Diskusijas par krievu rakstnieces Tatjanas Tolstajas daiļradi, un it īpaši par viņas pagaidām vienīgo romānu, literatūras cienītāju vidē ir risinājušās jau labu laiku, taču nebija īstas ticības, ka reiz šo veikumu izdosies lasīt arī latviešu valodā. Brīnumi, kā izrādās, tomēr notiek, un Arvja Kolmaņa maģisko darbību rezultātā pie latviešu lasītāja nāk, nē, lavās Lūška – romāns, kuru autore sāka rakstīt vēl padomju ēras norietā un kurš oriģinālvalodā pirmo reizi tika publicēts 2000. gadā.
Zvēram ir cilvēka galva
Kāpēc maģiskas darbības? Tāpēc, ka gandrīz visu krievu apskatnieku viedoklis ir strikti vienbalsīgs: kaut gan romāns tulkots vairākās pasaules valodās, Lūška no valodnieciskā viedokļa ir praktiski nepārtulkojams darbs. Un tomēr Arvis Kolmanis ir tulkojis un pārtulkojis, saglabājot teksta stilistikā gan krievu tautas pasaku un citu folkloras tekstu ritmisko tēlainību, gan deminutīvus un specifiskos neoloģismus, gan vēl veselu virkni valodnieciski virtuozu virāžu. Taču, ja tā nebūtu, romāna tulkojums ne tikai daudz zaudētu – tas faktiski kļūtu par pilnīgi citu darbu. Jo Lūška būtībā ir primāri logocentrisks teksts – uz to norāda gan fakts, ka romāna nodaļas ir secīgi nosauktas senkrievu alfabēta burtos no Az līdz Ižica, gan darba nosaukums (oriģinālā Kысь) – krievu valodā neeksistējošs vārds, kurā teju katrs recenzents saskata citu atšifrējumu.
Lūška – kas ir mežos mītošā, baisā lūška, kuras kauciens stindzina asinis? Tekstā vispirms, šķiet, runa ir par kādu mītisku briesmoni, no kura nāvīgi baidās ikviens romāna personāžs, taču vēlāk saprotam, ka šis ir jēdziens ar daudz sazarotāku nozīmi – tāpat kā tēls uz latviešu izdevuma vāka, kas no pirmā acu uzmetiena tiešām atgādina četrkājainu, felīnu radību, bet vēlāk pamanām, ka zvēram ir cilvēka galva, ēnas siluets un daudz līdzības ar viduslaiku mākslas simboliskajiem tēliem.
Personiski man saistošākā likās kritiķa Borisa Paramonova saskatītā fonētisko sakarību virkne romāna nosaukumā "кысь – брысь – рысь – Русь". Tātad "lūška" – Krievija, un Krievija – nepazīstams dzīvnieks. Bet varbūt "кысь" – simbolisks, graujošs dvēseles stāvoklis, kā domā latviešu blogere Lili Lasa, šai vārdā saskatot saikni ar krievu киснуть (saskābt)? Jā un nē. Jo – un tas nav tikai aktuālo notikumu iespaidā – negribas saskatīt Lūškā tikai stāstu par Krieviju. Drīzāk gribētos teikt, ka šis ir stāsts par nācijas dvēseles izzušanu un to, kas paliek pāri, kad tā ir izkūpējusi. Groteski izkāpināts vēstījums, vienlaikus neganti komisks un neganti šausminošs.
Mantojuma driskas
Ir apritējis divsimt gadu kopš Sprādziena, kas pārvērta pasauli, – varam vien minēt, vai tā bijusi kodolkatastrofa vai revolūcija, vai kas cits. Vietā, kur kādreiz dižojās Maskava, tagad plešas bezgalplašā Fjodorkuzmičskas sādža, kuras iemītnieki atgriezušies pusfeodālisma, pusneolīta laikmeta eksistencē. Parastie strādnieki, "mīlīši", kurus – citu lielākā, citu mazākā mērā – skārušas radioaktivitātes pēdas jeb Sekas, vēl lāga nepazīst riteni, kā maiņas līdzekli tirgū lieto peles (mazais dzīvnieciņš taču ir tik daudzpusīgi izmantojams: gan gaļai, gan ādai, gan sveču taukiem), ar nievām uzlūko t. s. pārdzimteņus, kuri tiek nodarbināti jūga lopu statusā, baidās no Sanitāriem, kas izmēž no eksistences tos, kuri pārnēsā bīstamas kaites vai idejas, un ar neizprotošu respektu uzlūko Agrākos, kuri, pēc Sprādziena iemantojuši savdabīgu nemirstīgumu, vienīgie cenšas vēl turēties pie iepriekš pazīstamās eksistences paliekām.
