nacionālajā teātrī, gan iestudējumu Klusa nakts, dzēra nakts Valmierā. Regnāra Vaivara jauniestudējums Liepājas teātrī – Deivida Heira Zilā istaba – atstāj iespaidu, ka režisors šoreiz ir strādājis viegli, atraisīti un panācis ironijas piesātinātu, ar patiku skatāmu rezultātu.
Vairākas tendences
Regnāra Vaivara izrāde ievietojama vismaz divos kontekstos. Pirmkārt, tā iekļaujas Latvijas teātrus pārņēmušajā paisuma vilnī, kur labais tonis skaitās iestudēt nevis oriģināldarbus, bet to mūsdienu pārveidojumus. Liepājas teātris ar Patrika Mārbera pārveidoto Ibsena Hedu Gableri, drīzumā gaidāmo Mārtina Krimpa versiju par Moljēra Mizantropu un arī šo Deivida Heira kamerkomēdiju Zilā istaba, kuras iedvesmas avots ir Artura Šniclera luga Rondo, soļo aktuālās tendences priekšpulkā līdztekus Dailes teātrim, kurā top Patrika Mārbera (nevis Augusta Strindberga) Pēc Jūlijas jaunkundzes.
Otra tendence raksturīga tieši Liepājas teātrim, kurš periodiski iestudē izrādes par attiecībām, kas sastāv no atsevišķām, sižetiski gandrīz nemaz nesaistītām ainām. No samērā nesenas pagātnes lai pieminam Dž. Dž. Džilindžera iestudējumus Mīlestības neprāts un Dekamerons spa stilā. Te pastāv risks, ka skatītājs, meklēdams repertuārā un izlasīdams anotāciju, teiks: "Atkal!" un uztvers jaunu izrādi kā zināmu otro uzlējumu.
Ja runājam par pirmavota – Artura Šniclera Rondo – iestudējumu vēsturi Latvijā, jāmin Valentīna Maculēviča Riņķa dancis Valmierā (1992), Baņutas Rubesas iestudētais Andras Neiburgas teksts dažādos spēles laukumos Jaunajā Rīgas teātrī (2000), kā arī Andreja Jarovoja iestudējums Ģertrūdes ielas teātrī, kurš joprojām ir repertuārā un kura dramaturģiskā materiāla apstrādi veikusi Sandija Kalniņa.
Liepājas gadījumā ir izraudzīta Deivida Heira luga, kas vēl izgājusi caur Regnāra Vaivara "kausējamo krāsni", jo viņš ir režisors, kurš mēdz materiālu pārstrādāt.
No akta līdz aktam
Iemesls, kāpēc Šniclera luga mūsdienās tiek pārstrādāta, acīmredzot ir pārmaiņas priekšstatos par šķiru attiecībām, mainot arī epizodēs nodarbināto tēlu nodarbošanos. Savukārt Regnārs Vaivars nav izmantojis Deivida Heira pieļauto iespēju, ka visus vīriešus spēlē viens aktieris un visas sievietes – viena aktrise (kā to, starp citu, dara Andreja Jarovoja iestudējumā Ģertrūdes ielas teātrī). Regnāra Vaivara piedāvātā kombinācija – divi plus divi – dod aktieriem laiku samērā būtiski transformēt vizuālo tēlu, izmantojot parūkas un bārdas.
Vēl viens atsvešinājuma elements ir bērna tēls – Deividam Heiram seksuālā akta ilgums tiek parādīts videoprojekcijā, savukārt Regnārs Vaivars ir pierakstījis mazliet izvērstākus tekstus, kurus no dažādiem zāles nostūriem pārraida Beatrises Eglinskas atveidotā varone. Šo tekstu galvenā jēga ir tā pati – komentēt seksuālā akta ilgumu, brīžiem tiek piebilsts, ka "pulkstenis tā arī palika uz pussešiem", un izskan tamlīdzīgas replikas. Grūti pateikt, kāpēc režisoram šķitis svarīgi, ka seksuālās darbības komentē nepilngadīga meitene, – viena no versijām varētu būt ironiska eņģeļa transformācija.
Izrādē nodarbinātā aktieru četrotne – Inese Kučinska, Leons Leščinskis, Agnese Jēkabsone un Gatis Maliks – spēlē atraisīti un ārkārtīgi ironiski. Režisors, kurš pats ir arī scenogrāfs, ironisko lasījumu uzsver arī ar mēbeļu izvēli, piemēram, pirmajā ainā liekot Ineses Kučinskas Prostitūtai bīdīties ar soliņu uz ritentiņiem nopakaļ savam kaisles objektam – Leona Leščinska Taksistam. Nozīmīga loma ierādīta diviem baltā tērptiem skatuves strādniekiem, kas piešķir ainu maiņām zināmus priekšnesuma elementus. Ainas izspēlētas elegantā groteskā, nemitīgi balansējot uz pārspīlējuma robežas, tomēr noturoties labas gaumes rāmjos. Brīdī, kad to skaties, viss ir kārtībā – uzmanība tiek noturēta, ir smieklīgi un beigās drusku sērīgi. Taču, vērtējot izrādi ar vairāku nedēļu distanci, jāatzīst, ka īpaši paliekošus nospiedumus skatītāja apziņā tā neatstāj. Aktieri strādā godprātīgi, tomēr nevar nemanīt, ka viņu radošajā biogrāfijā šie varoņi nav unikāli, piemēram, Agneses Jēkabsones varones tipoloģiski līdzinās tai meičai, ko aktrise sezonas sākumā nospēlēja izrādē Bella Figura.
Vērtīgākais izrādē Zilā istaba ir režisora panāktais kontrasts starp varoņu ilgu smeldzīgumu un situāciju komismu, īpaši Ineses Kučinskas Aktrises sniegumā. Brīžos, kad tas izdodas, izrāde saāķējas traģikomismā. Beigu ainā aktieri spēlē melodrāmas atslēgā, bet augsne tam tiek sagatavota jau iepriekšējā ainā.
Ja eksistē tāds "kvalitatīvās izklaides" plauktiņš, Zilajai istabai tajā ir vieta. Turklāt interesantā kārtā darbs, kas primāri rakstīts par dziņām, jaunajā Liepājas teātra versijā tomēr ir par jūtām, lai arī ironiskā toņkārtā.
Zilā istaba
Liepājas teātrī 28.III plkst. 19, 26.IV plkst. 19, 16.V plkst. 19, 7.VI plkst. 19