Pārfrāzējot Marku Tvenu – ziņas par operas nāvi ir stipri pārspīlētas. Tās izrādās pārspīlētas pat Covid- 19 pandēmijas apstākļos, kas nojauca gandrīz visu Latvijas Nacionālās operas sezonu, ieskaitot ilgi gaidīto jauniestudējumu – Džuzepes Verdi vēsturisko drāmu Simons Bokanegra. Tikmēr LNO solisti, ieskaitot pašu teātra direktoru Egilu Siliņu, dzied dažādos projektos, kurus organizē citi. Piemēram, Riharda Vāgnera operas Valkīra trešā cēliena koncertiestudējumā, kas diriģenta Andra Pogas vadībā pie Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra pults 14. augusta vakarā izvērtās par spožu Cēsu Mākslas festivāla programmas kulmināciju.
Īsajā laika nogrieznī no 9. līdz 14. augustam Rīgā un Cēsīs katram klasikas cienītājam bija sava opera no vēsturiskā XVII gadsimta, ko pārstāvēja diriģenta, klavesīnista un vēsturiskās mūzikas pētnieka Māra Kupča un viņa domubiedru sagatavotā Antonio Sartorio operas Orfejs iestudējuma vienīgā izrāde Rīgā (LNO Jaunajā zālē), līdz pat laikmetīgās kameroperas jaundarbam, kas šī vārda burtiskā nozīmē kultūrtelpā Hanzas perons trijās izrādēs ar Normundu Šnē pie orķestra Sinfonietta Rīga diriģenta pults atgādināja, ka opera nav tikai kultūras pagātne. Komponista Krista Auznieka un vizuālo mākslinieku Reiņa un Kristas Dzudzilo kopdarbs Tagadne (Time Present), atsperoties no Tomasa Stērnsa Eliota dzejas, secīgi un fatāli apcer mums, mirstīgajiem, limitēto laiku caur klusuma, vārda, mūzikas un operas dzimšanu, tajā iesaistot Jāņa Šipkēvica tenora un kontrtenora balsi. Meditatīvs, laikietilpīgs, izteiksmes ziņā lakonisks, askētisks vērsums savulaik Riharda Vāgnera izlolotajai un krāšņi īstenotajai idejai par visu mākslu saplūsmi pilnīgā, ideālā mākslas darbā Gesamtkunstwerk. Bet nu atpakaļ pie Vāgnera.
Iespaidīga saspēle
Riharda Vāgnera operas Valkīra trešais cēliens ne tikai iespaidīgi izskanēja, bet arī tikpat iespaidīgi izskatījās tam ļoti piemērotajās, skarbi majestātiskajās Cēsu pilsdrupās, vēlajā 14. augusta vakarā atsaucot atmiņā laiku, kad uz Latvijas Nacionālās operas vērojām šīs operas iestudējumu Viestura Kairiša režijā un Ilmāra Blumberga scenogrāfijā. Šoreiz pašas vides (kultūrvēsturisko pilsdrupu) universālo "scenogrāfiju" papildinājusi māksliniece Ieva Jurjāne un astoņi dejotāji, kuri, koncertiestudējuma gaitā lēnām veļoties augšup/lejup pa plašajām mūra kāpnēm, bija gan mirstošie varoņi, gan valkīras iemidzināšanas rituāla dalībnieki. Horeogrāfei Janai Jacukai šoreiz bija jārisina dejai netipiski uzdevumi.
Krāšņi simfonizētā, spilgti tēlainā, emocionāli piepildītā Vāgnera operas orķestra valoda bija uzticēta Latvijas Nacionālajam simfoniskajam orķestrim, kas Vāgnera mūzikas grāmatu Andra Pogas vadībā lasa ne pirmoreiz, un šis ir repertuārs, kas LNSO patiešām piestāv. Atcerēsimies kaut vai Andra Pogas diriģēto daļējo Tristana un Izoldes koncertuzvedumu ar zviedru soprānu Irēni Teorinu, amerikāņu tenoru Korbiju Velču, zviedru mecosoprānu Martinu Diki, latviešu basbaritonu Egilu Siliņu un tenoru Mihailu Čuļpajevu 2019. gada pavasarī Lielajā ģildē.
Savukārt Valkīras trešā cēliena koncertiestudējumā Cēsīs Egils Siliņš bija vienīgais vīrietis – kareivīgo valkīru tēvs un pavēlnieks dievs Votāns. Varenā un nepielūdzamā, taču vienlaikus dievietes Frīkes pakļautā Votāna pretrunīgo būtību Egils Siliņš atklāja plašā un dziļā spektrā, vokāli spēkpilnos un tembrāli piesātinātos dziedājumos. Spītējot Covid-19 ierobežojumu diktētajām piespiedu pauzēm skatuves karjerā, starptautiski atzītais Vāgnera dziedātājs ir ļoti labā formā, un arī tāpēc tik lieliska, tik iespaidīga izvērtās viņa un Brīnhildes – britu dramatiskā soprāna Ketrīnas Fosteres – mākslinieciskā, vokāli dramatiskā saspēle. Ar to gribu teikt vien to, ka ar vienu Vāgnera zvaigzni noteikti nepietiktu, šajā mīlestības un varas cīņā ir vajadzīgi līdzvērtīgi partneri.
Astoņu māsu ansamblis
Galvenā valkīra tiek liktenīgi sodīta par uzdrošināšanos klausīt sirdsbalsij. Faktiski – par ieklausīšanos sava tēva dziļi slēptajā, patiesajā gribā, kuru viņš pats nevar atļauties… Šīs pretrunas viņas un Votāna dziedājumos izgaismojas spilgti un patiesi. Ketrīnas Fosteres apjomīgajai, atvērtajai balsij piemīt gan nepieciešamā metāliskā varoņstīga, gan cilvēcisks zemes siltums. Vokālā intonācija ir jēgpilna un niansēta, pašatdeve – simtprocentīga, emocionāli uzrunājoša.
Lai arī Zīglindes īstā ekspozīcija notiek abos Valkīras pirmajos cēlienos un viņas parādīšanās trešajā cēlienā ir visai īsa, ar to pietiek, lai kļūtu skaidrs, ka Lienei Kinčai šī ir īstā loma. No nelielu, taču spilgtu raksturlomu (piemēram, Aksinja Dmitrija Šostakoviča Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta) tēlotājas dziedātāja ir izveidojusies par soprānu, kam pa spēkam lielās, dramatiskās Verdi, Pučīni, Čaikovska un Vāgnera operu galvenās partijas un ar tām saistīta starptautiskā karjera. To nodrošina gan stabilais, mērķtiecīgi attīstītais vokāls, gan atraisītais skatuviskais sniegums.
Viskarstākās uzslavas pelna astoņu kareivīgo Brīnhildes māsu ansamblis – Dana Bramane, Aira Rūrāne, Ieva Parša, Irma Pavāre, Tatjana Trenogina, Natālija Krēsliņa, Ilona Bagele un Andžella Goba. Vāgners šīs balsis nav žēlojis, liekot tikt galā ar daudziem plašiem lēcieniem un grūti intonējamiem intervāliem (pamēģiniet tīri dziedāt palielinātā trijskaņa skaņās un nevis solo, bet ansamblī!). Viņas to spēj, turklāt ārkārtēji intensīvā ekspresijā. Valkīru balsīs ir tāds augstspriegums, ka asinis stingst dzīslās, un nav jābrīnās, kāpēc, atskanot māsu lūgšanām, pat šķietami nejūtīgais Votāns aizspiež ausis un teju nezina, kur glābties.