Jaunas sejas un neierasti mūzikas iespaidi nebūt nav bieži viesi lielo akadēmisko simfonisko kolektīvu sezonās, taču Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 5. februāra koncerts bija tieši šāds notikums. Šajā vakarā uz Lielās ģildes skatuves LNSO, kurš jau otro reizi muzicēja kopā ar jauno diriģentu Kasparu Ādamsonu, otro reizi tikās arī ar Vīnē izstudējušo mūsu jauno talantu čellistu Kristapu Bergu. Viņu izpildījumā pirmoreiz Latvijā dzirdējām amerikāņu minimālista Filipa Glāsa Otro čella koncertu.
Pirmizrādi piedzīvoja jaunā komponista Platona Buravicka speciāli radītais simfoniskais pavadījums amerikāņu mēmā kino komēdijai Beidzot drošībā!, kuras demonstrējums pamatīgi izsmīdināja visu neviendabīgo vakara publiku, kurā līdzās pastāvīgajiem klausītājiem bija korporatīva pasākuma svinētāji ar acīmredzami minimālu koncertu apmeklēšanas praksi un visām no tā izrietošajām sekām.
Stiklā iepūš dvēseli
Kino pasaule bija klātesoša visā šajā programmā, jo arī Filipa Glāsa Otrā čella koncerta saknes meklējamas kino – komponists to izveidojis uz iepriekš režisora Godfrija Redžo filmai Naqoyqatsi radītās mūzikas pamata. Šī filma, kuras nosaukums hopi indiāņu valodā tulkojams "dzīve kā karš", noslēdz t. s. Quatsi triloģiju (Koyaanisqatsi (1983), Powaqqatsi (1988), Naqoyqatsi (2002)) – komponista un režisora kopdarbu, kas bez vārdiem, tikai ar mūzikas un kameras palīdzību emocionāli vēstī par cilvēka, dabas un tehnoloģiju konfliktu mūsdienu industriālajā pasaulē.
Mūzikas izcelsme diktējusi cikla struktūru – Otrajam čella koncertam ir piecas daļas, kuru mūzikas gaitu savukārt apzīmē veseli septiņi programmatiski, ar filmas epizodēm tieši saistīti nosaukumi: piemēram, Massman, Intensive Time, Point Blank, New World un Old World, tajās čella solo ir dialogā ar perkusijām (šķīvi un tamtamu) vai arfu.
Šis opuss ir ne tikai ļoti virtuozs, bet arī tīši mašināls, turklāt čellistam tehniski neērts (enerģiskas figurācijas flažoletos, sul ponticello, tīšs non vibrato utt.). Kristaps Bergs šīs mūzikas mūžīgā dzinēja konstrukciju lasījumā ir atļāvies ienest dvēselisko, cilvēcisko, tēlaino. Ienest indivīda kliedzienu, izmisīgi cenšoties pastāvēt pret enerģisko, agresīvo, unificēto masu un mūsdienu pasaules nepielūdzamo ritmu. Kristapa Berga redzējums, stiklā (glass) iepūšot dvēseli, principiāli atšķīrās no pasaulslavenā amatbrāļa Jojo Ma spēles filmas skaņu celiņā. Visbeidzot epilogā solists uzdod nepārprotamu jautājumu, kas paliek bez atbildes.
Šī mūzika un tās montāžas dramaturģija izvirza paaugstinātas prasības diriģentam, kuram jāstrādā ar megapoles lidostas dispečera vai sarežģīta mehānisma elementa precizitāti. Visu cieņu, ka, koordinējot nemitīgi mainīgās ritma sīkvienību formulas un faktūras lomu maiņas, Kaspars Ādamsons tomēr nekļuva par taktētāju un atļāvās muzicēt lielās līnijās un žestos.
Beidzot drošībā!
Latvijas jauno komponistu vidū Platons Buravickis ir viena no spilgtākajām un daudzpusīgākajām personībām. Skolojies kompozīcijā pie mūsu laikmetīgās mūzikas klasiķiem Viļņa Šmīdberga, Pētera Vaska un Selgas Mences, kuras klasē studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā pērn vainagojušās ar maģistra grādu. Paralēli akadēmiskajām studijām dažnedažādās meistarklasēs un kursos pamatīgi izbūries cauri elektroakustiskās mūzikas un algoritmiskās kompozīcijas labirintiem. Kopš 2013. gada 26 gadus vecais Platons Buravickis ir kompozīcijas un mūzikas programmēšanas pasniedzējs Jelgavas Mūzikas vidusskolā.
