Pēc nelielas pauzes, kuras laikā strādājis Krievijā, Latvijas teātra apritē atgriežas Vladislavs Nastavševs – vispirms ar nule pirmizrādīto Alēna Girodī romāna Te sākas nakts iestudējumu Ģertrūdes ielas teātrī, un samērā tuvu – 1. februārī – ir arī pirmizrāde Piecas dziesmas pēc atmiņas Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī.
Agneses Kasparovas tulkoto romānu dramatizējuma autors Vilnis Vējš koncentrējis, apvienojot dažas ainas un tēlus, taču kopumā paliekot visai tuvu Alēna Girodī tekstam. Autors, būdams kinorežisors, arī savā prozā iezīmē viegli vizualizējamus tēlus un situācijas, ieskaitot seksuālo aktu aprakstus, romānā ir arī sapņu epizodes, kas pārceļojušas uz izrādi, un faktiski arī romānā, tāpat kā izrādē, sapnis un realitāte beigās saplūst biedējošā vīzijā.
Mīli un baidies
Alēna Girodī piedāvātais sižets sākas ar situāciju, kas savā absurdajā groteskā atgādina parodiju par geju fetiša pornofilmu, taču drīz vien tas izvēršas par traumējošu pieredzi Igora Šelegovska atveidotajam Žilam. Viņa sastapšanās ar Kaspara Dumbura žandarmērijas šefu ir brutālākā aina, kāda pēdējos gados redzēta uz mūsu skatuvēm. Un tomēr vienu no izrādes sižeta pamatlīnijām, kas varētu satraukt tradicionālo vērtību aizstāvjus, veido abu vīriešu attiecību attīstība, kam Žils ļaujas, lai arī viņš zina daudz vairāk, nekā gribētos, un garantijas, ka šis sakars nebeigsies slikti, ne brīdi nav, gluži otrādi.
Šefs (viņu sauc Luī) ir spējīgs nogalināt, vienlaikus viņš seksuālajās attiecībās vēlas būt pasīvā lomā. Kaspars Dumburs ir jaunāks nekā romāna varonis, kuram jau ir pāri piecdesmit un kurš faktiski atbilst Žila tieksmei pēc gados vecākiem vīriešiem (tas, reducējot precētā mīļākā Pola tēlu, izrādē tiek uzsvērts mazāk nekā pirmavotā). Seksuālo attiecību ainas horeografētas estētiski un brīžiem asprātīgi (konsultante Agate Bankava). Kaspara Dumbura policists ir iekarotājs, kuram faktiski pat gribētos publiski lepoties ar savu sasniegumu – tik seksuāli pievilcīgu mīļāko, kāds ir Žils.
Igors Šelegovskis rāda savu Žilu kā vairāku sakritību krustcelēs nonākušu cilvēku, kurš ir apmulsis par savām prioritātēm, vienlaikus nespēj pretoties vairākiem savstarpēji izslēdzošiem mīlas sakariem, tostarp viņa mēģinājumi atvairīt Marijas Linartes tēlotās pusaudzes Sindijas vētrainās ambīcijas iedabūt viņu savā gultā ir visai kusli, kaut arī vīrietis cenšas skaidrot, ka ir homoseksuāls. Te jāsastopas ar autora un režisora akceptētu konceptu, ka sievietes kopumā ir visai aprobežotas būtnes, kuru pasaule riņķo ap vīrieša kājstarpi.
Šādu iespaidu pastiprina viena no sapņa ainām, kurā iesaistās arī Ineses Pudžas atveidotā 70 gadu vecā Sindijas vecmāmiņa Marieta. Savukārt trešajai aktrisei, kura piedalās izrādē, Antai Aizupei policistes lomā izdodas neuzkrītoši veidot līdzsvaru iepretī viņas robustajam šefam, lai arī šīs policistes rīcībā nav iespēju amortizēt alfa tēviņa rīcības brutalitāti.
Vladislava Nastavševa iekārtotās skatuves centrā ir daudznozīmīgi uztverama, ar saņurcītu melnu plēvi apklāta virsma, kas ir gan Opja sakņu dārziņš, gan gulta, ezers, brīžiem šķiet, ka puskailie varoņi ierauti dubļu cīņu arēnā. Tā ir virsma, kas šūpojas, pa to grūti noiet taisni, tā ir kā purvs, kam tuvojoties jāuzmanās. Uz baltās Ģertrūdes ielas teātra skatuves sienas tiek projicēti paskaidrojoši uzraksti sapņu ainās, galvenā varoņa īsziņu sarakste, kā arī tulkojumi no oksitāņu valodas, kurā Žils sarunājas ar Āra Matesoviča Opi. Šo tik dažādo vīriešu attiecību līnija ir noslēpumaina un aizkustinoša.
