Mākslas zinātnieces Elitas Ansones kūrēto ekspozīciju Nākotnes valsts izstāžu zālē Arsenāls veido mākslinieciskas vīzijas par mūsu kolektīvo eksistenci kaut kad vēlāk, kaut kur starp sapņiem par ideālo un bailēm no pārmaiņu neparedzamības. Futuroloģiskas prognozes mijas ar personiskām atsaucēm – lai arī pašā izstādē nekādi dalījuma principi nav tikuši izmantoti, ekspozīciju nosacīti varētu sagrupēt darbos, kas abstrakti runā par nākotni kā eksistenciālu laika kategoriju, darbos, kas cenšas komentēt politiskos un sociālos procesus kā nākotnes ietekmes mehānismus, kā arī refleksijās par cilvēka un tehnoloģiju mijiedarbības turpmākajiem scenārijiem.
Rītdiena nemirst
Izstādes dalībnieku – uzaicināto Latvijas mākslinieku – saraksts ir spožs, arī paši darbi ir pārdomāti, izstrādāti, tajos nav nejaušību un neveiklību, to izpildījumā valda stingrs profesionālisms. Taču izstādi ir grūti raksturot kā interesantu un aizraujošu, jo, par spīti noslīpētajam profesionālismam, darbos kopumā trūkst oriģinālu ideju, padziļināta skatījuma vai apzināti stilizētas paviršības. Izstādē redzamās versijas par "nākotnes valsti" atgādina atbildes, ko steidzīgi garāmgājēji varētu sniegt ielu ekspresintervijās, nevis mākslinieki, kuru sociālā loma tradicionāli saistās ar īpatnējāku un jūtīgāku pasaules uztveri nekā vidusmēra cilvēkam.
Pēdējā laikā Latvijas vizuālajā mākslā esmu novērojusi problēmas ar mākslas artikulēšanu lielu grupu izstāžu formā: regulāri trūkst spēcīga konceptuālā karkasa, kas brīnišķīgus darbus spētu sastutēt vienotā mākslas notikumā, līdz ar to bieži zūd arī atsevišķu elementu iedarbīgums. Vēl viena Nākotnes valsts izraisīta asociāciju straume plūst padomju kultūras un izstāžu veidošanas politikas virzienā, kad ikvienam darbam un izstādei bija nepieciešama tēma kā leģitīms aizsegs radošajām izpausmēm. Strādāt ar tik brīvi interpretējamu tēmu Nākotnes valsts māksliniekiem, iespējams, bijis pārāk garlaicīgi, tāpēc iznākums izdevies remdens – nākotnes valsts ir tikpat plašs temats kā, piemēram, jūras ainava vai "ko es darīju vasaras brīvlaikā".
Lielākā daļa darbu nekādu pārsteigumu nerada un piedāvā konkrētajiem autoriem raksturīgus izteiksmes veidus un kaut kur iepriekš redzētu kompozīciju atkārtojumus, it kā pielāgojot darbu aprakstus virstēmai. Ticu, ka izstādes un katra individuālā darba radīšanas process patiesībā bijis daudz sarežģītāks, taču rezultāts atstāj sērijveida produkcijas iespaidu. Protams, ar izņēmumiem.
Ironija par izstādes uzstādījumu jaušama Ivara Drulles instalācijā Laimes rats, kurā skatītājs savu nākotni, bet vispār mākslas darbu jeb zīmējumu var izvēlēties pats, ar pieskatītāja palīdzību pagriežot īpaši izveidoto mehānismu ar zīmējumu ruļļiem, kas skatītāja nākotni izzīlē triju zīmētu ainu veidā. Laimes rats atspoguļo Ivaram Drullem raksturīgo interesi gan par vidējā latvieša mitoloģiju, gan manuāli darbināmiem mehānismiem un ir viens no darbiem, kurā izstādes tēma šķiet ļoti organiski atbilstoša mākslinieka interesēm.