Platona Buravicka vārds un mūzika visbiežāk ir izskanējuši sāņus no dienišķās klasisko koncertu aprites. Viņa mūzika lieliski iederas alternatīvās koncerttelpās – tādās kā mākslas centrs Totaldobže, Rīgas Centrāltirgus sakņu paviljons, grūti atrodama adrese Bolderājā vai Muitas māja Liepājā. Tā labi integrējas eksperimentālās, nepieradinātās mūzikas, mākslu dialogu un multimediju kontekstos festivālos Skaņu mežs, Arēna, Māksla+komunikācija un Survival Kit. Mūzikā pievēršas ritmam, līnijām, punktiem, vertikālēm, horizontālēm, viļņiem, vibrācijām, elpai, izelpai, destrukcijai, neparedzami pārveidotiem skanējumiem. Pērn Platons Buravickis aranžēja atskaņojumam stīgu orķestra izpildījumā vienu no spilgtākajiem latviešu postmodernās avangarda mūzikas darbiem – NSRD leģendāro 1984. gada albumu Kuncendorfs un Osendovskis.
Taču tapiera lomā vēsturiskajam mēmajam kino eksperimentālās, jaunās mūzikas valoda neder, ja vien nerunājam par Eiropas 30. gadu kino avangarda abstraktajiem un sirreālajiem meklējumiem. LNSO koncertā iekļautā Freda Ņūmaiera un Sema Teilora 1923. gada kinolente Beidzot drošībā!/Safety Last! ir veidota pārpratumu komēdijas jeb tā dēvētajā slapstick žanrā ar neatvairāmi smieklīgām situācijām un absurdiem, gandrīz neiespējamiem trikiem. Viens no tiem ir attēlos plaši tiražētais mirklis, kad to laiku zvaigznes aktiera un akrobāta Harolda Loida atveidotais audumu pārdevējs karājas augstu gaisā pie debesskrāpja fasādes pulksteņa. Mūzikai šādā komēdijā ir jārunā demokrātiskā, melodiskā, harmoniski klasiskā valodā. Turklāt sinhroni jāseko dinamiskiem, straujiem, komiskiem stāsta pavērsieniem: puisis no laukiem devies laimes meklējumos uz lielpilsētu un vēstulēs līgavai uzbūris ilūziju, ka kļuvis par veikala direktoru, bet, meitenei ierodoties, spiests visvisādi izlocīties un izlikties. Cenšoties nesagraut meitenes ilūzijas, viņš nonāk arvien riskantākās situācijās, līdz ir spiests liela ļaužu pūļa acu priekšā gar ārsienu uzrāpties divpadsmit stāvu namā.
Komponista uzdevums nebija viegls, jo tapiera lomā bija lielais simfoniskais orķestris. Taču jaunais komponists ar to ticis galā tikpat veikli kā Harolds Loids ar pārsteidzošajiem trikiem. Orķestris skanēja krāšņi, ritmiski, ļoti dzīvi. Partitūrā ik pa laikam sevi atgādināja spilgti melodiskie vadmotīvi. Vienlaikus mūzikas skanējums kopumā ir tieši tik nepretenciozs, lai neizvirzītu priekšplānā komponista ego. Kaspara Ādamsona vadītā orķestra spēle perfekti balstīja komēdijas kadros redzamos notikumus, ne mirkli neapšaubot to, ka galvenā te ir filma.
Skatītājiem šis bija īsts smieklu terapijas seanss, kas simfoniskā koncertā ir liels, pat teju neiespējams retums. Izcili uzmundrinoša izklaide piektdienas vakarā. Starp citu, LNSO mēmā kino tapiera lomā nebija pirmoreiz. 2015. gada februāra sākumā LNSO koncertā Lielajā ģildē bija skatāma gruzīnu režisora Kotes Mikaberidzes Mana vecmāmiņa (1929) – smieklīga parodija par padomju birokrātiju diriģenta Mārtiņa Ozoliņa piemeklētas groteskas Dmitrija Šostakoviča mūzikas pavadījumā. Šādus koncertus vajadzētu biežāk!