Simfodžezs un Imanta Kalniņa 4. simfonija Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) un šveiciešu džeza trio Vein sadarbībā izrādījās tik vilinoši, ka uz 2. februāra koncertu Lielajā ģildē biļetes jau sen bija izpirktas.
Sabalansētais skaistums
Trio Vein savā pirmajā viesošanās reizē atklājās kā intelektuāla, sarežģīta, taču ar rotaļīgu vieglumu pasniegta atonālā frīdžeza meistari, īsti virtuozi! To apliecināja abi trio solo priekšnesumi. Savukārt speciāli kopspēlei ar LNSO radītajās džeza kompozīcijās viesmākslinieki simfonisko orķestri iesaistīja nevis kā pavadošu fonu, bet kā līdzvērtīgu, aktīvu partneri. Jo īpaši tas izdevās kompozīcijā Jammin’ at the Children’s Corner, kura komplicēti polifoniskajās faktūrās dzirksteļoja LNSO pūšaminstrumentu solistu replikas, augstāko virsotni sasniedzot trio perkusionista Floriana Arbenca un LNSO sitaminstrumentālistu virtuozajā, azartiskajā saspēlē. To lieliski koordinēja diriģents Kaspars Ādamsons, gan izceļot nianses, gan veidojot attīstību. Pateicoties diriģenta liriķa talantam, programmas liriskais opuss Clear Light uzplauka niansēti gleznieciskā un sabalansētā mūzikas skaistumā, kas tuvs franču impresionistu netverami virmojošajam skanējumam un plenērā gleznotajiem acumirkļiem.
Par to nebrīnos, jo simfodžezā LNSO neizpaužas pirmoreiz. Īpaši atmiņā palicis kādreizējā LNSO galvenā diriģenta Olari Eltsa vadītais simfodžeza koncerts 2005. gada ziemā – toreiz skanēja Rolfa Lībermana un Djūka Elingtona darbi un notika Erki Svena Tīra 5. simfonijas (simfoniskam orķestrim, bigbendam un elektriskajai ģitārai) pirmatskaņojums. Turpinājums bija Klasikas un džeza rapsodija 2007. gada vasarā Dzintaros, un pēcāk gadumijā Andra Veismaņa vadībā LNSO atskaņoja Lūisa Ārmstronga, Kola Portera, Antonio Karlosa Žobima un citu džeza meistaru darbus. Džordža Gēršvina, Djūka Elingtona, Harolda Ārlena, Leroja Andersona, Frenka Čērčila, Ērvinga Berlina un Kola Portera džeza klasikai LNSO pievērsās 2016. gada Jaungada koncertos ar Raimondu Paulu, Daumantu Kalniņu un diriģentu Jāni Liepiņu.
Starpžanru meklējumi nav sveši arī Kasparam Ādamsonam, kurš pagājušā gada decembrī Cēsīs izcili interpretēja Reiņa Sējāna instrumentālās kompozīcijas un Jāņa Šipkēvica dziesmu programmu kopā ar Liepājas simfonisko orķestri.
Eksperiments izdevās
Imanta Kalniņa 4. simfonija, kuras pirmatskaņojums notika pirms 45 gadiem (1973. gadā) Leonīda Vīgnera vadībā, ir Latvijas kultūrvēsturē īpašs darbs. Tā pauda 70. gadu jaunatnes izjūtas un sapni par brīvību. Tā uzlādēja ar nepastarpinātu un neapturamu protesta spēku, ko pārstāv arī roka bungu komplekts un basģitāra, un pēc tam atsvieda atpakaļ pelēkajā dzīves realitātē ar fragmentāro, kaleidoskopisko finālu. Tolaik tikai daži zināja, ka tas tapis kā dziesmu cikls ar autora jaunības mīlestības – amerikāņu dzejnieces Kelijas Čerijas – vārsmām angļu valodā… Cenzūra šādu dziedāšanu aizliedza.
Pirmatskaņojumā un arī nākamajos koncertos Lielo ģildi burtiski sturmēja tur iepriekš neredzētie 70. gadu puķu bērni paššūtās vai par bargu naudu nelegālā tirdzniecībā dabūtās kļošenēs. Simfoniskās un rokmūzikas sintēze sacēla īstu vētru arī mūzikas profesionāļu vidē un deva radošus impulsus citu mākslu pārstāvjiem. Simfonijas oriģinālversija ar mecosoprāna solo finālā dienasgaismu ieraudzīja tikai 1997. gadā – vispirms igauņu diriģēšanas vecmeistara Nēmes Jervi interpretācijā Detroitā ASV un tā paša gada 18. novembrī Latvijā Imanta Rešņa un Liepājas simfoniskā orķestra sniegumā.
Tomēr dzīvi turpina arī savulaik piespiedu kārtā pārstrādātā versija bez dziedājuma. Tā piedzīvo arī ļoti iedvesmojošus lasījumus, piemēram, diriģenta Kristjana Jervi un Baltijas jūras filharmonijas orķestra spilgto interpretāciju, ar mašināli enerģisku un ritmiski precīzu pirmo daļu neparasti ātrā tempā (YouTube pieejams 2015. gada Elizejas lauku teātrī Parīzē notikušā koncerta ieraksts).
LNSO izvēlējies šai versijai piešķirt jaunu kvalitāti, iesaistot kopspēlē šveiciešu džeza trio Vein un aizstājot basģitāru ar džeza kontrabasu, kuru trio basists Tomass Lēns spēlēja ar azartisku pašatdevi. Eksperiments izdevās, jo simfonijas skanējumā organiski iekļāvās visi trio mūziķi – arī pianists Mihaels Arbencs un bundzinieks Florians Arbencs. Viņi tajā nebija svešķermeņi. Varbūt tāpēc, ka arī iepriekš džezā pārtvēruši akadēmiskās mūzikas klasiku? Starp citu, arī pieminēto Morisa Ravela Bolero, kas skan trio jaunākajā albumā Vein Plays Ravel.
Kaspars Ādamsons vispirms ir diriģents liriķis. Tā ir viņa radošā talanta dabiskā telpa, kurā lieliski der gan diriģenta žestu plastiskums, gan rūpīgā pieeja niansēm, gan vārdos neizskaidrojamā personības maģija, – viņš vienkārši uzbur tēlu, ievelk noskaņā gan orķestri, gan klausītājus. Ar to arī izskaidrojams tas, kāpēc Imanta Kalniņa 4. simfonijas lasījumā visuzrunājošākais šoreiz izrādījās liriskais centrs – 2. daļa (Andante tranquillo) –, nevis enerģiskā, roķīgā 1. daļa (pārliecinoša latviešu komponista versija par franču komponista Morisa Ravela Bolero ostinato formu), kuru mēdz atskaņot arī atsevišķi, piešķirot tai no simfonijas neatkarīgu dzīvi. To savam izaicinoši protestējošajam viencēlienam Pārrautā dziesma jau 1978. gadā izmantoja ievērojamais krievu horeogrāfs Boriss Eifmans.
Pēc LNSO un džeza trio Vein koncerta iedomājos, ka radošā sadarbībā atsvaidzinātais Imanta Kalniņa 4. simfonijas redzējums būtu laba alternatīva Latvijas simtgades svinību atklāšanai – pārbaudītas vērtības jaunā gaismā.