Kā jau daudz kas XXI gadsimta Latvijas teātrī, arī Klēras van Kampenas luga Farinelli un karalis ir sasniegusi mūs, pateicoties tam, ka bijusi iestudēta Londonā. Ja gribam būt precīzi – 2015. gadā Londonā un vēlāk arī Brodvejā, saņemot veselu lēveni nomināciju dažādām balvām (pašu balvu gan mazāk). Oriģināla žanrs play with music Dailes teātra versijā precizēts kā "barokāla kostīmdrāma par mīlestības un mūzikas dabu".
Uzreiz gan jāpiebilst, ka režisora Viestura Kairiša apzināti krāšņais un apzināti butaforiskais iestudējums vismaz tikpat lielā, ja ne lielākā mērā ir par teātra dabu. Acīmredzot saprotot, ka teātra tehniskais aprīkojums neļauj Reiņa Suhanova radītās scenogrāfijas elementus nomainīt aši un klusi, tas tiek darīts neslēpti, uz skatuves parādoties strādniekiem un dekorāciju pārbūvi veicot varbūt brīžiem pat ar uzsvērtu dārdoņu. Organizējot mizanscēnas, režisors Viesturs Kairišs rūpējas par to gleznieciskumu, ko pastiprina Ievas Jurjānes kostīmi. Starp citu, izvēle izrādi definēt kā kostīmdrāmu daļu skatītāju varētu pievilināt, bet esmu dzirdējis arī viedokli, ka tieši šis apzīmējums dara piesardzīgus.
Jau ieraugot pirmos iestudējuma attēlus, radās sajūta, ka vizuālā risinājuma ziņā radošā grupa iespaidojusies no Roberta Vilsona estētikas. Šo sajūtu vēl vairāk pastiprina Valdas Čakares atgādinājums vietnē Kroders.lv, ka Vilsona 1998. gada izrādē instalācijā Sapņu spēle Stokholmas Pilsētas teātrī zirga izbāznis izmantots kā seksualitātes simbols.
Zirgs un vientulība
Klēras van Kampenas luga nav pārsātināta ar notikumiem. Tā ir tieši tik statiska, lai Viesturs Kairišs varētu īstenot savu operiski nesteidzīgo režijas manieri, kas savā konsekvencē kulminēja Nacionālā teātra iestudējumā Salome, kurā izrāde ar runātu tekstu pilnībā tika pakļauta operas spēles noteikumiem, kas tomēr stipri atšķiras. Dailes teātra izrādē mūzikai ir sava suverēna vieta, ko pastiprina programmiņā atrodamais QR kods ar pieeju izmantotajiem (lielākoties Hendeļa) skaņdarbiem arī mājas apstākļos.
Lugā un iestudējumā satiekas vairākas drāmas. Karalis Filips V, kas neapšaubāmi ir Ģirta Ķestera veiksme, no savas eksistenciālās vientulības nespēj izkļūt un pamazāk patveras ārprātā, no kura viņu izrauj mūzikas dziedinošā vara. Ģirta Ķestera karalis redz strupceļu sev kā valdniekam, viņš vēlas izvairīties no savas nastas, vai nu ļaudamies fiziskam un garīgam vājumam, vai, apziņu un rīcībspēju atguvis, meklēdams patvērumu prom no aktīvās sabiedriski politiskās dzīves, piesaistot sev Farinelli kā cilvēkveidīgu lakstīgalu.
Abiem nosacītajiem pretspēkiem, kas ir karaļa tuvumā, – de la Kuadram un doktoram Servi – ir samērā ierobežotas iespējas izpausties. Laikam gan briesmīgākais, ko var pateikt par aktiera darbu, turklāt ar piebildi, ka tā nav aktiera vaina, ir atziņa, ka viņa vietā konkrēto lomu var nospēlēt vēl neskaitāmi citi aktieri šai pašā teātrī. Kaspars Dumburs izdara, kas darāms, viņa de la Kuadra dedzīgi vij intrigas, lai novāktu karali no troņa, taču šai rīcībai trūkst skaidras motivācijas un iespējas kaut kādā veidā variēt konkrēto intrigu izpausmes. Jurim Bartkevičam doktora Servi lomā ir līdzīga problēma, jo galvenais ir būt pareizajā laikā un vietā.
