Kopš senseniem laikiem, kad pat ierakstu vēl nebija, visaizraujošākos piedzīvojumus koncertos skaņu mākslas apsēstajiem ir nodrošinājusi jaunas, līdz šim nedzirdētas mūzikas iepazīšana, nevis jau no galvas zināmu skaņdarbu sagaidīšana un līdzi dziedāšana. Nekad nevajag liegt sev to, kas ir gan iespējams, gan vēlams. Tāpēc līdz 18. oktobrī Prāgā gaidāmajam Pollijas Džīnas Hārvijas koncertam vispareizākais likās neklausīties viņas 2023. gada jūlijā iznākušo desmito albumu I Inside the Old Year Dying. Pirmsinterneta mūzikas pieejamības laikā tas vēl būtu itin viegli izdarāms, nenopērkot šo plati, bet, lai nenoklausītos sev svarīgas mākslinieces jaunāko albumu, kas ir pieejams ar pāris klikšķiem jebkurā vietā un laikā, ir vajadzīgs vēl stingrāks raksturs, nekā paģirainam alkoholiķim neiemalkot dzērienu, kad pilna glāze jau rokā, jo atkarība no mūzikas arī ir viens pagalam nepārvarams dvēseles stāvoklis, no kura droši vien var izārstēt tikai dzīvības vai vismaz dzirdes zaudēšana. Spēcīgs katalizators šādai pacietībai bija iepriekšējais piedzīvotais Pollijas Džīnas Hārvijas koncerts 2017. gadā festivālā Opener Polijā: priekšnesums bija veidots kā grandioza rokopera ar viņu pašu kā saksofonisti uvertīras gājiena priekšgalā. Šis koncerts padarīja par maznozīmīgu un aizslaucīja vēstures mēslainē visās turpmākajās festivāla dienās dzirdēto, un to neglāba pat Radiohead. Tāpēc tagad šķiet nesaprotams, kāpēc divās šī raksta galvenās varones 2000. gada albuma Stories from the City, Stories from the Sea dziesmās kā viesvokālists tika pieaicināts Toms Jorks? Droši vien tāpēc, ka laika posmā starp "radiogalvu" nu jau par klasiku kļuvušajām virsotnēm OK Computer (1997) un Kid A (2000) vēl nevarēja zināt, ka Pollija Džīna Hārvija un Radiohead izrādīsies katrs no pavisam citas svara un jaudas kategorijas garajās distancēs. Tas tīri subjektīvi, bez nolūka aizvainot tos, kuriem Radiohead joprojām šķiet viena no svarīgākajām grupām roka vēsturē.
Dīvas pāri visam
Ja runājam par tādu jēdzienu kā roka dīva un stila ikona, iepriekšējās desmitgadēs par tādām kronētajām Debijai Herijai, Sūzijai Kvatro un Sūzijai Sjū deviņdesmitajos pievienojās Pollija Džīna Hārvija, kura kopā ar Bjorku un Toriju Eimosu 1994. gadā tika intervēta angļu mūzikas žurnālā Q. Trīs jaunas, spilgtas, pārsteidzoši talantīgas, cita no citas ļoti atšķirīgas mākslinieces un no popmūzikas klišejām neatkarīgas personības, kas lika tolaik maskulīnajai šovbiznesa pasaulei tikai nodrebēt, bet nu jau tā sen brūk. Pirmoreiz dzirdēt Polliju Džīnu koncertā laimējās Roskildes festivālā 2001. gadā, kad viņa īsā kleitiņā ar uzrakstu "Lick my legs" nolika pie savām kājām visus, neatstājot citu iespēju, kā kļūt no viņas atkarīgiem uz mūžu, ja tas liktenīgas kļūdas dēļ vēl nebija noticis pirms tam.
2023. gadā Pollija Džīna spēlē divus koncertus katrā turnejas pieturvietā, un daudzās valstīs biļetes uz tiem tika izķertas zibenīgi. Nokļūšana 1929. gadā celtajā skaistajā Prāgas koncertzālē Lucerna, kurā māksliniece uzstājās 18. un 19. oktobrī, jau pati par sevi šķita tā vērta, lai parūpētos par biļeti laikus, un vēlāk arī šie koncerti bija izpārdoti.