Noteikti nav garlaicīgs arī Katrīnas Neiburgas videodarbs, kurā māksliniece veic vēdiskus tā dēvētās enerģijas sakārtošanas rituālus veiksmīgam dienas sākumam, ironizējot par cilvēces apsēstību būt gatavam nākotnei. Ar elegantu smalkumu tēma interpretēta Kriša Salmaņa instalācijā Aust, kurā, atsaucoties uz Latvijas kultūrā tradicionālo steļļu mehānismu, ierasti lēnajā Kriša Salmaņa darbu ritmā milimetru pa milimetram tiek plēsts milzīgs karmīnsarkana auduma bluķis, izplēšot tajā trūkstošo "latviskās identitātes" balto līniju un vienlaikus bez pamācoša patosa – kā vairākos citos izstādes objektos – vizualizējot nākotni kā nesasniedzamu laika punktu, jo tekstilšķiedru sairšanas process šķiet bezgalīgs.
Kur traucas šis kuģis
Izstāde nav un arī nav bijusi iecerēta kā politiskā aktīvisma māksla (Latvijā šis žanrs nemaz neeksistē), taču tajā redzami nedaudzi mēģinājumi pietuvoties politiskajai kritikai, piemēram, Aijas Zariņas gleznā Kāda būs mūsu nākotnes valsts?. Rezultāts tomēr paliek tādā avīžu karikatūru līmenī kā mākslinieces politisko ideju ilustrācija bez jebkāda gleznieciskā iedarbīguma vai tēlainās domāšanas spēka. Vismulsinošākais gan šķiet Aigara Bikšes darbs 174 gadus vecais Melānijs Bloka piedzīvo apgaismību sārmā negaisa laikā Baltijas ezera krastā – un nevis tāpēc, ka mani mulsinātu bioloģiski neskaidra dzimuma cilvēki (kā droši vien iecerējis mākslinieks), bet tāpēc, ka šāda veida joks zem jostasvietas (gan tiešā, gan pārnestā nozīmē) savu aktualitāti un gaumīgumu ir nokavējis par gadiem piecdesmit. Aktualitāte tam nepiemīt arī ģeopolitiskās telpas ziņā; manuprāt, Aigaru Bikši satraucošajām dzimtes tēmām Latvijas politikā un sadzīvē valdošais patriarhālais tradicionālisms teju katru dienu sniedz pamatīgu iedvesmas materiālu, lai radītu sociāli kritiskus mākslas darbus.
Ņemot vērā, ka izstādē aktualizēti tādi jēdzieni kā "valsts", "nākotne", "tiesības", "atbildība", no māksliniekiem kā radošas sabiedrības grupas gribētos just lielāku toleranci un atvērtību dažādajam. Nākotnes valsts versijas lielākoties atgādina reglamentētas ofisa darboņu pārdomas – politkorekti piezemētas un izvairīgas –, vai arī tās ieslīgst pavisam sapņainā misticismā, kas lielā mērā atbilst kuratores Elitas Ansones ilggadējām profesionālajām interesēm par dažādām jauna garīguma formām.
Ļoti iespējams, ka izstādes potenciālo radošo jaudu ir piebremzējusi tās piederība Latvijas simtgades programmai, kas diemžēl pamazām kļūst par kultūras pasākumu antikvalitātes zīmi. Lielākā daļa Latvijai 100 notikumu izvēršas par reprezentatīvi mietpilsoniskiem kompromisiem ar birokrātijas darboņu maz ieinteresēto laikmetīgās kultūras gaumi. No miglas iznirstošais kuģis, ko redzam izstādes publicitātes attēlā, laikam traucas pamieloties Baltā galdauta svētkos, nevis sildīties pie barikāžu ugunskuriem labākas nākotnes dēļ.
Izstāde
Nākotnes valsts
LNMM izstāžu zālē Arsenāls līdz 20.V