Šnitke, Čaikovskis un Fedosejevs. Vienkārši Vladimirs Fedosejevs, lai ko viņš diriģētu, jo ievērojamā maestro personībai un mūzikas izjūtai piemīt īpaša vilkme un starojums. Ikviens, kam bijusi iespēja kaut reizi piedzīvot Vladimira Fedosejeva diriģētu koncertu, zina – tā ir brīnišķīga atklāsme gan klausītājiem, gan mūziķiem uz skatuves.
Preambula
Būtu par maz tikai tā vispārīgi saprast, ka ievērojamais Krievijas diriģēšanas lielmeistars Vladimirs Fedosejevs, kurš jau 45 gadus (kopš 1974. gada) ir Čaikovska Lielā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, ir viena no XX un XXI gadsimta mūzikas pasaules lielākajām vērtībām. Labākais, ko pasaulei var piedāvāt Krievijas mūzikas kultūra, lielmeistara radošajā domāšanā, interpretācijas metodē un ikdienas "melnajā" darbā ar orķestri, ir cieši savijies kopā ar eiropeisku māksliniecisko domāšanu un kultūru. Ne velti viņš desmit gadu bijis Vīnes simfoniskā orķestra galvenais diriģents, kopš 2000. gada ir Tokijas filharmonijas orķestra pirmais viesdiriģents, kopš 1997. gada – pastāvīgais viesdiriģents Cīrihes operā.
Vladimirs Fedosejevs arvien ir ļoti gaidīts arī Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī (LNSO), ar kuru sadarbojies jau padomju gados. Vēl ilgākas un ciešākas saites diriģentu vieno ar Valsts akadēmisko kori Latvija, kuru viņš aicināja uz Maskavu pat haotiskajos, skarbajos 90. gados. Atjaunotajā Latvijā maestro ir viesojies arī ar savu orķestri, savukārt 2013. gada rudenī beidzot sagaidītā atkaltikšanās ar LNSO sezonas atklāšanas koncertā vainagojās ar piešķirto Lielo mūzikas balvu kategorijā Gada koncerts. Toreiz līdzās Sergeja Rahmaņinova Otrajai simfonijai maestro diriģēja arī Jura Karlsona baletsvītu Sids un pārsteidza ar satriecošu Modesta Musorgska Nāves dziesmu un deju lasījumu kopā ar basbaritonu Egilu Siliņu, ar kuru sadarbojas bieži.
Pēdējos gados Rīgā esam izbaudījuši trīs spilgtas un dziļas Vladimira Fedosejeva tikšanās ar LNSO. Simfoniskās sezonas noslēguma koncertā 2016. gada maijā viņa vadībā Rīgā skanēja Aleksandra Skrjabina Trešā simfonija (Dievišķā poēma) un Sergeja Rahmaņinova Otrais koncerts klavierēm un orķestrim, kura solists bija mūsu pianists Andrejs Osokins. 2018. gada ziemā maestro atgriezās ar grodu Dmitrija Šostakoviča Desmitās simfonijas lasījumu. Savukārt šopavasar 24. aprīlī viņa diriģētajā programmā Lielajā ģildē klausījāmies emocionāli galēji nospriegotos Alfrēda Šnitkes un Pētera Čaikovska meistardarbus.
Ekstrēmi patiesi
Piederu pie tiem, kuri atmiņas kambaros glabā vienu no pašiem pirmajiem Alfrēda Šnitkes Concerto grosso atskaņojumiem Maskavas konservatorijas Lielajā zālē 1977. gadā, kad, dažādās pilsētās mainoties diriģentiem un orķestriem, solistu pāris bija šī darba tapšanas ierosinātāji, tobrīd vēl jaunie, bet jau spožie vijolnieki Gidons Krēmers un Tatjana Grindenko. Atmiņā iespiedusies tieši viņu ekspresīvā pašatdeve un savā ziņā paradoksālā saspēle (Gidona Krēmera apgarotība un Tatjanas Grindenko skarbi temperamentīgais spēks), nevis orķestris un diriģents. Varu tikai iztēloties, kā tolaik, būdams Latvijas filharmonijas kamerorķestra vijolnieks, etnomuzikologs Boriss Avramecs šo Šnitkes opusu ir piedzīvojis no iekšpuses, tuvplānā. Vladimira Fedosejeva diriģētajā programmā Concerto grosso spēlēja LNSO stīgu grupa, solisti bija Darja Smirnova un Sandis Šteinbergs.
Šķiet, ka pats šī opusa satura kodols prasa, lai tā galvenie varoņi būtu pāris, izmisīgā, emocionāli galēji saspringtā pretstāvē režīmam liekot kopā vīrišķo un sievišķo, sapņus un cīņu, iekšējo pasauli (ideālus!) un dzīves realitāti, iluzoru patvērumu bērnības atmiņās un bezpersonisko tagadnes "gaļasmašīnu", kura savā ceļā salauž visu un kuru nav iespējams apturēt. Lai gan apzīmējumu "postmoderns" padomijā tolaik vēl pat nelietoja, Šnitke bija radījis tipiski postmodernu opusu, piepildot barokālo Concerto grosso formu ar trauksmaini eksistenciālu saturu un nebīstoties atonālo mūziku papildināt ar tonālo, pat banāli sentimentālo.
Sešu daļu ciklā visam ir semantiska, dramaturģiska, konceptuāla jēga: gan skumīgajai bērnu dziesmiņai (bet varbūt – līdz nepazīšanai pārvērsta, "sadrupuša" patriotiska marša lauskām?), kas sagatavoto klavieru partijā, ieskaujot visu ciklu, skan Prelūdijā un Postlūdijā, gan itāļu barokam motoriskajā Tokātā (2. daļa), gan centieniem patverties vai aizmirsties te serenādē, te sadzīviska tango ritmos. Ir vajadzīga drosme, lai ķertos pie darba, kura interpretācijai jau ir ideālās kvalitātes etalons. To nevar atkārtot, bet var piedāvāt savu redzējumu.
