To dzirdēt bija privilēģija. Tā pērn pēc Maestro Marisa Jansona un viņa vadītā Bavārijas Radio simfoniskā orķestra koncerta noklausīšanās prestižajā un ļoti izvēlīgajā Edinburgas festivālā sajūsminājās laikraksta The Guardian kritiķis. Labāk nevarētu pateikt arī par ilgi gaidīto un nule Rīgā, Eiropas kultūras galvaspilsētā, piedzīvoto Maestro un lieliskā simfoniskā kolektīva vieskoncertu, kas 7. novembrī notika Latvijas Nacionālajā operā. Šis koncerts bija īpašs arī pašam pasaulslavenajam un galēji noslogotajam, taču savā darbā ar orķestri un personiskajos kontaktos arvien tik sirsnīgi vienkāršajam Maestro. Tāds tas bija ne tikai tāpēc, ka šī bija viena no ļoti, ļoti retajām Marisa Jansona uzstāšanās reizēm dzimtajā Latvijā. Šis koncerts bija viņa veltījums sava tēva – neaizmirstamā diriģenta Arvīda Jansona (1914–1984) – simtgadei. Tāpēc programmā bija divi leģendārajam mūziķim īpaši nozīmīgi skaņdarbi.
Vispirms – čehu nacionālromantisma klasiķa Antonīna Dvoržāka 9. simfonija No Jaunās pasaules, ar kuras interpretāciju ilggadējais Ļeņingradas filharmonijas akadēmiskā simfoniskā orķestra diriģents jaunībā izcīnīja 2. vietu konkursā Ļeņingradā, bet vēlāk, 1954. gadā, devās savā pirmajā ārzemju koncertbraucienā. Bija teju neprāts ar šo populāro simfoniju debitēt Prāgā, komponista dzimtenē, taču Arvīdam Jansonam tas izdevies spoži. Godājot tēva piemiņu, šo simfoniju Mariss Jansons izvēlējies arī Bavārijas orķestra turnejai Japānā, Taivānā un Korejā. Tēvam īpaši nozīmīgs komponists bija arī ievērojamais pēterburgietis simfoniķis Dmitrijs Šostakovičs, kuru koncertā Rīgā pārstāvēja staļinisko represiju laikā, 1937. gadā, komponētā 5. simfonija.
Šostakovičs tēvam un dēlam
Šostakoviča mūzikas atklāsmju dziļumā dēls sekojis tēva pēdās. Tas novērtēts arī ar Grammy, kuru Mariss Jansons ar Bavārijas Radio simfonisko orķestri saņēma 2006. gadā par Šostakoviča 13. simfonijas ierakstu. Manuprāt, būtiski, ka arī pats Mariss Jansons gana ilgu laiku ir pavadījis Padomju Savienībā, lai saprastu un izjustu komponistu un mūzikas likteņus, neizbēgamos kompromisus un slēptu vēstījumu iespējas viņu sarežģītajās attiecībās ar režīma varu un cenzūru. Šostakoviča 5. simfonija tam ir spilgts piemērs, jo tapusi gadu pēc kompartijas vadošajā laikrakstā Pravda publicētā Staļina režīma akceptētā viņa operas Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta nosodījuma.
Simfonija komponistam bija nepieciešama savveida reabilitācijai, lai apliecinātos kā vienkāršas, demokrātiskas mūzikas autors. Tomēr zemteksti un drāmas slēptā jēga – cilvēka dvēseles kailums iepretim skaudrajai realitātei – paliek, un tieši tos izcēla Mariss Jansons ar Bavārijas Radio simfoniķiem – gan ar jau gluži neticami klusiem piano pianissimo, gan ar sulīgu stīgu instrumentu skanējumu, gan biedējoši atsvešināti pasniegtu svētku maršu, gan savdabīgu rotaļību un cilvēciskajā patiesumā neaizsargātu kamermuzicēšanu iepretim mašinālajam spēkam.
Dvoržāks – eleganti
Ko gan jaunu iespējams atklāt, interpretējot tik populāru skaņdarbu, kāda ir Dvoržāka 9. simfonija No Jaunās pasaules, kura klausītājus visā pasaulē pievelk ar tobrīd jau ASV dzīvojošā čehu mūzikas klasiķa iedvesmošanos no indiāņu folkloras un melnādaino vergu garīgajiem dziedājumiem? Mariss Jansons un Bavārijas Radio simfoniskais orķestris paņem savā varā ar muzikālā lasījuma smalkumu. Ar jūtīgumu un eleganci. Orķestra spēle un diriģenta žesti ir ļoti emocionāli – mākslinieki muzicē apbrīnojami brīvi, ar maksimālu atdevi, kas atspoguļojas arī mūziķu ķermeņa valodā: stīdzinieki viļņojas līdzi mūzikas frāzējumam kā ūdenszāles. Taču te ne brīdi nav vietas raupji nenogludinātām, ekspansīvām vētrām, agresīvi uzbāzīgu emociju spiedienam un lielajai, biezajai orķestra skaņai, kādu pierasts sagaidīt no daudziem citiem orķestriem, īpaši Eiropas austrumpusē.
Protams, visi gaidījām un arī sagaidījām brīnišķīgu angļu raga solo, kas, atskaņojot pazīstamo, spiričuelam līdzīgo melodiju simfonijas otrajā daļā (Largo), apbūra ar medainu toni un izkoptu frāzējumu. Taču lieliski instrumentu un to grupu solo uzrunāja arī visā pārējā simfonijas cikla gaitā, visā Jaunās pasaules noskaņu dažādībā, ko virzīja absolūta diriģenta un orķestra saprašanās, kopīgā romantisma stila izjūta, saliedētais un izsmalcinātais orķestra ansamblis, īpašā šī orķestra skaņas kultūra. Toņa kultūras ziņā īpaši apbrīnojama ir visa Bavārijas orķestra pūtēju, īpaši – koka pūšaminstrumentu, grupa. Ne mazāk valdzinošs ir visa orķestra skanējuma gaišais kolorīts, caurskatāmība un telpiskums, kas nepazuda arī piedevās nospēlētās Dvoržāka Slāvu dejas vitalitātē un izsmalcināti eleganti izpildītajā Vīnes klasiķa Jozefa Haidna stīgu kvarteta daļas pārlikumā. Tiesa, šādi lasījumi prasa atdevi arī no klausītāja, spēju sekot līdzi un priecāties par mūzikas smalkumiem.
Prasītos arī pavisam citi akustiskie apstākļi, kuros atšķirībā no mūsu Operas pasausās akustikas orķestra spēles telpiskums varētu uzplaukt un tikt izbaudīts visā krāšņumā. Iedomājos, piemēram, kā šis koncerts izskanētu akustiskās perspektīvas daudz bagātīgākajā Rēzeknes Gorā. Šajā kontekstā ir vietā atgādināt arī paša Marisa Jansona jau desmit gadu ilgo, neatlaidīgo cīņu par jaunu koncertzāli Minhenē, par atbilstošu telpu izcilajam Bavārijas Radio orķestrim. Maestro savulaik aizgāja no sava īpašā lolojuma – Oslo filharmonijas orķestra –, kad politiķi viņam pavēstīja, ka tomēr netiks radīta akustiski piemērota koncerttelpa. Starp citu, vēl pirms dažiem gadiem Maestro no sirds priecājās, uzzinot, ka beidzot nolemts celt koncertzāli Rīgā. Taču ko par šo labo nodomu varam uzzināt šodien?