Komponista Zigmara Liepiņa 70 gadu jubilejas svinēšana ir sākusies ar viņa memuāru izdošanu grāmatā Mūzaīka, platē pirmoreiz iznācis viņa grupas Opus 1986. gada koncerta ieraksts Filharmonijas zālē, kas tika prezentēts Vinila dienā Vagonu ielas kvartālā Rīgā. Abi šie izdevumi bija pieejami iegādei arī pirmajos komponista jubilejas koncertos Par svarīgo Mūzikas namā Daile, kur Zigmars Liepiņš uzstājās kopā ar mūsdienu džeza meistariem – grupu Lupa (izņemot saslimušo Ritvaru Garozu, tāpēc pie taustiņinstrumentiem bija tikai autors) –, kā arī – un tas ir pats galvenais – ar dziedātāju un ilggadējo dzīvesbiedri Mirdzu Zīveri, kura nebija uzstājusies desmit gadu, bet aktīvās skatuves gaitas ir beigusi jau sen un pēdējās desmitgadēs nodarbojusies ar pasākumu producēšanu un režiju.
Mīlestību suņukam!
Mirdza Zīvere vienlaikus ar Aiju Kukuli, Žoržu Siksnu un Vladislavu Juhņēviču pie apvāršņa parādījās 70. gadu vidū, kad visi jau bija pieraduši, ka latviešu populārajā mūzikā jeb estrādē figurē tikai četri solisti – Viktors Lapčenoks, Nora Bumbiere, Ojārs Grinbergs un Margarita Vilcāne –, kuru karjeru bija nobruģējis Raimonds Pauls. Tāpēc tīri subjektīvi kā liecinieks, tolaik vēl mazs bērns, atceros ne vien Mirdzas Zīveres parādīšanos sākotnēji Paula vadītā ansambļa Modo sastāvā un vēlāk arī duetā ar Aiju Kukuli (disko plate Naktsputni, 1980) un Imantu Vanzoviču (daudzās Opus sastāva dziesmās), bet arī mazajā platītē ar audioizrādi par sunīti Pifu, kurā Mirdza iejutās galvenā varoņa lomā, dziedot: "Es esmu suņuks Pifs, vau, vau / Man patīk runāt ļaužu mēlē / Man patīk draiskulīgas spēles / Man nepatīk, ja bērni skumst / Man patīk tas, kas patīk jums." Toreiz tas likās bezgala aizkustinoši, ka nopietna estrādes dziedātāja – nevis aktrise – iejutusies sunīša lomā. To nevarēju neatcerēties arī tāpēc, ka viena no jaunajām viņai sacerētajām Zigmara dziesmām ar pašas Mirdzas vārdiem, kas pirmoreiz izskanēja Dailē, bija par suņuku, kurš meklē savu mīlestību un ilgojas pēc tās.
Par svarīgo – tieši tāds ir jaunās koncertprogrammas nosaukums, jo kas gan vēl, kad viss praktiskais dzīvei nepieciešamais sagādāts, var būt svarīgāks par tiem tuvākajiem, kas blakus?
Katram sava balss
Iepriecina un pārsteidz Mirdzas spēja mirdzēt savā 69 gadu dzimšanas dienā 20. septembrī, kad notika šīs programmas pirmatskaņojums, – gan burtiski, gan dziedot tieši tāpat kā pirms gadiem četrdesmit vai vēl senāk. Mirdzas Zīveres balss vienmēr ir bijusi nesamākslota un vienkārša – tāda, kādu daba devusi, nevis sūrā darbā, mēģinot vairāk vai mazāk veiksmīgi kopēt labākos paraugus, pielāgota attiecīgā repertuāra dziedāšanai, tāpēc tā saglabājas cauri gadu desmitiem un būtiski nemainās. Ja salīdzinām ar mūsdienu popmūzikas dziedātājām, tur bieži vien ir krietni jāpadomā, kura īsti dzied, jo balsis ar retiem izņēmumiem līdzinās cita citai kā ūdens lāses.
Kā Māris Briežkalns reiz uzsvēra sarunā manā Radio NABA raidījumā Zibens pa dibenu, liela daļa mūsdienu sieviešu vokālistu Latvijā izklausās pēc džeza dziedātājas Ingas Bērziņas, jo pie viņas ir skolojušās. Bet pagājušā gadsimta otrās puses dziedātājām Norai Bumbierei, Margaritai Vilcānei, Aijai Kukulei un Mirdzai Zīverei ir savs unikāls balss tembrs, kuru jau pēc vienas frāzes var atpazīt, ja vien tās nav jaunas mūsdienu dziedātājas, kuras mēģina kādu no viņām atdarināt – tas nav vienkārši, bet pēc ilgiem pūliņiem ir iespējams.
