Izrādes horeogrāfe un viena no izpildītājām Kristīne Vismane ir viena no patlaban aktīvākajām jaunajām laikmetīgās dejas horeogrāfēm un dejotājām Latvijā. Otra izpildītāja Katrīna Albuže arī ir horeogrāfe un dejotāja, kura Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas horeogrāfijas apakšprogrammu, tāpat kā Vismane, absolvējusi 2011. gadā.
Kolektīvajā laikmetīgajā mākslā skatītājam un recenzentam ir visai grūti nodalīt, tieši kāds bijis katra izrādes veidotāja pienesums. Kādas funkcijas pildījis Jarovojs kā režisors; vai Vismane, kura teātra mājaslapā norādīta kā horeogrāfe, sacerējusi arī Albužes kustību (un ne tikai kustību, jo laikmetīgo deju vienlīdz veido arī kustības trūkums vai verbāli izteiksmes līdzekļi) materiālu, ko viņa tikai "spēlē"? Tādēļ necentīšos atsevišķiem izrādes komponentiem atrast "vainīgos", uzskatot visus iesaistītos par līdzautoriem. Pietiekami labs veidotāju mērķis, kā tas pieteikts publicitātes materiālos, ir atklāt izrādes veidošanas aizkulises. Kā starta punkts ticis pieņemts jautājums: "Ko es gribu darīt uz skatuves?" Ar izrādes palīdzību režisors un horeogrāfes vēlas apšaubīt skatītājam viennozīmīgi nododama vēstījuma iespējamību, kā arī pētīt izrādes, izpildītāju un publikas attiecības. Šāds izrādes pieteikums ir aktuāls: tās ir tēmas, kas nu jau vairākus gadu desmitus ir uzmanības centrā gan laikmetīgajā teātrī, gan dejā, kas, lai kādām tēmām vēl pievērstos, vienmēr ietver arī pašrefleksijas aspektus.
Mūsdienīga forma
Izteikti mūsdienīga ir arī izrādes forma. Telpa, kurā uznāk dejotājas, ir askētiska – gan dejas grīda, gan aizmugurē esošais fons ir sterili balti, izceļas vien griestos iekārta, melna sešu prožektoru rinda. Abas mākslinieces ģērbušās ikdienišķos, ērtos tērpos: Kristīnei Vismanei tas ir tumši zils, formās brīvs treniņtērps, Katrīna Albuže apvilkusi šaurus, gaiši zilus džinsus, zaļu, apspīlētu bītleni un tirkīzzilas šņorējamas kurpes; viens no viņas monologiem izrādē veltīts tieši sava vizuālā tēla detalizētam aprakstam. Ikvienam skaidri redzamās informācijas atkārtošana citā – verbālā – līmenī iezīmē vienu no izrādes uzbūves pamatprincipiem: attiecības ar skatītājiem tiek būvētas šķietami ar absolūti atvērtām kārtīm, tādējādi iegūstot arī komiski vieglu intonāciju. Vienā no izrādes sākuma epizodēm dejotājas ritmizēti, kā sava veida mantru skaita apsolījumu, ko skatītājs šovakar no viņām var sagaidīt: "Mēs dejosim, dzejosim, runāsim, klusēsim, skatīsimies vienā punktā, melosim, runāsim, svīdīsim, mobilos telefonus izslēgsim, dziedāsim, cenzēsim, improvizēsim…" Pamazām kopīgi veidotajā uzrunā katra māksliniece ietver savu saturu par izrādē paredzētajām darbībām, runājot sinhroni un arī tādējādi realizējot ideju par vienotā vēstījuma neiespējamību: viņas ir divas, katra vēsta ko citu, bet skatītāju ir krietni vairāk, katrs no tiem izvēlas, kuru no paralēlajiem monologiem klausīties kā dominējošo, kuru – kā fonu; katram galvā turklāt notiek arī personīgais, paralēlais monologs. Skatītāja uztveres un domu neizbēgamo klātbūtni subjektīvi tvertā vēstījuma veidošanā uzsver arī Kristīne un Katrīna: kamēr viena saka: «man nav ne jausmas, ko jūs domājat», otra apgalvo, ka viņa to zina. Komunikācijas kļūda kā izrādes autorus interesējošs aspekts parādās arī aptuveni šādā dejotāju dialogā: "Mm… āāā... emm... nu… nu... nu, jā.. mm… āāā… tā, ka nu jā… nu jā…" Andrejs Jarovojs kādā intervijā arī minējis, ka izrādes tapšanas procesā interesi raisījuši tieši mirkļi, kad abām dejotājām nav bijušas skaidras atbildes, kad notikusi minstināšanās.