Darja Smirnova un Sandis Šteinbergs radošā dombiedrībā ar Vladimiru Fedosejevu un LNSO šajā skaņdarbā izdzīvoja un lika saviem klausītājiem izdzīvot īstu, skaudru un fatālu stāstu, kādu negribētos pieredzēt savā vienīgajā dzīvē. Mūzikas spēks un mūziķu kaislīgā pašatdeve acumirklī atslēdza no ikdienas sīkajām raizēm, jo šeit bija īsta, versmaina un dziļi personiska drāma, kurā cilvēks zaudē cīņā pret sistēmu. Tā sagatavoja un atvēra visus jutekļus Pētera Čaikovska Sestās (Patētiskās) simfonijas ģeniālajam lasījumam, kas sekoja koncerta otrajā daļā.
Vesels cilvēka mūžs
Kaut arī Vladimirs Fedosejevs Rīgā ieradās tikai pirmdienas vakarā un viņa rīcībā mēģinājumu darbam ar LNSO bija tikai viena diena, Pētera Čaikovska Sestās simfonijas interpretācija bija tik pārliecinoši vienota, atraisīta un niansēta, it kā maestro būtu atbraucis kopā ar savu orķestri, kura skanējumu izkopis daudzus gadus. Daudz spēlētā simfonija, kurā katrs diriģents ir atstājis savu nospiedumu un kuras izpratnē gadu gaitā ir uzkrājies daudz štampu, Vladimira Fedosejeva vadībā izvērtās īstā jaunatklāsmē. Bija sajūta, it kā es šo simfoniju klausītos pirmo reizi.
Čaikovska Sestā simfonija ir komponista gulbja dziesma, kurā sakāpinātā emociju gammā ir sakoncentrēta visa viņa dzīve un skaidri jūtams stindzinošais nāves tuvums. Tā vai citādi vēsturiski izskaidrota vai zinātniski tulkota, šī simfonija noteikti ir autobiogrāfiska. Pats Čaikovskis ir tās galvenais varonis, un Vladimirs Fedosejevs ir līdz kaulam izjutis autora domu.
Četru apjomīgo simfonijas daļu ritējumā bija viss – gan sapņi un ilgas, gan pāri malām plūstoša mīlestība, gan liktenis, kas ar saviem smagajiem zābakiem sabradā un lauž bez žēlastības. Un cik baisi orķestrī (dzīvē) satumsa saulainā diena (brīdī, kad partitūrā sabiezēja zemie tembri)! Dramatiska cīņa. Apņēmība un cerība. Pazemīgas un izmisīgi kaislīgas lūgšanas. Neprātīgi vētrainas dzīves alkas – tik ļoti, ļoti gribas dzīvot! Tveršanās pēc ilūziju salmiņa: tā gribas sevi piemānīt, ka krāšņie svētki un pārspīlētā prieka ekstāze (3. daļā), kas daudzajos atkārtojumos arvien pieaug enerģijā un spēkā, turpināsies mūžīgi! Lai kā es satrūkos no publikas aplausiem nevietā (acīmredzot 3. daļu daži noturēja par finālu), tomēr saprotu: viņi taču tik ļoti gribēja noticēt laimīgām beigām. Taču tā, protams, nav un nevar būt. Samierināšanās. Cerības nāve. Apzinātas atvadas. Un vēl, un vēl – dimensija bija neaptverami plaša kā vesels cilvēka mūžs.
Šīs simfonijas tēmas ir ļoti melodiskas un skaistas, taču Vladimirs Fedosejevs sentimentalitātei neļaujas. Viņš seko Čaikovska norādei partitūrā – izpildīt vienkārši. Pirmo reizi ievēroju tik konkrētas, vienkāršas pauzes, ar kurām diriģents atdalīja atšķirīgos mūzikas posmus, frāzes, krāsas un noskaņas, neļaujot Čaikovska sakāmo saplūdināt kopā. Neļaujot samudžināt. Taču tās nebija mūzikas grāmatveža pauzes. Tas bija dabisks dzīvās mūzikas elpojums, kurā viss orķestris bija kā viens organisms.
Atšķirībā no daudziem citiem Krievijas diriģentiem Vladimirs Fedosejevs nav diktators, nav despots. Viņš visu vēlas un spēj panākt ar mīlestību un uzticēšanos. Mūziķi to jūt un ar prieku atsaucas katrai viņa domai un kustībai. Tik izjustas stīgas un klarnetes solo, tik līdzeni mežragi, izteiksmīgs fagots, tik jēgpilna intonācija un tik ļoti niansēta dinamikas gradāciju skala! Vladimirs Fedosejevs to visu panāk bez teatrāla diriģēšanas šova, bez ekspansīvas ārdīšanās. Ar ieturētiem, smalkiem žestiem, kā hipnotizēdams viņš uzbur nianses, skaņu reljefu un attīstības lielās līnijas.
Bauda ir vērot, kā viņš uzticas orķestrim, it īpaši orķestra solistiem. Pazīstamā mūzika kopīgajā iedvesmā dzima pilnīgi no jauna. Maestro mīlestības starojumu uztvēra arī klausītāji. "Ir bauda redzēt, cik ļoti viņš mīl savu darbu," tas bija pirmais, ko, stāvovāciju aplausiem rimstot, bilda tuvākais blakussēdētājs. To var tikai novēlēt katram.