Pār kokiem laidelējas melni zaķi, cilvēkiem izaugušas te astes, te sekstes, te pārlieku daudz ausu, vistas nav ko domāt nokaut milzu izmēra dēļ, jēdzienu "zirgs" tulko kā "liela pele", bet vesela pārrakstītāju brigāde ar nosmailinātiem kociņiem uz bērza tāsīm pieraksta pusaizmirstas kultūras mantojuma driskas, kuras sādžas galvenais Murza, Fjodors Kuzmičs, visas sakās esam sacerējis pats – no Puškina līdz Ahmatovai.
Stāstījuma centrā ir jaunulis Benedikts, viens no pārrakstītājiem, kurš savā vienmuļajā eksistencē alkst ne tikai krāšņās Oļeņkas uzmanības, bet arī jaunu zinību… Un, tavu laimi, liktenis ir vēlīgs – Benedikts tiek tiklab pie viena, kā otra sapņa piepildījuma. Apprecējis kāroto meiteni un pārcēlies pie viņas (kā izrādās, ietekmīgajiem) vecākiem uz rezidenci Sarkanajā Lielmājā, kurā pirmsSprādziena izdevumu netrūkst, Benedikts ķeras pie alkatīgas lasīšanas bez izšķirības – no klasikas līdz lauksaimniecības rokasgrāmatām, no lubu romāniem līdz vīriešu žurnāliem. Lasītājs, kurš taču pārzina klasiskas distopijas noteikumus, ar līksmu sirds drebēšanu gaida, ka tūlīt, tūlīt mūsu varonim kāda grāmata uzšķils gaidīto atklāsmi, no acīm nokritīs plīvurs, atsegsies šādas eksistences trulums, sekos apvērsums, revolūcija, mūsējie uzvarēs, pasaule mainīsies!
Tikai… tā nenotiek. Benedikts lasa gan, jā, un ne tikai, viņš pat sakārto sievastēva bibliotēku, viņaprāt, pareizajā secībā – apvienojot grāmatas, piemēram, pēc krāsu apzīmējumiem to nosaukumos (diemžēl šo lielisko sadaļu latviešu tulkojumā adekvāti atveidot nav bijis pat izcila tulkotāja spēkos). Un tas vien jau apliecina – pat kultūra bez konteksta šīs pasaules iemītniekiem vairs nedod itin neko, ja nu vien iespēju nosist laiku. Arī Puškins, kura skulptūru Agrākais Ņikita Ivaničs pasūta izgrebt Benediktam, tā arī paliek tikai melns, aptēsts koka klucis, pie kura praktiskie cieminieki sien veļas auklas. Un te nāk atklāsme: lai arī stāstījums gan sižeta niansēs, gan varoņa tēlā atgādina Orvela 1984 un citas klasiskas distopijas, tomēr Lūška īsti par tādu nav uzskatāma. Tā modelē nevis depresijas māktu nākotni, bet gan zem alegorijas plīvura vāji maskētu tagadni. Un tieši tāpēc romāna tonis nav brīdinošs, nav skumjš, nav pat sevišķi nopietns, nē, tas ir groteski smejošs, stindzinoši sadzīvisks, absurda parodija par distopiju, nevis pati distopija.