Iesaiste un kailums
Skatītāju iesaiste izrādē notiek maigā formā. Kaut visa norise veidota kā tieša dejotāju saruna ar publiku, neviens netiek ne fiziski, ne garīgi rauts laukā no iesēdētā krēsla skatītāju rindās vai psiholoģiskā komforta zonas. Izrādes sākumā dejotājas, sitot ar pirkstiem knipjus, uzdod ritmu un vienlaikus tos kā neredzamus lidojošus objektus servē viena otrai, līdz kādā brīdī neredzamais knipja ķermenis lido skatītāju rindās. Pēc sākotnējā mulsuma kāds no zāles raida knipi atpakaļ, pēc tam vēl kāds. Bet kopumā publika (vismaz pirmizrādē) ar īpašu aktivitāti neizceļas. Kādā izrādes epizodē Katrīna Albuže mēģina izprasīt aplausus, taču tos nesaņem (arī izrādes beigās paiet kāds laiciņš, līdz publika reaģē tradicionāli pieņemtajā veidā).
Par izrādes kulmināciju un provokatīvāko vietu varētu uzskatīt epizodi, kurā Kristīne Vismane pilnībā atkailinās. Kailums ir viens no ieročiem laikmetīgās mākslas arsenālā, un tam var būt visdažādākās nozīmes, sākot ar mākslinieka trausluma uzticēšanu skatītājiem līdz, gluži pretēji, tiešai agresijai. Neapšaubot, ka dejotājai atkailināšanās prasa lielus iekšējos resursus, aina tomēr atstāj vienaldzīgu, it kā tiktu realizēta ķeksīša pēc; simpātiski naivu un komisku epizodi gan iekrāso otras dejotājas centieni piesegt kolēģes kailās intīmās ķermeņa vietas ar distancē turētu roku.
Kas tas bija?
Gan Katrīna Albuže, gan Kristīne Vismane ar savu psihofiziku ir skatuviski harismātiskas mākslinieces, un arī izrādē Pietiekami labs viņas vērot ir gluži vienkārši interesanti. Tomēr (it īpaši, ja pieteikts jautājums: "ko ES gribu darīt uz skatuves") rezultāts šķiet pārāk bezpersonisks un paredzams – dažādi laikmetīgajās skatuves mākslās populāri paņēmieni virknējas un mijas gludi (tas varētu būt viens no režisora nopelniem), vēl ar humora palīdzību kļūdami viegli sagremojami. Laiks aptuveni stundu garajā izrādē paskrien ātri un, šķiet, gan māksliniecēm, gan skatītājiem ērti. Atgriežoties pie viena izrādes vēstījuma neiespējamības, gan brīdinu – kas man bija par ērtu, citam skatītājam atkarībā no laikmetīgās dejas skatīšanās pieredzes un vispārējām gaidām no izrādes beigās var atstāt neatbildamu jautājumu: kas tas vispār tāds bija, un ko man ar to darīt? Par to atliek pārliecināties vien katram pašam.
Pietiekami labs Ģertrūdes ielas teātris (Ģertrūdes iela 101a).
Biļetes www.bezrindas. lv, galerijā Istaba K. Barona 31a. Tuvākās izrādes 23.II, 25.II 19.00