Saule, smiltis, koka mājas lievenis – laimīgas bērnības ainas melnbaltās fotoizdrukās. Gluži kā no tām telpā iznākušas bērnu spēles – rotaļu kafejnīca un mežonīgi līksms lēciens. Līdzās satriecoši skaists rokdarbs – tāda kā kleita vai katoļu priestera ornāts, kas pašūts no violeti sudrabaini vizuļojoša samta un brokāta. Uz tā ar zelta diegiem piestiprināti tilla liliju ziedi. Tādi paši nokļuvuši arī uz krāsainajām fotogrāfijām, kurās uzdarbojas kāds skeleta kostīmā. Miroņgalvas ir arī lellēm – cilvēkbērniem, kas spēlējas. Un vēl – visur ir čurkstes – skārda origami putniņi kā lidmašīniņas gan šūpojas gaisā, gan satupuši vai pakrituši uz caurulēm, gan ieslaucīti pažobelē. Tāda, lūk, aina paveras Ivetas Laures personālizstādes Žaņa Lipkes memoriālā apmeklētājam pēc tam, kad viņš ir ievadīts galvenajā telpā caur audiovizuālu prelūdiju dejotājas Ievas Dzintares un skaņu mākslinieka Uģa Vītiņa izpildījumā.
Droši vien izstādei ir iespējami vairāki atšķirīgi lasījumi, jo īpaši ņemot vērā, ka Lipkes muzejā biežāk ienāk tūristi nekā vietējie. Tomēr man radās pārliecība, ka esmu ideāla skatītāja, jo labi pazīstu un kā sevi mīlu šos melnbalto fotogrāfiju stāstus par laimīgajām bērnības vasarām laukos, dzīvojot totalitārā valstī.
Idille ar galvaskausu
Izstādei dots nosaukums Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!, jo tās centrālajā darbā virknētas izdrukas no vienas fotofilmas Svema negatīviem kadru uzņemšanas secībā, un tos patiešām vienā vasaras dienā uzņēmis mākslinieces onkulis, aizrautīgs fotoamatieris Vladislavs Brakovskis, kurš ģimenē saukts par Laģīti. Fotogrāfijās cita starpā fiksēta pirmsskolas vecuma Ivetas un radu bērnu iecienītā spēle Kapsila smilšu karjerā: ar ķīvīšu bara spurdzienu pavadītu saucienu "Laižu vaļā sprandu!" lēcienā atlaist priedes sakni, kurā bērns iešūpojies.
Dzinulis uzmeklēt jautro brīžu fiksācijas māksliniecei radies atmiņu uzplaiksnījumā par kādu attēlu ar cilvēka galvaskausu šajā idillē un neizpratni, kāpēc mamma toreiz dusmojās un kategoriski liedza spēles Kapsila karjerā. Ivetai Laurei izdevās tās atrast starp jau aizsaulē aizgājušā tēvoča filmiņām, turklāt izrādījās, ka fotogrāfijās redzami pat divi galvaskausi. No šīm bērnības atmiņām izaugusī izstāde uzdod jautājumus sev, ģimenei, sabiedrībai. Jo valsts, kam uz tiem būtu jāatbild, paldies Dievam, vairs neeksistē. Kas tie par ļaudīm, kuru kaulus laiku pa laikam pamanīja grants racēji? Kas tā par morāli, ka cilvēkus nevarēja cienīgi pārbedīt? Kapsilā Otrā pasaules kara laikā nežēlīgi slepkavojuši gan nacisti, gan čekisti, gan abu piekritēji.
Ivetas Laures personiskā pieredze un radošā metode ļāvusi radīt vizuāli un emocionāli iedarbīgu, daudzslāņainu stāstu par genocīdu. Viņas pieejai allaž bijis raksturīgi reflektēt par sociālām aktualitātēm, bet darīt to smalkā, pastarpinātā veidā – mākslas darba ārējo slāni veidot šķietami vieglprātīgu un jautru, bet kodolā ietvert nopietnu, smagu, cilvēciski nozīmīgu vēstījumu. Kā apliecinājumu teiktajam varam atsaukt atmiņā tādus izcilus Ivetas Laures darbus kā Mīlestība un zīds – kinētisko instalāciju ar zeķēm kā vēja ķērājiem, ko iedvesmojis mākslinieces paziņas poļu vecmāmiņas kara dienu stāsts par zīda zeķu šūšanu no izpletņa, – un Ausma – citas paziņas mammas Sibīrijas izsūtījuma iedvesmoto stāstu par līgavas kleitu no izpletņa.
Šajos veltījumos stiprām sievietēm, kas neļauj ļaunumam sevi iznīcināt, tāpat kā Ivetas Laures daiļradē kopumā, liela nozīme ir taktilajam, proti, mākslinieces īpašajām attiecībām ar audumu un smalku roku darbu. Lipkes memoriāla drūmajā pagrabstāvā iekārtotajā izstādē tieši materialitātes, dažādu virsmu vieliskuma (piemēram, porcelāna, smilšu, skārda) un ķermeniskuma uzsvērums ļauj sasniegt vēlamo iedarbību – likt beidzot smaržot tilla lilijām – atmiņām. Kairinātājs, kas kaut ko pamodina, šeit nenoliedzami ir intensīvā materiāla sajūta.
Atmiņas horizonti
Izstādi Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu! var piepulcēt šodienas laikmetīgās mākslas saturiskākajam slānim, kas nereti izmanto antropoloģiskas metodes: uzkrātus līdzcilvēku stāstus, ģimenes albumus. Lieliski, ka izmantotie avoti nav zaudējuši ne nieka sava spēka metaforiskajās transformācijās mākslas valodā. Jaunradītie tēli organiski izriet no dokumentālajiem prototipiem, ļaujot identificēties ar redzamo dažāda dziļuma kolektīvās atmiņas līmeņos. Turklāt izstāde gluži kā iemieso atmiņu pētnieces Aleidas Asmanes raksturoto telpu starp individuālās un kolektīvās atmiņas horizontiem, individuālās un kolektīvās kultūras potenciālu atcerēties un arī aizmirst jeb bloķēt draudīgo pieredzi, kas gan noved pie paradoksa: "(..) lai gan attālums laikā no holokausta tikai pieaug, mēs no tā šausmām nevis attālināmies, bet arvien vairāk tām pietuvināmies" (no grāmatas Pagātnes garā ēna, 2006).
Otrs pētnieks, no kura piesaukšanas es nevaru atturēties, domājot par to, kas patiesībā notiek šajā izstādē, ir laikmetīgajā mākslā ieinteresētais britu sociālantropologs Tims Ingolds. Viņš ir viedi izteicies, ka gan pētījums, gan tajā balstītā māksla ir parāda atdošana pasaulei par mūsu pašu eksistenci tajā.
IVETA LAURE
Izstāde Viena vasaras diena jeb Laižu vaļā sprandu!
Žaņa Lipkes memoriālā līdz 31.III