Brīdī, kad Barišņikovs kā pārguris ceļinieks apsēžas uz soliņa, atšķir mazu, zilu grāmatiņu, vispirms čukstus, skatītājiem gandrīz nedzirdot, kā iesildoties, pārejot no dejotāja klusuma telpas uz vārda stihiju, sāk runāt Brodska dzeju, visa šī kņada pazūd, kā lidmašīnai attālinoties no zemes. Pieslēdzoties Barišņikova personības laukam, viņa monoizrāde patiesībā sagādā gluži transcendentālas sajūtas. Tas ir kaut kas pret gravitāciju, miesas smagumu un troksni.Vārdi, kas nav jāatcerasTie, kas gaida, ka Barišņikovs taisīs piruetes un špagatus vai slīdēs uz ceļiem no viena skatuves stūra uz otru, sizdams pie krūtīm, un nespēj laikus ļauties tam, kas uz JRT skatuves notiek īstenībā, nevis pašu gaidās, iespējams, būs vīlušies. Paradoksālais Brodskī/Barišņikovā ir tas (sauksim to par Hermaņa triku vai estētisko intrigu, kas raksturīga gandrīz visiem viņa iestudējumiem), ka viņam svarīgāks ir bijis nevis "XX gadsimta dejas dievs", kurš satriecoši kustas, bet dievs, kurš runā, klusē un dažbrīd nekustas nemaz, piemēram, taisns kā stīga apgūlies uz soliņa. Lai gan Barišņikova nospriegotais, plastiski artikulētais ķermenis, protams, nepārstāj runāt ne brīdi.Vārdi, kas kā elpa plūst pār Barišņikova lūpām, nav pirms mēneša vai diviem galvā iedzīti teksti. Aiz tiem nepārprotami pulsē paša Barišņikova dzīve. Viņam šie Brodska "krievu jambi" nav jāatceras, viņš tos zina. Ļeva Loseva un Pjotra Vaila atmiņu krājumā par Josifu Brodski (Trudi i Dņi. Maskava, 1998) Vails atceras, ka Brodska izvadīšanas ceremonijā Ņujorkas baznīcā dzeju gatavojies lasīt arī Mihails Barišņikovs, tomēr toreiz bijis pārāk saviļņots, lai to darītu. Tagad, gandrīz pēc divdesmit gadiem, šķiet, Barišņikovs uz Jaunā Rīgas teātra skatuves vēlreiz atrodas šajā baznīcā ("es jau sen dzīve un nāve rakstu pēdiņās," kā teicis Brodskis) un pasaka savam tuvajam draugam nepateikto. Ar viņa paša vārdiem. Tas nav Barišņikovs, kurš reklamē smalku zīmolu drēbes un pulksteņus. Viņam ir arhetipiski vienkāršas vīriešu drēbes - bikses, krekls, žakete, veste, kurpju pāris. Bagāža - viens senlaicīgs koferītis ar metālkaltiem stūriem, grāmatas, modinātājpulkstenis un iesākta viskija pudele, ekipējums, ar kuru līdzi circeņu "pareizticīgajam korim" uz citām ainavām Barišņikova Kāds ir gatavs pārcelties jebkuru brīdi.Dziļi uzrunā Alvja Hermaņa ķecerīgā, nepopulārā izvēle runāt par cilvēkiem nevis kā tūristiem un patērētājiem, kuri ienes dzīvoklī kārtējo pirkumu un iznes kārtējo atkritumu maisu, bet ceļiniekiem dzīvības un nāves mistērijā. Izrāde aizved tādās teritorijās, kur, kā man līdz šim bija licies, iespējams doties tikai vienatnē.Kaut kas mazs, bet stiprsMāksliniece Kristīne Jurjāne radījusi savu dzejoli matērijā. Sūnām apaudzis stikla namiņš, oranžērija, dāsni rotāta jūgenda zudušās godības ovāliem. Pār tās fasādi rakstāmmašīnas šriftā (Brodskis tā arī nesāka rakstīt ar datoru) slīd lieliskais Kārļa Vērdiņa atdzejojums, kas, pieļauju, daudziem, vismaz man noteikti, ļāva pirmo reizi tik tuvu sadzirdēt un novērtēt Brodska dzejas spēku. Līdz šim to bija liegušas nepilnīgās krievu valodas zināšanas.Izrādes tēlainības kontekstā šī telpa ir viss, sākot no mātes klēpja, kopmītnes istabiņas (atcerēsimies, ka Barišņikovs agri zaudēja mammu, un viņa mēģinājumi atrast vietu šajā sev