Mīlestība ir no formāta un žanra neatkarīgs lielums: tas ir tikpat svarīgs gan dzejolī un dziesmā, gan oratorijā un operā. Arī bezvārda žanros – simfonijā un baletā. Ja līdzās mīlestības varai ir talanta spēks, kā tas ir redzams un sajūtams kamerizrādē Nestāstot. Spāņu kamermūzika. Deja. Agra Daņiļeviča dzeja, mākslinieciskais vēstījums ir neatvairāms.
Arī talants te nedzīvo vienā kastītē. Radošās izpausmes pārkāpj robežas, iziet no krastiem. Horeogrāfs un ilggadējais deju grupas un skolas Dzirnas vadītājs Agris Daņiļevičs, kurš savulaik dejmūziklā Mauglis uzdrošinājās arī dziedāt, pēdējos gados pasācis rakstīt dzeju. Viņš pats to arī lasa savā jaunajā izrādē. Savukārt šīs izrādes galvenā varone, neparasti daudzpusīgā skatuves māksliniece Aleksandra Špicberga, kura Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā mācās kordiriģēšanu, ne tikai dzied, bet arī dejo. Turklāt – dara to pārliecinoši gan solo, gan kopā ar skatuves partneri Pauli Bārzdiņu, demonstrējot ne vien izkoptu dejas valodu, bet arī poētisku, jēgpilnu akrobātiku. Tieši daudzpusīgās talanta atklāsmes dara šo izrādi patiesi unikālu un iedvesmojošu. To nevar ielikt nekādos rāmjos, turklāt visi iestudējuma elementi – deja, dzeja, dziesma, teatrālisms – ir līdzvērtīgi.
Atslēgas vārds
Pašā sākumā – pārsteigums un apjukums. Uz pustumšās Mūzikas nama Daile skatuves Vladimirs Kudrins ar savu ģitāru uzbur sapņaini nostalģisku, skumju cauraustu noskaņu. Tā ir spāņu komponista Federiko Moreno Torrobas (1891–1982) Elēģija no cikla Spānijas pilis ģitārai solo. Iznāk Agris Daņiļevičs, nosēžas skatuves stūrī un lasa dzeju, apdziedot Gauju. Un tad pēc kaut kā tieši mums, latviešiem, tik zināma, dārga un izteikti nacionāla seko... Jā, negaidot seko vairākas spāņu dziesmas. Manuela de Faljas piecas temperamentīgās, iekšēji versmainās dziesmas no cikla Septiņas spāņu tautas dziesmas vakara galvenās varones Aleksandras Špicbergas balsī ar rāvienu izmet klausītāju no Gaujas laivinieka laivas.
Kur mēs īsti atrodamies? Dažādu pasauļu krustpunktā, kur satiekas spāņu kamermūzika, deja un Agra Daņiļeviča dzeja. Vai tik atšķirīgas pasaules vispār var savienot? Izrādās, var, jo atslēgas vārds un vēstījums ir kopīgs – šis ir stāsts par mīlestību. Horeogrāfs Agris Daņiļevičs un viņa radošie domubiedri – deju skolā Dzirnas izaugusī dziedātāja un dejotāja Aleksandra Špicberga, dejotājs Paulis Bārzdiņš, ģitārists Vladimirs Kudrins un pianiste Kristīne Šmite – visus izrādes elementus sapin vienā vaiņagā, kurā mīlestība savijas ar talantu. Vakara gaitā dziedāšanu nomaina dejošana, un visam par saistvielu kalpo divdesmit Agra Daņiļeviča dzejoļu izlase. Līdzās Manuela de Faljas un Federiko Garsijas Lorkas dziesmām skan Federiko Moreno Torrobas un Hoakina Rodrigo skaņdarbi ģitārai, klavierēm un balsij, kā arī Isaaka Albenisa klavieru svīta Spānija pianistes Kristīnes Šmites izpildījumā. Un, tavu brīnumu, spāņu mūzika un spāņu dejas elementi (ne brīdi gan nepārstāvot spāņu deju tīrā, konkrētā veidā) nestrīdas ne ar latviešu valodu, kas skan dzejas autorlasījumos, ne ar Gaujas piesaukšanu izrādes sākuma dzejoļos. Saplūdināt visu vienā pārdomu pasaulē palīdz arī Ineses Gibeiko radītie tērpi, kas neasociējas nedz ar konkrētu laiku, nedz ģeogrāfisko telpu.
