Šis neprātīgo un pārdrošo romantiķu laiks – pārfrāzējot šosvētdien festivāla Windstream noslēguma koncertā izskanējušās leģendārās 60.–70. gadu rokgrupas Katedrāle dziesmas Tas trakais kavalieru gads nosaukumu, gribas sacīt par rudens intensīvo mūzikas dzīvi.
Ceļojums laikā
10. oktobra programmā Katedrāle un roks orķestris Rīga muzicēja kopā ar roka instrumentālistiem un vokālistiem, jaunās skaņās un jaunās balsīs restaurējot vēsturisko latviešu rokmūzikas sākotni 60.–70. gadu mijā un turpat līdzās atskaņojot britu komponista un taustiņinstrumentālista, Deep Purple ilggadējā dalībnieka Džona Lorda, Koncertu grupai ar orķestri (1969). Šis notikums noritēja publikas piepildītā Lielajā ģildē, tieši jauno epidemioloģisko ierobežojumu priekšvakarā pulcējot vienkopus gan akadēmiskās, gan rokmūzikas cienītājus. Tieši tāds savulaik bijis arī Džona Lorda mērķis, pirmoreiz integrējot roku un akadēmisko mūziku uz vienas skatuves.
Tas savukārt atsauca atmiņā līdzīgo gaisotni, kāda valdīja Imanta Kalniņa leģendārās Ceturtās simfonijas pirmatskaņojumā 1973. gadā. Tikai toreiz nebija jāstāv līdz šim nepieredzēti garā rindā pa visu kvartālu, lai uzrādītu kovidsertifikātu. (Starp citu, tāpēc krietni aizkavējās gan koncerta sākums, gan tiešraide Latvijas Radio 3 Klasika.)
Ar likteņa svētību paveicās pašā pēdējā dienā pirms ierobežojumu stāšanās spēkā. Acīmredzot tā tam vajadzēja būt, jo šis bija vēsturisks notikums – ceļojums zudušajā laikā ar erudītu gidi muzikoloģes, koncerta ievadvārdu autores Daigas Mazvērsītes personā. Veltījums Katedrāles bundzinieka Eināra Raibā un basģitārista Aļģirda Utiras piemiņai un vienlaikus godinājums koncertā klātesošo šīs grupas kādreizējo mūziķu un dziesmu autoru Gunāra Šimkus un Viļņa Šmīdberga radošajam mantojumam. Vokālistu Ata Ieviņa un Ata Zviedra, taustiņinstrumentālista Jāņa Miltiņa, čellista Miķeļa Dobičina, ģitārista Mārča Auziņa, basģitārista Toma Poiša, bundzinieka Mārtiņa Miļevska, orķestra Rīga un tā mākslinieciskā vadītāja diriģenta Valda Butāna ekspresīvais sniegums un enerģija tik nepastarpināti rezonēja ar publikas atsaucību, ka būtu grūti šādu koncertu iedomāties pustukšā zālē.
Neļaušos kārdinājumam veidot savu spilgtāko dziesmu topu vai gremdēties izvērstos salīdzinājumos, kā šo darbu (gan Katedrāles dziesmu, gan Džona Lorda koncerta) nozīmi un izteiksmi (mūzikas valodu un formveidi) vērtēt ar tālaika (pirms pusgadsimta) vai šodienas acīm. Piemēram, to, kā Džonam Lordam veicies koncertā ar veselu plejādi solistu (ģitāras, taustiņinstrumentu, čella, atsevišķu orķestra instrumentu, vokālo, bungu solo) apvienot rokmūzikas draivu ar simfoniskā orķestra iespējām. Konkrētajā gadījumā – jau holandieša Josa van der Brāka aranžējumā simfoniskajam pūtēju orķestrim. Ir skaidri saklausāms, ka akadēmiskās mūzikas izteiksmes līdzekļi un apjomīgas formas dramaturģija nav bijusi Džona Lorda stiprā puse, taču tagad un tieši mums svarīgais ir orķestra Rīga radošās kapacitātes un ietekmes paplašināšanās, kuru apliecināja šī pārsteidzošā programma. Atslēgas vārds ir radoša uzdrošināšanās. Bija vērts.
