Pirms četrpadsmit gadiem iestudējot Maksima Gorkija Vasarniekus Valmieras teātrī, režisors Felikss Deičs tos pārdēvēja par Vasaras ļaudīm, dodams mājienu, ka stāsts ir par tādu cilvēku kategoriju, kam skarbāki pārbaudījumi, respektīvi, ziema, nav pa kaulam. Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātra jauniestudējumā glamūrīgi tērptie Gorkija varoņi cauri zālei uznāk uz skatuves, nostājas izteiksmīgās pozās, un skatītājam ir skaidrs, ka arī šie ļaudis ir piemēroti tikai vasarai, respektīvi, pastaigāties, iedzert, runāt, dekoratīvi ciest. Ne strādāt. Tomēr to visu skatīties ir interesanti.
Elegantie cietēji
Formālais iemesls, kāpēc Vasarnieki iestudēti, – vismaz paša teātra mārketinga kampaņā tas tiek uzsvērts – ir 110 gadu kopš lugas pirmiestudējuma Rīgā, kam esot bijuši tiem laikiem neiedomājami panākumi – trīs izpārdotas izrādes. Taču režisors Elmārs Seņkovs un viņa asistente dramaturģijas jautājumos Madara Rutkēviča izdarījuši nepieciešamo apstrādi, lai šī daudzvārdīgā luga, saglabādama priekšstatu par varoņiem kā runas, nevis darbu meistariem, tomēr skatītāju nenogremdētu teksta blāķos. Runā tiešām daudz un, godīgi sakot, atstāj iespaidu, ka pārlasījušies Čehovu, – gribas ciest, just, kā dzīve paiet, neveiksmīgi mīlēt utt.
Ata Rozentāla recenziju Elmāra Seņkova iestudējumam Vasarnieki lasi 20.marta KDi!