Kad ieņēmu labāko vietu tik tuvu skatuvei, cik vien iespējams, vēl bija pusotra stunda līdz koncerta sākumam, un šajā laikā izdevās parunāties gan ar mūziķes fanu, kurš atbraucis no Anglijas, bijis neskaitāmos viņas koncertos un detalizēti stāstīja, kas kurā bijis īpašs. Ieraudzījis manu The Cure kreklu, angļu kungs kā pašsaprotamu lietu pavēstīja, ka izbaudījis šo grupu jau 1979. gadā, kad ansamblis iesildījis Siouxsie and the Banshees. Pēc tam viņa interese par The Cure zudusi. Savukārt kāds fans no Krievijas rādīja savā telefonā bildes ar dažādām Pollijas Džīnas ģitārām, īpaši izceļot vienu, ko rotā kāds zīmējums, un mēs uzgavilējām, tieši šo instrumentu ieraugot citu vidū statīvā skatuves kreisajā pusē. Jaunais krievu draugs sprieda, ka Pollija Džīna pašlaik varētu būt krietni labākā formā nekā, piemēram, Petija Smita un Debija Herija, kuras savos septiņdesmit ar krietnu asti gados spējot sagādāt tikai vilšanos, un es pat nemēģināju viņam oponēt, jo šodien mūsu visu pienākums ir dievināt tikai Polliju Džīnu, kura pavisam noteikti vairs nebūtu pierunājama vēl kāpt uz skatuves, ja viņai nebūtu kaut kas jauns, ko teikt tieši šeit un tagad.
Vislabākā priekšspēle
Daudzreiz esmu aizdomājies par to, ka klausītāju sagatavošanai daudz labāks par ierasti skanošo fona mūziku pirms koncerta būtu klusums, un te tas patiešam ir. Lieliski! Skan tikai pūļa čalas. Skatuves scenogrāfijas elementu vidū ir dīvāns un kafijas galdiņš, lai māksliniece te varētu piesēst un justies kā mājās.
Izrādās, atturēšanās no jaunā albuma iepriekšējas klausīšanās ir izrādījies prātīgs lēmums, jo koncertā tas tika prezentēts pilnībā: perfekti kā pēc nošu lapas tas tika nospēlēts no pirmās līdz pēdējai dziesmai, gluži kā lielformāta klasiskās mūzikas darbs, un pat aplausi starp dziesmām, kas, protams, pēc ieraduma skanēja, šķita nevietā, jo dziedātāja pilnībā nosargāja savu nesatricināmās un vismaz šajā brīdī vienīgās ikonas tēlu, ne vien iztiekot bez padevīgiem "paldies" vārdiem, smaidiem un klanīšanās, bet pat nereaģējot uz pūli absolūti nekā. Taču viņā nav tā stīvumu maskējošā aukstuma, kas piemīt citām izcilām dāmām. Visi instinkti ir savā vietā. Un tikai tad, kad albums I Inside the Old Year Dying bija pilnībā izskanējis un četri izcili pavadošās grupas vīri nodziedājuši albuma Let England Shake noslēdzošo dziesmu The Colour of the Earth, ļaujot Pollijai Džīnai atvilkt elpu, viņa atgriezās jau pārvērtusies, pieslēdzās realitātei, mulsi kā jauna, eksāmenu tikko nokārtojusi meitene smaidīja un teica pateicības vārdus mīlošajiem, nupat ar savu klātbūtni aplaimotajiem cilvēkiem.
Ar to koncerts nebeidzās, un sākās veco hitu sadaļa, iztiekot bez lielajiem hitiem Good Fortune, This Is Love un Big Exit, jo tie šodien neiederas, un rokenrola pietiek ar Man Size un Dress. Mūziķe nudien nevar izdarīt neko tādu, pēc kā apmeklētāji cits citam atvadoties neteiktu: nu, tad rīt tiekamies ar Polliju atkal!? Un tu nemelo, atbildot: jā, jā, protams! Jo jau jūti, ka šī maģiskā piedzīvojuma iespaidi vēl lēni un ilgi caur asinsriti baros smadzenes, stiprinot tavu jau ieilgušo atkarību, kurai ir visas nokrāsas, kādas vien varētu vēlēties. Kaut katra diena būtu kāda no šīm nenotikušajām rītdienām!