Sapņi un smeldze
Nedēļu iepriekš orķestris Rīga spoži un aizraujoši atklāja savu sezonu, diriģenta Kaspara Ādamsona vadībā izpelnoties publikas stāvovācijas par programmu Kazanova uz planētas Zemes, kurā skanēja šī žanra mūzikas lielmeistara ASV dzīvojošā nīderlandiešu komponista un diriģenta Johana de Meija (1953) spilgti tēlainie, programmatiskie opusi. Kopā ar orķestri atainojot Kazanovas piedzīvojumus, čella koncerta Kazanova solists Ēriks Kiršfelds ar savu spēli gan piedalījās Kazanovas riskantajās avantūrās, gan (pirmkārt!) bija dziļi cilvēciska – sapņaina un smeldzīga – protagonista balss.
Atskaņojot daļu no holandiešu zelta laikmeta glezniecības klasiķa Jana Stēna gleznas Prinča diena iedvesmotās Holandiešu meistaru svītas, orķestra mūziķi ne tikai aizrautīgi piedalījās dažādu instrumentu grupu vienlaicīgā savstarpējā sacensībā (kurš kuru pārspēs bravūrā un skaļumā?), bet arī tīši haotiskā hepeningā iejutās arvien iesilušāku krogus svinētāju "kurpēs" – pat tik spēcīgi dauzot lielo tamburīnu, līdz tā āda ir pušu! Lai šo nejaušo kļūmi pārvērstu par efektu, saplēstais tamburīns tika uzmaukts galvā vienam no mūziķiem.
Visbeidzot Trešajā simfonijā Planēta Zeme neparasti daudzveidīgā orķestra skanējumā, ņemot vēl talkā Ineses Romancānes vadītā sieviešu vokālā seksteta dzidrās balsis un elektronisku skaņu celiņu, kas asociējas ar vērienīgajiem, mūžīgajiem tapšanas un bojāejas procesiem Visumā, klausītāju iztēlē iespaidīgi tika uzburta mūsu planētas un vēlāk arī dzīvības dzimšana. Johana de Meija krāšņās partitūras orķestriem un diriģentiem ir ciets rieksts, taču orķestris Rīga ir tam atbilstošā līmenī un attiecībā uz šo repertuāru nav pirmoreiz ar pīpi uz jumta.
Kaspars Ādamsons pie diriģenta pults bija gan precīzs sarežģītās kopspēles koordinētājs, gan aizrautīgs mākslinieciskā vēstījuma virzītājs. Abos notikumos uz Lielās ģildes skatuves orķestris Rīga apliecinājās kā nopietni vērā ņemams spēlētājs mūsu mūzikas dzīvē. Nevis kaut kur koncertaprites perifērijā, bet līdzvērtīgs mūsu simfoniskajiem orķestriem.
Radoši brīvu, pamatotu, ar neviltotu muzicētprieku piepildītu Bēthovena Pirmās un Devītās simfonijas lasījumu piedāvāja franču diriģēšanas vecmeistars Žans Klods Kazadezī Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas atklāšanas koncertā 8. oktobrī Lielajā ģildē, kurā piedalījās arī Valsts akadēmiskais koris Latvija un solisti – Perīna Madefa, Laura Grecka, Mihails Čuļpajevs un Edgars Ošleja.
Personības mērogs
Kamerorķestrim Sinfonietta Rīga ir paveicies šoruden tikties ar tādiem viesmūziķiem – solistiem un atskaņojuma vadītājiem –, kuru radošās enerģijas, mākslinieciskā temperamenta un pašatdeves intensitāte ir tik augsta, ka tās iedarbība ir vienkārši neatvairāma gan orķestra mūziķu, gan publikas pusē. Šo mākslinieku harisma un radošā brīvība ir kā burvju ota, kuras pieskāriens spēj darīt brīnumus, liekot aizmirst par tradicionālā (konservatīvā?) pareizībā balstītajiem pieņēmumiem un piesardzību, lai gan darīšana ir ar mūzikas klasicisma pīlāriem – Haidnu, Mocartu, Bēthovenu un romantisma aizsācēju Šūbertu. Ar mūziku, par kuras atšķirīgajām interpretācijām tik bieži dzirdēti viskategoriskākie spriedumi. Piemēram: nē, šis nav Bēthovena temps, šis nav Mocarta frāzējums, šis nav īstais Haidna stils.