Ko viņam vajag
Jaunā un, kā izrādē vairākkārt uzsvērts, daudzu iekārotā un pievilcīgā vīrieša aiz - raušanās ar Opi ir paradoksālākais un sarežģītākais Alēna Girodī darba slānis. Žils pret veco, sabrukumam pakļauto miesu neizjūt seksuālu iekāri, tomēr viņam nepietiek tikai ar sarunām, viņam ir vajadzīga ķermeniska pieredze, guļot vecajam vīram līdzās. Šīs attiecības mulsina apkārtējos, kas lielākoties Žila rīcības motīvos saredz tikai ilgas pēc nestandarta seksuālas pieredzes, kāda tā nav. Opis ir sirmgalvis, kurš nebārsta gudrības un neizstaro nebeidzamu cilvēkmīlestību, tomēr viņš pievelk Žilu.
Āris Matesovičs veca cilvēka grimā savā plastikā uzsver Opja fizisko nespēcību, taču izrāde mums neļauj nojaust, kas īsti ir viņš un viņa dzimta, tāpat kā taustāmas biogrāfijas nav nevienam no pārējiem varoņiem, un dramatizējumā saprotamu iemeslu dēļ reducēts pat tas informācijas minimums, kas romānā pieejams par Žila nodarbošanos vai problēmām darbā, bet kam izrādes kontekstā nav nozīmes.
Pacelšanās pāri ikdienai
Par nozīmīgāko abu vīriešu attiecību elementu kļūst sarunas oksitāņu valodā. Marieta uzskata, ka Opis pats vairs nesaprot, ko runā, taču Žila un Opja starpā tieši šī samērā maz lietotā valoda kļūst par saprašanās zīmi. Savācis oksitāņu grāmatas un salicis tās divās kaudzēs, Žils pakāpjas uz tām kā māla kājām. Tā ir grīļīga un nestabila, tomēr pacelšanās pāri ikdienai. Vienlaikus šī noslēgšanās citā valodas telpā aizvaino tos, kuri tajā neiekļūst zināšanu trūkuma dēļ, pirmām kārtām jau Luī.
Vladislava Nastavševa iestudējuma vērtība ir tā, ka, atspoguļojot režisoram principiāli svarīgo seksuālo minoritāšu vidi, tā atsedz universālas problēmas. Mīlestība, vara pār citu cilvēku, greizsirdība, īpašnieciskums nav raksturīgas parādības geju subkultūrai vien. Igoram Šelegovskim šī ir aktiera biogrāfijā ļoti nozīmīga loma, kurā parādās zināms briedums. Aktieris ļauj nojaust iekšējo sasprindzinājumu, kam pats Žils nespēj definēt izskaidrojumu, tāpēc ir spējīgs uzvesties impulsīvi un savādi, un līdz galam neatminēts pa - liek tas noslēpums, kas palīdz noturēt skatītāja uzmanību.
Kaspars Dumburs jau vairākkārt radoši veiksmīgi ir sadarbojies ar Vladislavu Nastavševu, atveidojot tieši nedaudz draudīgus, tumšu dziņu virzītus tēlus, kā Rogožinu Idiotā un Leonardo Asins kāzās. Atšķirība ir tā, ka pieminētajās lomās, ja gribas, homoerotisko diskursu var atrast zemtekstos, ļaujot pieņemt kā vienu no variantiem, ka šo varoņu iekāres objekts ir nevis sieviete, bet gan vīrietis, kas piesaistījis viņas uzmanību. Te sākas nakts ir tiešs divu vīriešu kaislības stāsts, ciktāl runājam par Žilu un Luī.
Kad pāries pirmizrādes drudzis (izrādi aktieru aizņemtības dēļ gan spēlēt iespējams samērā reti), ir vērts pievērst uzmanību tīri tehniskai problēmai – precīzākai artikulācijai, jo neskaidra dikcija piemita gandrīz visiem aktieriem. Taču kopumā varam apsveikt Ģertrūdes ielas teātri ar radošās komandas veiksmi un Vladislava Nastavševa sekmīgo atgriešanos apritē.
Te sākas nakts
Ģertrūdes ielas teātrī 16.II, 9., 30.III plkst. 19
Itamars Toledano
Paulas Jēger-Freiman rēgs
Vai, vai