pazīstamajā/svešajā telpā ir īpaši aizkustinoša) līdz barbarizētās Rietumeiropas kultūras paliekām, nomaļai stacijai, galu galā - paša dvēseles telpai. Izrādes sākumā Barišņikovs parādās no skatuves dziļuma un ienāk šajā "rezervātā" pa aizmugurējām durvīm. Viņš pašķir neesošos aizkarus. Var redzēt, kā viņa pirkstu gali satiekas ar tālām, dārgām atmiņām. Tiek uzdots kamertonis - pazudušais dēls, kurš pārnācis mājās un "saņēmis visas vēstules uzreiz". Barišņikova Cilvēkam ar šo telpu ir ļoti tiešs un intensīvs dialogs. Brīžam pat grūti saprast, vai viņš tajā nespēj tikt iekšā vai - ārā, lai arī durvis veras labi. Katrā ziņā tas nav Leonardo da Vinči zelta griezuma cilvēks, kurš stāv pašā harmonijas viducī. Barišņikovs emocionāli iedarbīgi (bet iespaids ir vēl tālāk aiz asarām) izspēlē cilvēka nepilnīgumu, mūžīgo kļūdu un galīgumu. Un tikpat mūžīgo tiekšanos pēc harmonijas, pilnības un nemirstības, kas mums uz īsu brīdi uzplaiksnī atbildētā mīlestībā, gaismā, dārzos, klusumā un, protams, mākslā. Brodskis pazina gan draudzību, gan mīlestību, gan ģimenes laimi, neesot laidis garām nevienu kafejnīcu, varējis kaislīgi spriest par futbolu. Bet viņa dzeja sit kā strāva no elektrības vadu mudžekļa, kas spurojas pie Barišņikova/Brodska istabas. Brīžam šī Arkādija pildās ar impresionistiski siltām un maigām gaismām, brīžam "lēkā" griezīgos sprakšķos. Atlasīti dzejoļi, kuru galvenie motīvi ir eksistenciāla vientulība, nebeidzama emigranta sajūta, skatoties uz ainavu, "kura varētu iztikt bez manis", draugu aiziešana, novecošana, pirmsnāves bailes.Barišņikovs šos motīvos izspēlē brīžam gluži burtiskās plastiskās intermēdijās. Šis apzinātais ilustratīvisms, dzejas "paskaidrošana" mulsina, jo nav šaubu, ka tieši tā tas ir iecerēts. Manuprāt, Brodska dzeju ilustrēt nav iespējams, un, liekot tām sinhroni sakrist, sašaurina abas poētiskās telpas. Gan Brodska, gan - pašu uzburto. Bet tas nemaina pamatsajūtu, ka gribētu, lai šo izrādi Barišņikovs nospēlē man vienai pašai brīdī, kad būs jāšķiras no šīs pasaules. Tajā ir kaut kas apskaidrojošs. Intervijā Kultūras Dienai Barišņikovs teica, ka viņam šī izrāde nozīmējot "jūtu pārbaudi". Tieši to pašu tā nozīmē arī skatītājam - un kur nu vēl nabaga recenzentam, kam jāatrod kādi nekādi vārdi."Es centos sevī radīt laikam jau kaut ko ļoti maziņu, bet ļoti stipru, proporcionālu milzīgajam spiedienam no ārpuses," ar šiem paša Josifa Brodska vārdiem varētu raksturot arī Brodska/Barišņikova mazo, bet ļoti stipro kosmosu.Barišņikovs no skatītājiem atvadās ar dzejoli, kuru Brodskis sarakstījis septiņpadsmit gadu vecumā. "Esmu laimīgs par tiem/ kam ar tevi/ varbūt/ būs pa ceļam." Arī pats Barišņikovs brīžam uz skatuves izrādes laikā un telpā izskatās kā septiņpadsmitgadīgs jauneklis. Izrādes veidotāji ne vien dzīvi un nāvi, bet arī laiku ir likuši pēdiņās.
Mihails Barišņikovs Brodska dzeju Rīgā runā uz dzīvību un nāvi personiski
Līdz skaistumam sāpīgi. Līdz sāpīgumam skaisti. Tāda varētu būt mana Ābolu ķoča īsrecenzija par Alvja Hermaņa iestudējumu Brodskis/Barišņikovs, kurai šoreiz pat nevajadzētu 1200 zīmju. Ir arī iebildes. Tomēr kaut kādā ziņā tās ir nebūtiskas. Tikpat nebūtiskas kā visa ažiotāža ap Mihaila Barišņikova Rīgas sadzīves paparacēšanu.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.