Par karaļa vientulības simbolu viņa sapņu pasaulē kļūst balts zirgs. Šī tēla poētiskajai uztverei skatītājam traucē informācija, ka zirga lelle, ko teātris konsekventi sauc par marioneti, ir izmaksājusi pietiekami nopietnu summu. Zirgs ir izteiksmīgs, to vada trīs aktieri, galvgalī ir Kārlis Arnolds Avots, kurš izteiksmīgi bubina un līdztekus atveido vēl vienu no funkcionāli nepieciešamajām, bet aktieriski neparocīgajām lomām – Džonu Riču, moderni izsakoties, menedžeri, kura teātra kasei ir nepieciešams Farinelli un neviens cits. Ričs iestudējumā parādās kā aizkulišu personāžs, viņa seju lielākoties redzam ekrānā, uz kura tiek translēts skatuves dziļākajā plānā notiekošais.
Sāpju nospiedums
Farinelli Artūra Skrastiņa versijā ir spožs talants, kura rašanās kastrācijas ceļā vienlaikus ir arī konkrētā cilvēka traģēdija. Realizējot to, kas kastrātam tiek dots, – neparasto balsi –, viņš kā cilvēks ne mirkli nespēj aizmirst to, kas vienlaikus ir atņemts, – pilnvērtīgu pašrealizāciju kā vīrietim. Aktiera veidotais tēls ir smagnējs un mazrunīgs, īpaši sākumā, kad viņš sastopas ar karali. Starp Farinelli un viņa darba devēju neveidojas emocionāla saikne, lai arī nošķiršanās no ļaužu pūļiem viņiem abiem faktiski ir patīkama, tikai katram sava iemesla dēļ. Rēzija Kalniņa Izabellas Farnēzes lomā ir stratēģe, kas kaut kādā veidā atmin, ar ko karali varētu atgriezt pie sajēgas, un to arī realizē. Savukārt Izabellas un Farinelli jūtu stāsts atrisināts pamatā dekoratīvi, viņai izliekoties, ka bēg, un viņam – ka seko.
Farinelli balss lomā iesaistīts jaunais un daudzsološais vokālists Rūdis Cebulis, par kuru izrādes programmā sacīti daudzi slavinoši vārdi. Taču uz Rūdi Cebuli, tāpat kā ikvienu citu kontrtenoru, attiecas turpat programmā izlasāmā Māra Kupča atziņa, ka "kontrtenori nespēj sacensties ar kastrāta balsi, jo dzied falsetā, kas nav pamata balss". Ir negodīgi un netaisni pārmest jaunam dziedātājam, ka viņš nav eņģelis, turklāt pirmizrādē, iespējams, bija jūtams arī stress (tā tika pārcelta, triju izrāžu sērijas vietā notika tikai viena). Rūdis Cebulis kā ģēnija balss tēls tiek izmantots daudzveidīgi – no lidināšanās trosēs virs skatuves krāšņā tērpā līdz asinīm notrieptam ķermenim un dziedāšanai, stāvot aiz lielas, sejas vaibstus deformējošas lēcas. Bet pašlaik šī ir jauna censoņa, nevis ģeniāla dziedoņa balss.
Ģirts Ķesteris izrādes beigās parādās vēl vienā tēlā – mūsdienīgi apģērbta drēbnieka veidolā, it kā metot laipu pāri laikmetiem un mudinot domāt par mūzikas mūžīgo dabu, kad tās radītāji jau sen dus zem zemes. Taču izrādei kopumā piemīt nedaudz somnambulisks dekoratīvisms – tā ir vizuāli krāšņa, muzikāli bagāta (gan ar ierakstītiem, gan uz vietas atskaņotiem darbiem arfas un čella pavadījumā), tomēr tai pietrūkst vitalitātes un dzīvā nerva, ja tā var izteikties. Tādējādi tās vizuālais krāšņums kļūst pašmērķīgs, jo vēstījums pārāk drīz sevi izsmeļ.
Farinelli un karalis
Dailes teātrī 28.X plkst. 19, 12.XI plkst. 18, 25.XI plkst. 19, 26.XI plkst. 18, 6.XII plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–37