Biedējošais spoguļattēls
Divi zīmīgi aspekti: pirmkārt, tekstā vispār neskan neitrāla vēstītāja balss, praktiski nepārtraukti rit kāda personāža iekšējais monologs – pārsvarā tas ir Benedikts ar savu vienkāršoto, nesamāksloto uztveri, neviltoto ziņkāri, ciešo un tāpēc baiso pārliecību par lietu kārtību. Nav vērotāja acs, nav neviena, kas notiekošo spētu vērtēt no ārpuses. Un otrs, ar šo saistīts aspekts: šajā nākotnes pasaulē vispār nefigurē reliģija, reliģiski jēdzieni, ikonogrāfija, pareizticība, reliģiski svētki. Murzas Fjodora Kuzmiča izdotie svinīgie (un lasītāju līdz asarām sasmīdinošie) Ukazi par to, kā tautai būs svētkus pareizi svinēt, attiecas tikai uz Jauno gadu un 8. martu.
Šī iekšējā monologa nepārtrauktības dēļ stāstījums – pat diezgan spraigos sižeta pavērsienos – ir samērā rimts. Spriedzē tekstu notur tikai paša lasītāja domās apjaustais konflikts starp pazīstamo un svešo, ētisko un to, kas tāds nav, parādību patiesu un nepatiesu izskaidrojumu – un vienlaikus arī šaubu atblāzma, ko sēj šī sadursme. Zemniekā, strādniekā, "mīlītī" šādas šaubu atblāzmas nav – viņā nav intereses par to, kas notiek aiz pazīstamās realitātes robežām, par to, kas šo realitāti tādu ir veidojis un kādi ir dažādo parādību cēloņi. Nav šaubu par to, ka ikdiena ir vienmuļš darbs un cīņa par iztikšanu, aukstums un nereti bads (ko apliecina krāšņās iedomu dzīru ainas Benedikta prātā), iedzeršana, "bābieši" un brutālas ballīšu rotaļas. Kāds ik pa brīdim tiek piebeigts vai sakropļots, nu ko tur daudz, tāda dzīve, pieder pie lietas, tā sacīt. Pie degošas kaimiņu mājas varen labi sasildīties un oglītes aiznest sev līdzi pašu pavarda kurināšanai. Mīlestība un pat tik vien kā romantiska iekāre, draudzība, pēcnācēju radīšanas un aprūpes tieksme un cerība uz labāku nākotni – tā visa gluži vienkārši nav, tāpat kā, par spīti grāmatu esamībai un Agrāko atmiņām, nav ne ētikas, ne kultūras. Ļaužu prātos ir tikai parodiski vienkāršots un šerminoši ticams "izdzīvošanas komplekts", droša mitināšanās ilūziju čaulā par pašu apziņā konstruētajiem lietu kārtības standartiem.
Bez revolūcijas tomēr nekādi neiztikt arī šeit. Taču – un šis ir pēdējais solis, ar kuru Lūška iziet ārpus tipiskas distopijas žanra robežām, – nekādas pārmaiņas tā neienes. Un, kā jau teikts, distopijas mīlošais lasītājs te dabū vistrāpīgāko triecienu. Jo, pārzinot žanra likumības, mēs taču gaidījām, ka kaut kas notiks pēc tam, kad Benedikts būs atklājis sev grāmatu pasauli. Vai sliktākajā gadījumā pēc tam, kad būs noticis "sistēmas apvērsums". Taču izrādās, ka grāmatas var lasīt vienkārši tāpat un valsts apvērsumu īstenot arī – vienkārši tāpat. Vecā sistēma lietišķi un banāli tiek apgriezta uz otru pusi kā pabalējis krekls, apkaklīte pāršūta pareizajā pusē, piediegtas citas krāsas pogas, un viss turpinās kā senāk, vien ar citu parakstu zem Ukaziem. Tikai revolūcijas ēdelīgums mazumā nav gājis, un tā joprojām apēd savus bērnus – ja Lūškas kontekstā par tiem vispār var runāt.
Mēs ticējām, ka ir iespējama cīņa par labāku nākotni. Taču secinājām, ka nav ne cīņas, ne nākotnes. Un tāpēc Lūška ir baisa: kā nezināma zvēra kauciens tumšā mežā, kā zināmas pasaules ēna uz sienas un galu galā – kā katra paša biedējošais spoguļattēls.