Vispirms sezonas atklāšanas koncertā kā glābējs parādoties iepriekš izziņotā solista vietā, Ludviga van Bēthovena Pirmo klavierkoncertu kā tīru mantu bez gadsimtu interpretāciju romantizētajiem uzslāņojumiem un vizuālas teatralizācijas atklāja Taškentā dzimušais uzbeku pianists, Londonas Starptautiskā klavierkonkursa laureāts Behzods Abduraimovs. Viņa spēlē uzrunāja vienkāršība un domas skaidrība.
Atrodoties koncertā citur, diemžēl nevarēju piedzīvot Sinfonietta Rīga kopspēli ar krievu izcelsmes britu vijolnieci Alīnu Ibragimovu – solisti Bēthovena Vijoļkoncertā, Mocarta serenādē Mazā nakts mūzika un visa 25. septembra vakara programmas atskaņojuma vadītāju, par kuru nu stāsta sajūsminātie aculiecinieki. Toties paveicās būt klāt Rudens kamermūzikas festivāla noslēgumā 9. oktobrī Lielajā ģildē, kur solista un atskaņojuma vadītāja lomā ar orķestri Sinfonietta Rīga tikās Brēmenes Vācu kamerfilharmoniķu koncertmeistars vijolnieks Florians Donderers.
Enerģijas lauks
Floriana Donderera atlasītā programma jau vien bija ko vērts: visiem tik labi pazīstamā Vīnes klasicisma tēva Jozefa Haidna pavisam nezināmā operas Neapdzīvotā sala uvertīra, tai līdzās vēl lielāks retums – Bēthovena skolnieka un personiskā sekretāra, par neprātīgo romantiķi dēvētā Ferdinanda Rīsa, vienīgais vijoļkoncerts un Franča Šūberta agrīnais meistardarbs Ceturtā jeb Traģiskā simfonija – kad to klausies, tā drīzāk šķiet nevis traģiska, bet gan grodi, reljefi emocionāla, tēlainiem kontrastiem bagāta.
Florians Donderers uzskata, ka uzrunāt klausītājus spēj tikai tāds orķestris, kuram pašam patiesi patīk tas, ko dara. Savukārt viņš pats ir tieši tāds mūziķis, kas šo patikšanu spēj iesvelt ikvienā. Pavisam vienkārši – ar savu personisko piemēru kopspēlē uz skatuves, kā tas notika 9. oktobra koncertā. Būs vien jātic viesa teiktajam, ka, šovasar Pērnavas Mūzikas festivālā klausoties Sinfonietta Rīga, viņu atkal esot pārsteigusi orķestra emocionālā enerģija. Taču paša Floriana Donderera aizrautīgais spēles, žestu un skatienu komunikācijas veids komplektā ar izsmalcinātību, dzīvi artikulēto frāzējumu un radošo brīvību bija spēks, kas koncertā Rīgā atmodināja un saviļņoja ikvienu, kurš bija mākslinieka enerģijas laukā. Turklāt nav izšķirošas nozīmes, vai Florians Donderers (kā solists) stāv orķestra priekšā vai sēž pie koncertmeistara pults.
Par to, cik dabiski viņam tas izdodas, laikam nav jābrīnās, zinot, ka simultāno spēlēšanas un diriģēšanas meistarību mūziķis izkopis Brēmenes Vācu kamerfilharmonijas koncertmeistara amatā kopš 1999. gada. Apbrīnu raisa tas, ka, par spīti solīdajai pieredzei, Floriana Donderera muzicēšanu nemaz nav skārusi rutīna. Pat tajā ziņā ne, ka gadsimtiem senas Kremonas meistaru vijoles vietā viņš izvēlējies spēlēt mūsu laikabiedra vācu meistara Pētera Greinera 2003. gadā darināto vijoli. Tādi nu viņi ir, šie neprātīgie romantiķi.