Izrādes lekcijas forma, ko dramaturgs Jānis Balodis un režisors Valters Sīlis izmantojuši ne reizi vien, radot, piemēram, tik veiksmīgu projektu kā Nacionālais attīstības plāns, iedzīvināta atkal ar pretenziju uz globālas tēmas risinājumu. Dirty Deal Teatro jauniestudējumā Zudusī Antarktīda ir mēģināts ekoloģisku publicistiku apvienot ar dokumentālajai piedzīvojumu literatūrai raksturīgo avantūras elpu, turklāt to papildina Edgara Raginska mūzika un Ievas Kauliņas zīmējumi.
Tieši šie zīmējumi ar skanisko fonu šķiet interesantākais paņēmiens, kā jūras biologa Džeimsa Maklintoka stāstu padarīt unikālu, neaizmirstamu. Uzzīmētā, mums maz pazīstamā pasaule šķiet vienlīdz reāla un nereāla, iztēles radīta. Mēs saprotam, ka ne jau Maklintoks vai vēl jo mazāk viņa "medijs" Toms Liepājnieks ir zīmējuši šos darbus, bet tieši ar to palīdzību skatītājs pieslēdzas stāstam emocionāli. Un tas vēl jo vērtīgi ir tāpēc, ka racionālā sadaļa tomēr dominē.
Konceptuāli svarīgi, ka aktieris Toms Liepājnieks sevi izrādes sākumā pozicionē kā cilvēku, caur kuru Maklintoks var uzrunāt skatītāju. Respektīvi, viņš saglabā distanci un pilnībā neidentificējas ar savu varoni, lai arī runā pirmajā personā kā Džeimss un Tomu piemin trešajā personā. Aktieris atstāj patīkamu, draudzīgu iespaidu, taču viņa stāstījuma maniere visā izrādes garumā ir nemainīgi neitrāla, nepārkāpjot lekcijas robežas. Tas ir, viņa varonis tikai retumis racionālo lektora intonāciju pārvērš emocionālā pieredzes stāstā, piemēram, kad stāsta par nirējiem zem ledus. Ir daudz zinātnisku detaļu, detalizētu zinātnisku problēmu izklāstu, taču teksta interpretācijai kopumā pietrūkst tā īstuma, degošo acu mirdzuma, kas neizbēgami ielavās savas nozares fanātiķu stāstījumā, kad viņi runā par sev būtiskām lietām. Liekas, izteiktāks lūzums starp prātu un sirdi izrādi varētu padarīt ritma ziņā saistošāku, krāsaināku, jo pašlaik līdz galam netiek pārkāpta tā robeža, kad saproti – stāstot par krabjiem, zinātnieks īstenībā stāsta par pasaules problēmu, par globālās sasilšanas izraisītu lēnu, bet būtisku eksistenciālu apdraudējumu mums visiem un katram.
Vismaz pirmizrādē radās iespaids, ka Toms Liepājnieks milzīgajā teksta apjomā vēl jūtas kā viesis, respektīvi, iemācījies viņš to ir (dažbrīd gan šķita, ka pilnas drošības tekstā nav), bet tas vēl nav simtprocentīgi viņa teksts. Prasījās lielāka azarta, jo, ja tā nav, teksta vienkārši ir par daudz un skatītāja uzmanība atslābst. Ir daudz informācijas, kuru uzklausot ir skaidrs, ka tāpat tā visa galvā nepaliks. Ja mērķis ir bijis ieinteresēt skatītāju Antarktīdas ekoloģiskajās problēmās tiktāl, ka cilvēks no izrādes iziet kā pārliecināts dabas aizstāvis, gatavs piketēt pret globālo sasilšanu izraisošajiem procesiem, tad tas gluži nav sasniegts. Tomēr, īpaši gados jauniem skatītājiem, šāda izrādes lekcijas forma varētu būt itin noderīga arī tīri informatīvā ziņā.
Izrādes beigās mēģināts atkārtot to stāstnieka un skatītāja draudzīgo kontaktu, kas gluži labi ar lētu alu no plastmasas pudeles, baltmaizi un dziesmas Rozamunde ierakstu izdevās Jāņa Baloža un viņa domubiedru izrādē Pārmaiņu pārbaude. Arī Toms Liepājnieks atver četras alus pudeles (šoreiz nekādas lētās, bet gan Valmiermuižas Balles alu) un iedod četriem skatītājiem. Taču te arī līdzība beidzas. Izrāde nepāraug saviesīgā pasākumā, un skatītājos sajūta, ka viņi ir padarīti par kāda procesa līdzdalībniekiem, nerodas. Lekcija beidzas, aktieris paklanās. Laiks pavadīts gana labi un pat jēdzīgi, bet iespējas izrādei augt vēl ne tuvu nav izsmeltas.
Zudusī Antarktīda
Dirty Deal Teatro
Tuvākā izrāde 7. martā