Atšķirīgām paaudzēm piederīgu mākslinieku duetu izstādes pēdējos gados ir izplatīts un samērā ērts vizuālās mākslas eksponēšanas formāts. Izolētu mākslas darbu (un mākslinieku) bieži vien ir grūtāk uztvert nekā tādu, kas skatāms plašākā kontekstā, piemēram, konkrētu vēsturisko apstākļu vai kādas specifiskas tēmas perspektīvā. Turpinot fonda Mākslai vajag telpu pagājušajā gadā sākto Vasaras mājas projektu, kas bija veltīts gleznotājas Džemmas Skulmes jubilejai, šī gada vasarā par Latvijas laikmetīgās mākslas kopsaucēju izvēlēts Ilmārs Blumbergs, kura daudzveidīgos tēlus, noskaņas un citas mākslinieciskās struktūras interpretē jaunākās un vidējās paaudzes mākslinieki. Izstāžu cikla kuratore Inga Šteimane norāda uz jaunām interpretācijas iespējām, ko piedāvā šāda koncepcija un kas ļautu jaunā gaismā uzlūkot gan klasiķu, gan jauno mākslinieku sniegumu.
Atsauce uz iedvesmošanās procesu
Dialogu sēriju aizsāka Miķeļa Fišera instalācija Nemūžamnepiedošanas ekspresis (tā bija skatāma fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā no 9. līdz 26. jūnijam), kurā autors atsaucas uz Ilmāra Blumberga darbu sēriju Visu laiku snieg. Mūsdienu mākslā robežas starp iedvesmas avotu, parafrāzēm, citātiem, interpretācijām un tamlīdzīgām pārradīšanas stratēģijām kļūst arvien grūtāk definējamas, un skaidrot tās kā postmodernisma domāšanas atstātās pēdas būtu gan skolnieciski, gan neprecīzi.
Šķiet, ka laikmetīgajā kultūrā mākslas darbu savstarpējās atsauces kļūst arvien vairāk vērstas uz sevi un pašrefleksiju, tāpēc arī Miķeļa Fišera radītās instalācijas gadījumā nav viegli noteikt, cik lielā mērā Ilmāra Blumberga daiļrade bijusi par iedvesmas avotu. Drīzāk šķiet, ka Nemūžamnepiedošanas ekspresis ir atsauce uz iedvesmošanās procesu kā tādu, kurā tiek mēģināts noķert vienu no daudzajām aukliņām, kas visciešāk vieno abus autorus. Līdz ar to rodas jautājums, vai galvenā uzmanība jāvērš uz Miķeļa Fišera jaunradīto darbu vai arī paralēlēm starp abiem māksliniekiem. Proti, vai mākslinieciskā vērtība jāmeklē instalācijas pašvērtībā vai spējā radīt jaunus saskares punktus ar Ilmāra Blumberga tēlainību.
Ja domā par līdzībām un saistībām starp Miķeli Fišeru un Ilmāru Blumbergu, pirmā nāk prātā abu mākslas izteiktā virzība ārpus ikdienišķā, acīmredzamā un vienkārši izskaidrojamā. Ilmāra Blumberga darbos tā ietiecas metafizikas apvāršņos, centienos atrast un izteikt būtisko ārpus laika, telpas un valodas esošajās struktūrās. Viņa poētiku veidojošie simboli līdz galam nepadodas atšifrēšanai, taču to sapratnei vai sajušanai nepieciešama garīga empātija, nevis intelektuāla piepūle. Iespējams, tieši šī iemesla dēļ tik daudzi atzīst Ilmāru Blumbergu par savu iemīļotāko latviešu mākslinieku, to vidū arī tie, kas modernās mākslas procesus pārzina ļoti virspusēji. Miķeļa Fišera mākslas kosmosu varētu dēvēt par elitārāku. Tā pamatā ir uzmanību piesaistoša, bieži vien apzināti izaicinoša estētika, kas atsaucas gan uz konkrētām sabiedrības norisēm, gan abstraktām, netradicionālām garīgajām pieredzēm. Miķelis Fišers pievēršas cilvēka psiholoģijas tumšākajiem nostūriem, atainojot tās paradoksus ironiskas melanholijas pilnos sižetos.
Baiļu un šausmu pieredze
Fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājas projektā abu mākslinieku rokraksti satiekas caur rituāla motīvu – Nemūžamnepiedošanas ekspresis veidots kā šamaniska nāves mantra, kurā vizuāli dominējošā apļa forma gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ieslēdz visu bezgalīgā atkārtošanās ciklā. Bezgalības motīvs atbilst izstāžu cikla izvēlētajam vadmotīvam (#Blumbergs. Bezgalība) un vēl lielākā mērā Ilmāram Blumbergam raksturīgo sižetu tiecībai uz nemirstīgo (Es nemiršu) un nebeidzamo (Visu laiku snieg).
Otra saskares tēma ir nāve, kas, ņemot vērā Ilmāra Blumberga aiziešanu no dzīves šī gada sākumā, emocionālajā ziņā mazliet samulsina. Salīdzinot ar lielāko daļu Ilmāra Blumberga darbu, cikls Visu laiku snieg ir faktu ziņā konkrētāks, caur dažādiem apziņas plūsmas radītiem uzplaiksnījumiem mākslinieks darbu sērijā fiksējis savu personīgo saskarsmi ar totalitārisma režīmu.
Jaunradītajā instalācijā Miķelis Fišers ir sakāpinājis ciklā ietverto traģisko pieredzi līdz tiešai nāves šausmu metaforai, ar sev raksturīgo šamanismu pārvēršot to daudz brutālāku noskaņu enerģijā. Uz brīdi abu autoru māksla satiekas pārdabiskajā eksistenciālismā, taču tikpat ātri arī attālinās, uzskatāmi atklājot atšķirības starp tām. Miķelis Fišers apdullina skatītāju un mēģina ievest savām citplanētiešu un reptiliāņu ainavām raksturīgajā baiļu un trauksmes inscenējumā, turpretim Ilmārs Blumbergs pret potenciālo skatītāju ir daudz saudzīgāks un komunicē ar viņu pieklusinātā stāstījuma formā bez virspusēji kairinošiem efektiem.
Gan Miķeļa Fišera instalācijai, gan Visu laiku snieg pamatā ir baiļu un šausmu pieredze, kas Ilmāra Blumberga gadījumā ir autobiogrāfiska, savukārt Miķelis Fišers to vispārina sev raksturīgajā estētikā, spēlējoties ar ezoteriskiem un okultiem motīviem. Iespējams, bez piesaistes Ilmāra Blumberga tēmai Nemūžamnepiedošanas ekspresis atstātu spēcīgāku, konceptuāli tīrāku iespaidu. Taču otrā plāna lomu darbam neizbēgami piešķir pats Vasaras mājas projekta princips – klasiķu un jauno mākslinieku pretnostatījums, kurā jaunajiem autoriem tiek ierādīta «mācekļa» loma.
Miķeļa Fišera gadījumā šī loma īsti neatbilst ierastajam radošā atvēziena mērogam, jo blakus Ilmāra Blumberga meditatīvajām vibrācijām Miķelis Fišers izskatās daudz virspusējāks nekā personālizstādēm raksturīgajā rampas gaismā. Lai arī rezultāts uzsver atšķirības veidos, kādos abi cienījamie mākslinieki tver pasauli, iespējams, tieši šāds ir izstādes būtiskākais pienesums – mākslinieciska refleksija par mākslu bezgalīgā dialogā, nevis vienam otru līdzsvarojošā saplūsmē.