Zvaigznes dienā Jūrmalas muzejā tika atklāta gleznotājas Baibas Sprances izstāde Deviņi saulrieti. Visi deviņi darbi ir tapuši ziemīgā laikā. Šķiet, tieši tādas 70 000 000 000 000 gadu senas Saules iekšējo monologu ir uzrakstījis Jānis Joņevs stāstā Intro: "Es gribu izdzist. Pirms tam var eksplodēt, bet pēc tam izdzist. (Vispār es esmu zvaigzne un nedomāju cilvēku valodā. Šis ir nosacīts tulkojums. Strikti ņemot, es nedomāju un negribu neko. Taču manā resnajā spožumā ir ieprogrammēta šī misija – izdzist. Tulkojot cilvēku valodā, to var traktēt kā vēlmi, ja gribat. Starp citu, sakrītot noteiktiem apstākļiem, ko cilvēki vēl nav izzinājuši, es varu beigties jebkurā brīdī.)"
Cauri matērijai
Baibas Sprances autortēma ir saules gaismas gleznieciskums, dabas un redzes neizsmeļamās attiecības, kas neprasa starpniecību. Māksliniece pozicionējas starp tēlu un abstrakciju, saglabājot piesaisti realitātei. Pati tēma ir šamaniska, ēģiptiska, dainiska un bezgalīga. Par vissenāko gaismas avotu Sauli fiziķi ir strīdējušies, vai tās gaisma sastāv no viļņiem vai partikulām. Acs tīklene uztver tikai ierobežotu vizuālo spektru, krāsu varavīksni, kuru trenēta rokas kustība uz audekla pārvērš apļos, līnijās un citas konfigurācijas krāsu laukumos. Blenžot saulē, skatiens saiet bumbiņās, bet prāts ierauga vīzijas, paverot ceļu eksperimentālai psiholoģijai.
Ilgās pēc esības viegluma māksliniece vēlas saglabāt ēteriskumu, noturēt tīru un spilgtu efektu, tādu, kādu pazīt viduslaiku baznīcu vitrāžas, kas uzliesmo, kad tajās iespīd gaisma. Lai sasniegtu līdzīgu iespaidu, gleznotājai ir jāiziet cauri matērijai. Latvju dainas visbiežāk piemin balto sauli. Katras gleznas pamatā ir balts pagleznojums. Pār to klājas neskaitāmas caurspīdīga lazējuma kārtas. Katrai kārtai ir nepieciešams laiks, lai tā nožūtu. Kamēr virsma ir mitra, to nevar novērtēt. Ir jāgaida. Lai gan autore strādā tikai ar spektrālām krāsām – citrondzelteno, kadmijoranžo, rozā, zilo un tirkīzzaļo –, lazējumiem pārklājoties, tās dod starptoņus. Krāsas riņķo savā orbītā, sagriežas virpulī, sajaucas bakhanālē vai sagrupējas svītru korpusos, lai tad ar kopējo masu iegūtu Sauli. Vai zaudētu šajā tuvcīņā. Katrai krāsai piemīt optisks smagums.
Ja smaguma ir par daudz, māksliniece pārtrauc attiecības ar krāsu un sāk visu no jauna. Gleznas top lēni. Gaisma patiešām ir komplicēta un netverama. Iespējams, pati vēlme iesprostot gaismu uz audekla ir naiva, taču mākslinieces vēlme ir sirsnīga un atbruņojoša.
Pretgaismas iespaids
"Mani interesē gaisma – kā kustīga enerģija un viela. Šīs īpašības arī padara gaismu redzamu un attēlojamu krāsās. Gaismas spēja pārveidot realitāti ir spēcīga un visaptveroša, tā pilnībā izmaina telpu un izjūtu ķīmiju. Acis, satiekoties ar pretgaismas plūsmu, rada savdabīgu optisku efektu – ilūziju par krāsu kustību, spilgtu un netveramu, robežojoties ar neesamību. Ilgstoši noturēt skatienu saules virzienā var tikai tad, kad tā atrodas tuvu horizontam, kur atmosfēras slāņi veido cilvēka acij labvēlīgāku filtru. Saulrietu glezniecībā redzams pretgaismas iespaids, katrreiz citāda optiska kustība, tāpēc šīs gleznas var dēvēt par saulrietu portretiem. Mēģinājums attēlot neattēlojamas parādības vienlaikus intriģē un atbrīvo, un pārbauda manu tēlu tīrības un noturības pakāpi," raksta Baiba Sprance.
Krāsaino, sonoro sauļu izstādi noslēdz viens sidrabains, dūmakainais audekls. Saules nebalsīgā versija, kuru māksliniece uzbur ar grafītu. Čigānsaulei grafīts dod mirdzumu un dziļumu. Te ir vieta arī melnajam tonim, kas ir dzidrs jau pēc definīcijas.
Baiba Sprance ir beigusi Jaņa Rozentāla Rīgas Mākslas vidusskolu (1981) un Latvijas Mākslas akadēmijas Glezniecības nodaļu ar diplomdarbu Rīts (1988, vadītājs Imants Vecozols) un ir turpinājusi studijas Borisa Bērziņa meistardarbnīcā (1990– 1992). Leģendārais mākslinieks un pedagogs ar savu ieinteresētību un dzīves stāstiem piešķīra mākslai pašvērtību un nostiprināja ētisko ideālu. Viņš deva pārliecību, ka mākslā vienmēr vajag iet līdz galam.
Baiba Sprance
Izstāde Deviņi saulrieti
Jūrmalas muzejā līdz 12.II