Gados jauns dramaturgs – tā Nacionālais teātris raksturo Artūru Jankovski, kura luga Oligarhs atrasta teātra lugu ideju makšķerēšanas konkursā 2019. gadā un, piedzīvojot vairākas transformācijas, Toma Treiņa režijā ieraudzījusi skatuves gaismu Aktieru zāles laikmetīgi izretināto krēslu rindu ielokā. Citā situācijā tas, ka autors ir "kokapstrādes speciālists, kuram teātris ir brīvā laika pavadīšanas veids un aicinājums", nebūtu īpaši svarīgi. Konkrētajā gadījumā, kad viens no varoņiem ir jauns censonis, kurš strādā par krāvēju Maksimā, ir skaidrs, ka autora simpātijas pieder Oskaram Kaktiņam – puisim, kurš nolemj nogalināt oligarhu.
Taču lugas nosaukums uzsvaru liek tieši uz viņu – Aināru Krūmiņu, un arī izrādes plakātā izcelts tieši par oligarhu dēvētais darbonis Normunda Laizāna atveidojumā. Līdz apnikumam novazātās frāzes par sociālās nevienlīdzības mazināšanu, kas raksturo mūsdienu politikas liekulību, ilustrē izrādes programmiņas atvērumā ievietotais attēls ar plastmasas taras kastēm, kas līdzīgi diagrammai atveido abu varoņu vienas stundas algas attiecību. Nenoliedzami luga ir autora izsāpēta, lai arī tai piemīt paliela naivuma deva. Iepazīstoties ar pirmmateriālu un salīdzinot ar rezultātu, redzam, ka teātris ieviesis arī savus no lugas atšķirīgus vaibstus.
Kurš tagad ir boss
Lugas darbība ievietota klaustrofobiskā vidē – liftā, kurā puisis nolēmis uzbrukt oligarham, taču tas noreaģē, un lifts iestrēgst, dodot laiku abiem antagonistiem sākt savstarpēji izzinošu dialogu. Kādu laiku saruna virzās atkarībā no tā, kura vīrieša rokās ir ierocis, taču paradoksālā kārtā pienāk brīdis, kad tas pat nav svarīgi, jo bagātniekam sāk šķist interesanti, kas par kukaini vēlējies viņu novākt.
Scenogrāfs Kristaps Kramiņš lifta kabīni izveidojis ļoti nosacītu – ar jau minētajām plastmasas taras kastēm, kuras gaismu māksliniece Krista Erdmane papildinājusi ar gaismu partitūru, radot tādu kā televīzijas šova parodijas atmosfēru. Igora Šelegovska Oskaram Kaktiņam kostīmu māksliniece Marta Mielava uztērpusi stilizētu Maksimas formu ar raksturīgo sarkano burtu X, savukārt Normunda Laizāna Ainārs Krūmiņš ieģērbts visnotaļ labā uzvalkā un kurpēs, kādā brīdī īpaši redzami apskatei viņš izliek arī kāju stilīgā zeķē.
Lugā iestrādātajam konfliktam ir divi būtiski avoti – vispārīgais un konkrētais (varam teikt arī – globālais un lokālais). Pirmais avots ir stipri atšķirīgā vieta sociālajā hierarhijā, kur viens ir necils bandinieks, bet otrs pieder pie varenajiem. Otrkārt, varoņu biogrāfijā iestrādāts arī personisks naida iemesls – uzņēmējs izbēdzis no soda par sabrukušu ēku, bet jaunā puiša tēvs sēž cietumā. Tomēr īsti nevar apgalvot, ka Oskars Kaktiņš paustu izvērstus, kreisi ievirzītus ideoloģiskos uzskatus, drīzāk viņš, pārvarējis pirmo impulsu oligarhu vienkārši nošaut, kas nemaz nav tik vienkārši, cenšas saprast, kāpēc viņa pretinieks ir tāds, kāds viņš ir (lugā tas formulēts – "vai jūs esat ļauns").