Mīlestība – izrādes vēstījuma vadmotīvs – te izpaužas visplašākajā noskaņu un satura gammā, tajā ir gan impulsīvas jūtu atklāsmes, gan mīlnieku ilgošanās. Gan rotaļīgums, gan dziļums, gan īstas bēdas. Līdzās mīlai, kas pavasarī reibina kā ievziedu smarža, arī mātes mīlestība un mīlestības apliecinājums savai zemei.
Tas, ko izrādē, nemitīgi mainot skatuves mākslas valodu un atveidotos tēlus, spēj Aleksandra Špicberga, ir tiešām apbrīnas vērts. Lai izpildītu sarežģītos dejas un vokālās mākslas uzdevumus, abās jomās ir nepieciešama smalka stila izjūta, veiklība, izkopta grācija, izturība. Jaunajai māksliniecei tas viss ir, un, pats galvenais, viņas sniegums ir dabisks, plastisks, ekspresīvs un niansēts. Tas rada līdzpārdzīvojumu un liek noticēt. Aleksandras Špicbergas veikums ir unikāls, taču neliek skatītājiem justies kā cirkā, brīnoties par cilvēka iespējām.
Lielums mazā formātā
Un te ir jāatgriežas atkal pie sākuma. Agris Daņiļevičs ir horeogrāfs, kurš veido gan latviešu skatuviskās dejas, gan mūsdienu horeogrāfiju. Ir vispārzināms, ka īpaši viņam patīk un padodas vērienīgi, dinamiski lieluzvedumi un izrādes. Plašu atzinību ir guvuši viņa uzvedumi Mauglis ar Mārtiņa Brauna mūziku, Spēlēju, dancoju ar grupas Iļģi mūziku un No zobena saule lēca kolektīva Auļi pavadījumā. Agris Daņiļevičs bijis horeogrāfs un kustību režisors arī operas izrādēm, kuru vidū ir Hendeļa Alčīna, Verdi Aīda, Mocarta Dons Žuans, Vāgnera Valkīra, Zigfrīds un Dievu mijkrēslis. Reiz viņš iestudēja izrādi peldbaseinā (Mazā nāriņa, 2005).
Šoreiz horeogrāfs pārsteidz ar kamerizrādi, mazformātu. Neraugoties uz brīžiem sakāpināti kaislīgo emocionalitāti balsī un kustībā, dzejas, dejas un spāņu kamermūzikas izrāde ir liriska, introverta, poētiska un atbilstoša dzejas vadmotīvam: "Es gribu dejot,/ Nestāstot to,/ Jo viss, ko jūtu,/ Jāizdejo." Jāteic gan, ka horeogrāfa virziens uz lirisku, intīmu kamerformātu nav nokritis no zila gaisa. Šķiet, ka ceļā uz to bija jau kopā ar kolēģi Kārli Božu izveidotā muzikālā dejas fantāzija Mana daba (2018). Savukārt dejas un dziesmas satikšanās ideja vispirms tika iemēģināta pērn vasarā deju kolektīvu un koru lielkoncertā Dziesma dejo. Deja skan. Aleksandra Špicberga un Paulis Bārzdiņš ir tie divi jaunieši, kuri šajā uzvedumā Mežaparka Lielajā estrādē augstu debesīs šūpojās likteņa šūpolēs. Atlika tikai viņus abus uzlikt uz skatuves kamerizrādē, izmantojot arī Aleksandras Špicbergas balsi.
Plānots, ka izrāde Nestāstot pie skatītājiem atgriezīsies septembrī.