Šāda kombinācija latviešu mākslas nesenajā vēsturē lietota ne reizi vien – draugi ir gleznotājiem pieejamākie modeļi, bet skatītājiem patīk, ja tie ir pazīstami arī viņiem. Līdzīgu izstādes sižetu piedāvāja Ieva Jurjāne 2008. gadā, un gan jau lietpratēji zina vēl kādu precedentu nedaudz agrāk. Kristaps Zariņš laikabiedru parādei dabiskā lielumā pievienojis mazliet humora. Rokraksts mainījies Mūkusalas salona augšējā zālē skatāmi agrākajos gados tapuši darbi. Salīdzinājums labi parāda, kā mainījies mākslinieka rokraksts pēdējos gados – krietni svarīgāku vietu tajā ieņēmis zīmējums, savukārt foviskā krāsainība iegrožota galvenokārt miesas toņu un fona kontrastos. Tomēr krāsu attiecībām paliek galvenā loma: zīmējums šad tad sašķobās (ķermeņa daļu proporcijās vai rakursos), turklāt tas ir "ciets", rūpīgi izstrādāts tikai sejas un ekstremitāšu apvidū. Citur mākslinieka ota klejojusi brīvāk, zīmējumu veidojot lielā mērā ar triepieniem, spontānā manierē. Interesantas ir Zariņa glezniecības attiecības ar fotogrāfiju – portālā Arterritory viņš stāsta Ievai Rupenheitei, ka gleznojis nevis tieši no dabas, bet pēc fotosesijā uzņemtiem attēliem, kuru autors ir kolēģis Normunds Brasliņš. Tomēr modeļu pozas un kustības ir līdzīgas kā klasiskajā glezniecībā (ar dažiem izņēmumiem, kuros figūra attēlota mirkļos, kādi gleznotāja darbnīcā nav notverami). Piemēram, sejas biežāk attēlotas trīs ceturtdaļu pagriezienā, figūras stāv stabili, tiesa, bieži svaru sadalot uz abām kājām, bet rokas reizēm veido iestudētus žestus. Fotogrāfija izmantota tā, kā to darīja šīs tehnikas rītausmā, – kopējot glezniecību vai sagatavojot vielu tai. Atstāstījuma izteiksme Uz katra mākslinieka darbiem var raudzīties dažādi – konstatējot to piederību noteiktam stilam, skolai vai ievērojot atšķirību no tās. Šķiet, Kristapa Zariņa gleznas iespējams aplūkot kā tiešu skolas iemiesojumu – mākslinieks ir ne tikai Latvijas Mākslas akadēmijas ilggadējā prorektora Induļa Zariņa (1929–1997) dēls, bet šobrīd arī pats ieņem viņa vietu. Taču par šīs skolas principiem ir pietiekami daudz neskaidru jautājumu – teikt, ka tā ir hibrīda vai ka tajā novērojama liela postimpresionisma ietekme, nozīmētu ļoti maz. Kristapa Zariņa glezniecība nav ne gluži akadēmiska (vēsturiskā stila izpratnē), ne klasiska – tomēr tā ir raksturīga mūsu akadēmijai un pietiekami klasiska latviešu mākslai. Viņa stils ne kopē realitāti, ne arī idealizē to, taču lielā mērā it kā atstāsta: mākslinieka roka katru priekšmetu vispārina, sniedz priekšstatu par to. Figūra ir tikpat vispārīga un individualizēta kā trauks vai klavieres. Tajā pašā laikā gleznojums arī stāsta, kā šie priekšmeti ir gleznoti līdz šim – zīmējumā un krāsu risinājumā izpaužas daudzas amata gudrības un knifi. To lietojumu var novērtēt tikai personas, kas padziļināti studējušas glezniecību, – pārējiem atliek salīdzināt iespaidus. Tāpēc Kristapam Zariņam ir taisnība, apgalvojot, ka "Latvijā neviens neraksta recenzijas" (jau minētajā intervijā), – tādā ziņā, ka par mākslu rakstošie nevar dot profesionālu vērtējumu vai padomus gleznotājiem (tāpat kā baleta kritiķi – dejotājiem). Latviešu valodā šāda diskursa nav vispār – neviens no mākslas augstskolas mācībspēkiem nav izdevis grāmatu par savām teorētiskajām nostādnēm un praktisko metodiku. Atliek taustīties salīdzinājumos – piemēram, ar pagājušā gadsimta sākuma glezniecību vai arī laiku, kad tā Latvijā uzplauka no jauna, – pēc gadsimta vidus. Savulaik to dēvēja par skarbo stilu, bet tagad lieto arī sociālistiskā modernisma jēdzienu. Vai man tikai šķiet, ka daudzi tā ideāli skolas ietvaros ir dzīvi joprojām, piemēram, tēla tipizācija un individualizēšana vienlaikus vai mākslinieciskā triepiena nozīmes pieaugums? Kāpēc Kristapa Zariņa izstāde man atgādina kaut ko no Jāņa Oša, Leo Kokles un Birutas Baumanes reizē? Mūsdienās šādu izvēli varētu dēvēt par stilīgu. Gleznotājam un profesoram ir iespēja šādu priekšstatu apstrīdēt. Izstāde Sejas Mūkusalas mākslas salonā (Mūkusalas iela 42) Līdz 2.II
Latvijas Mākslas akadēmijas prorektora prof. Kristapa Zariņa piebilde par Viļņa Vēja rakstu Laikabiedru parāde laikraksta Diena pielikumā KDi (2013. gada 24. janvāris, 21. lpp):
Paldies par recenziju laikraksta Diena pielikumā KDi, bet vēlētos atgādināt, ka mans tēvs Indulis Zariņš bija ne tikai ilggadējs Latvijas Mākslas akadēmijas prorektors, bet arī ilggadējs rektors (1988 – 1997).
Ar cieņu -
LMA prorektors prof. Kristaps Zariņš