Paplašināta biogrāfija
Tā kā, vienkārši sakot, ar plikām sirds asinīm tomēr nav līdzēts, radošā komanda mēģinājusi ieviest papildinājumus, kas īpaši skar Oskara Kaktiņa tēlu. Lugas sākotnējā versijā Kaktiņš nāk no izteikti nacionālistiski noskaņotas ģimenes, savukārt Krūmiņa māte ir krieviete, bet izrādē situācija ir apvērsta. Igors Šelegovskis runā ar specifisku (nevar apgalvot, ka tipisku krievu) akcentu, lietojot stiepto intonāciju tur, kur vajadzētu būt krītošajai, bet kādā brīdī, jau pēc tam, kad aizrādījis pretiniekam par valsts valodas nelietošanu saziņā pa tālruni, spiests pats pāriet uz krievu valodu, jo zvana mamma.
Šis Oskars ir nedaudz savdabīgs, bet ne kariķēts filoloģijas students krāvējs – ar šo profesiju salikumu tiek norādīts uz brīžiem vājo humanitārās izglītības konkurētspēju tirgū. Igors Šelegovskis pats sacerējis arī stendapa izrādes elementus, kas veido tādas kā starpspēles Artūra Jankovska tekstā un palīdz labāk izprast varoņa rīcības motīvus. Uz aktieri ir ļoti interesanti skatīties, jo viņa varoņa pārliekā nopietnība, problēmas ar humoru un saasinātā netaisnības izjūta, arī emocionālā spriedze vislabāk izpaužas tieši monologos pie mikrofona. Aktieris labi tiek galā ar lugas tekstā iestrādātajām šaubām par Oskara seksuālo orientāciju, lai gan tā šķiet neobligāta sižeta līnija. Igora Šelegovska pašironija un humora izjūta palīdz nobalansēt starp viņa varoņa teorētiski labajiem nodomiem un brīžiem neveiklo to piepildījumu.
Otram varonim paplašinātu izpausmes iespēju nav, lai gan tekstā ir jūtams, ka autors ir centies izprast, kas notiek šāda "oligarha" prātā. Normunds Laizāns precīzi parāda, ka viņa varonis savu taisnību jūtas apstiprinājis ar to, ka palicis dzīvs un vesels, dzīvojot biznesa terārijā. Spēja izturēt sarežģītos apstākļos Krūmiņam rada sajūtu, ka viņa dzīvesveids un uzskati ir pareizi, jo tie palīdz noturēties virsotnē. Šāda cilvēka prātojumos ieskanas nicinājums gan pret lūzeriem, gan tiem, kas strādā oligarha interesēs (piemēram, dzelteno presi). Tomēr, kas īsti šim cilvēkam pieder, skatītājs līdz galam neuzzina, un faktiski par sevi Krūmiņš pārlieku daudz jaunajam censonim neatklāj. Būtisks izrādes ieguvums ir mēra sajūta, ar kādu aktieris atveido šo negatīvo tēlu, atrodot precīzu pamatojumu viņa rīcībai. Lai gan no didaktikas, kas iestrādāta lugas tekstā, izvairīties pilnībā nav izdevies, šie tomēr ir atpazīstami tipāži, dzīvi cilvēki, nevis stereotipiem piebāzti "kartona varoņi".
Neatklājot sižeta intrigu, jānorāda, ka režisors mainījis lugas finālu, padarot to krietni skarbāku un atsakoties no samiernieciskas patērzēšanas. Oligarhs nekādā veidā nepāraug, neko nenožēlo un nekļūst par nabago ļaužu aizstāvi tikai vienas tikšanās dēļ ar proletārieti liftā.
Ņemot vērā izrādes noformējuma minimālismu, šī varētu kļūt par Nacionālā teātra viesizrāžu vienību. Tēma ir aktuāla, lai arī nekādu izejas iespēju neuzrāda. Taču abu aktieru pilnasinīgā dzīve, izaugot no sākotnēji piedāvātajiem rāmjiem, sagādā gandarījumu.
Oligarhs
Nacionālā teātra Aktieru zālē 3.X plkst. 13 un 18.30, 4.X plkst. 13, 13.X plkst. 18.30