Imanta Ziedoņa blūzs
Vislielākais pārsteigums un, manuprāt, muzikālā kulminācija koncertā bija Zigmara pirmā 1975. gadā Mirdzai sarakstītā dziesma, kuru piesakot aiz tieši tāda paša Moog sintezatora, kāds redzams uz plates Ceļojums (1982) aizmugures vāka, komponists atzīst, ka Imants Ziedonis jau bija uzrakstījis dzejoli Krīt lapa kā rudenīgu blūzu, un tā tas patiešām arī skan. Gan jau komponista iedvesmas avots tik izcilai dziesmai bez šajā dzejolī iekodētās blūza noskaņas bija arī pati tikko iepazītā Mirdza, kura tikai vēlāk pēc kopā nostrādātiem gadiem kļuva par viņa mūža tuvāko un ilgāko līdzgaitnieci. "Ģimene ir pamats, un, ja tās nav, tad kāda jēga vispār?" Zigmars ir teicis televīzijas intervijā 1998. gadā, un par šīm svarīgākajām lietām ir arī jaunā koncertprogramma.
Nesenākās intervijās pirms šiem koncertiem mākslinieks ironiski atzinis, ka tādas reiz populāro dziesmu frāzes kā "Domā, domā, jāpadomā" un "O, kā sirds man dejo, piesargies!" tagad dziedāt būtu nepieklājīgi, tāpēc repertuārs ir izmeklēts atbilstošs – apcerīgs un klausāms, nevis līdzi dungojams. Beigu daļā ir kaut kas arī no publikai jau pazīstamākām dziesmām – Zibsnī zvaigznes aiz Daugavas (tā uzvarēja 1985. gada Mikrofona aptaujā), un tajā ir tautasdziesmas vārdi, kas diemžēl pavisam tuvu mums ir aktuāli vēl šodien: "Kad, dēliņ, tu atnāksi no kariņa atpakaļ? / Tad, māmiņ, es atnākšu, kad zaļos sētas mieti. / Kad zaļos sētas mieti, kad sapuva akmentiņis, / Tad, māmiņ, es atnākšu no kariņa atpakaļ."
Aptuveni par to pašu ir Valda Lūriņa rinda "Kad slotai lapos kāts" no koncerta nākamās dziesmas – par mūsu vēlmēm, kuru piepildīšanās nav iespējama, un atliek meklēt sevī spēku ar to samierināties, tāpat kā arī ar visu, kas reiz noticis un atstājis nospiedumu mūsu dzīvē, par ko tagad visveselīgāk paironizēt, kā Zigmars arī dara.
Vai vajag turpināt
Runājot par pasaules mērogā pazīstamu mākslinieku atgriešanos uz skatuves pēc ilgas pauzes, parasti baumu līmenī tiek piesauktas milzīgas naudas summas. Tā bija, piemēram, ar 90. gadu britpopa grupām Blur un Pulp, kas apvienojās koncertiem šajā gadu tūkstotī, bet visilgāk visādiem vilinājumiem pretī turējās ABBA, taču arī zviedru apvienība "salūza", un, kaut mūsdienu tehnoloģijas ļauj slavenā kvarteta dalībniekiem pašiem uz skatuves nekāpt, visi šos koncertus pieredzējušie ir sajūsmā – lielā mērā tāpēc, ka tos ļoti ilgi ir gaidījuši.
Latvijas mērogs, protams, ir Latvijas mērogs, te nav runa par skaitļiem, bet daudz personiskākiem iemesliem atkal kāpt uz skatuves to cilvēku priekšā, kuri tevi novērtē, un mākslinieki to var redzēt viņu acīs. Producentu iemīļotais apzīmējums "stāvovācijas", kas tiek lietots, slavējot pašu organizētos koncertus, ir garantēts, un stāvovācijas ir arī šoreiz. Publika nebeidz sveikt mūziķus ar aplausiem.
Vai programma Par svarīgo turpinās skanēt Dailē un arī citviet Latvijā, ir atkarīgs no Zigmara un Mirdzas vēlmes to darīt. Kad gan vēl, ja ne tagad? Taču varbūt nekas cits neatliks, kā gaidīt to maģisko mirkli, kad zaļos sētas mieti un slotas kātam lapas plauks. Ja nu tomēr?
KONCERTS
Mirdza Zīvere un Zigmars Liepiņš Par svarīgo
Mūzikas namā Daile 6., 7.X plkst. 19, 9.X plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 30–50