Pirms septiņpadsmit gadiem par Nika Keiva koncertā novēroto emocionālo un fizisko spriedzi rakstīju, ka mākslinieks tajā atgādināja uzvilktu atsperi, kas tomēr "no otra gala" tiek cieši turēta, ļaujot tuvoties klausītājiem, pieskaroties vai katrai pirmajās rindās pastieptajai rokai. Publikas aplaimošanas kulminācijas brīžos Niks Keivs pat varēja kā jaunības panku laikos mesties iekšā pūlī, dodot iespēju faniem savu elku kādu mirkli saudzīgi turēt uz rokām, lai pēc tam ar neredzamu spēku viņš tomēr tiktu "pavilkts atpakaļ" līdz klavierēm uzspēlēt kādu liriskāku dziesmu, to aizvien pavadot publikas sajūsmas elsām.
Tagad šī atspere šķiet palaista vaļā pavisam. Pat citkārt skaļās un dinamiskās, izmisumā un kā uzbrūkot izkliegtās dziesmas ir kļuvušas par liriskām, sēdot pie spoža flīģeļa izpildāmām balādēm ar vismaz iztēlē saskatāmām asarām acīs. Turklāt tas notiek vien dažas minūtes pēc runas pauzes laikā redzētā Nika Keiva šķietami bezrūpīgā smaida, jokojot par to, par ko citiem jokot vēl ilgi jāmācās. Un arī tad nav garantijas, ka izdosies. Niks Keivs šoreiz ir brīvs no tā labi eļļotā koncertu dramaturģijas mehānisma, kas sastāv no pavadošo instrumentālistu prasmēm ietērpt viņa dziesmas ne mazāk eleganti kā ikviens no mākslinieka neskaitāmajiem identiskajiem tumšajiem uzvalkiem, kuros viņš uzstājas publikas priekšā.
Lielākā intriga
Niks Keivs šajā koncertprogrammā ar visu tiek galā pats saviem spēkiem, viņam piepalīdz vienīgi basģitārists Kolins Grīnvuds no grupas Radiohead, bet arī ne visās dziesmās. To visu mēs jau zinājām, ka nekādas "slikto sēklu" (The Bad Seeds) aizmugures šoreiz nebūs, un tieši tur jau bija tā lielākā intriga. Mākslinieks jau vienā no savām pirmajām pagarajām runas pauzēm skaidro, ka šovakar dziesmas skanēs maksimāli pietuvināti tai formai, kādā tās ir radušās. Intīmi un atkailināti. Sirsnīgi, bet jau ar iepriekš minēto neiztrūkstošo tā sauktā melnā humora devu, kas var būt raksturīga vienīgi māksliniekiem, kuri guvuši iekšējo mieru, izejot visiem "elles lokiem" cauri, nevis tikai par tiem izlasot grāmatās vai saskatoties filmās, pašapmierināti uzskatot, ka tas viss "nav par viņiem".
Ar koncerta klausītājiem, kuri izvēlējušies sēdvietas, viss saprotams, bet izbrīna tas sastinguma stāvoklis, ko ieņēmuši arī daudzi stāvbiļešu īpašnieki, kuri neizpratnē nolūkojas uz tiem nedaudzajiem, kas ļaujas brīvām deju kustībām. Nika Keiva skaisto dziesmu ritmika taču ir sajūtama pat tad, ja no skatuves neskan bungas, kā ar karoti neieliekot mutē jeb nepasakot priekšā, kādā ātrumā tagad būtu jākustas un vai tagad vispār tas jādara. Iespējams, to attaisno hipnoze, ko no Nika Keiva šamaniskās harismas var noķert, īpaši, ja šī ir pirmā klātienes tikšanās vai dziesmas iepriekš nav dzirdētas citādās versijās.
Tā vai citādi, katrs jau pats izvēlas, kā viņš vēlas baudīt koncertu siltā vasaras vakarā gleznainā vietā, jo arī nesen Rīgā piedzīvotais Queens of the Stone Age rokenrols pieļauj galējības no ļaušanās tam ar visu ķermeni līdz absolūtam sastingumam no pārsteiguma, ka arī ātra mūzika tevi var tik ļoti hipnotizēt, ka nespēj vairs izkustēties no vietas. Bet iekšā tas viss, ko laikam par emocijām ierasts saukt, taču kaut kur krājas un kaut kad nāks uz āru. Varbūt pēc koncerta? Varbūt pēc gada, kad to vairs nemaz negaidīsi? Pēkšņi izdosies tā noslīpētā grīda vai zupa tik labi, kā vēl nekad nav bijis.
Enerģijas trieciendeva
Ir koncerti, kuros iegūtajam ir jānosēžas, un Niks Keivs ir viens no mūziķiem, kam tas raksturīgi. Pārāk bieži to nevajag, kā mēdz teikt arī par visādām citām izvirtībām, ka jāzina mērs, bet cilvēks jau ir tendēts uz atkarībām. Arī izcilu koncertu beigās prasa pēc vēl, pat ja tikko izskanējis perfekts nobeigums, kas gluži kā kafija savulaik viesībās tika pasniegta simboliskai enerģijas trieciendevai brīdī, kad laiks jau doties mājup. Koncerts 12. augustā beidzās ar Into My Arms, 13. augusta liecinieki ziņo, ka tas tāpat. Interneta lapa Setlist.com arī to apstiprina.
Otrā vakara koncerta sākumā Keivs teicis, ka dziesmas, stāsti un joki būs tie paši. Paldies par godīgu atzīšanos, jo tā ir augsta līmeņa profesionalitāte – panākt ticamību, ka viss pateiktais ir kaut kas spontāni tajā brīdī prātā ienācis un pat repertuāra izvēle ir nejauši no atmiņas dzīlēm iznirušas dziesmas atbilstoši sajūtām tieši šajā vietā un laikā, pateicoties tam, ka bijusi attiecīga publikas reakcija pēc kādas Nika Keiva pateiktas replikas. Pat Kolina Grīnvuda basa partijas reizēm izklausās kā uz vietas improvizācijā tapušas. Nika Keiva skatuves partneris vēl ar attiecīgu sejas izteiksmi un ķermeņa valodu atstāj pavisam ticamu iespaidu, ka viņš šo dziesmu dzird pirmo reizi. Perfekti!
Nika Keiva kulta statuss Latvijā, lai izpārdotu divus koncertus Siguldā, ir briedis lēni. Nez vai tam palīdzējušas arī divas latviski tulkotās Nika Keiva grāmatas, pēc vienas (Bannija Manro nāve) iestudētā izrāde Dailes teātrī? Protams, tas kults vēl nav ne tuvu tik liels, lai šie koncerti varētu notikt kādā nelielā zālē vai teātrī, kam šāds formāts ar klavierēm un basģitāru piestāvētu vairāk, bet tad biļetēm būtu tādas cenas, ka tās varētu atļauties vien kāda saujiņa fanu. Bet ar Siguldas pilsdrupu estrādi šis arī saauga tik ļoti, lai senajiem mūriem, ja vien tie prastu runāt, par 2025. gada augusta vidū pieredzēto būtu ko pastāstīt nākamajām paaudzēm.