Dzidri, vijīgi un niansēti Marinas Rebekas soprāns atklāja zīda puķu izšuvējas, mīlētājas Mimī, raksturu, jūtu pasauli un traģisko likteni. Ar savu dabisko aktierspēli dziedātāja saviļņoja skatītājus Džakomo Pučīni operas Bohēma izrādē, kuru 30. aprīlī Latvijas Nacionālajā operā diriģēja poļu maestro Tadeušs Voicehovskis.
Mimī dziedātājai ir jauna loma. Pēc skaita – divdesmitā viņas repertuārā. Viņa tajā debitēja šā gada janvārī Manheimas operā, un turienes publika solisti apbalvoja ar stāvovācijām. Mūsu opernamā Marinu Rebeku Mimī lomā dzirdējām pirmo reizi. Taču šajā Pučīni operā māksliniece dzīvojusi jau iepriekš, vispirms iejūtoties kaprīzās un pašpārliecinātās vīriešu valdzinātājas Mizetes tēlā. To viņa atveidoja slavenajā Ņujorkas Metropolitēna operas izrādē 2015. gada janvārī, kurā uz skatuves sastapās divas Latvijas zvaigznes – Mimī bija Kristīne Opolais.
Nekas nav jātēlo
Marina Rebeka savu lielo karjeru sāka uzreiz ar Violetas lomu Džuzepes Verdi operā Traviata, drīz viņa kļuva par apbrīnotu Hendeļa, Mocarta un itāļu belcanto operu izpildītāju, kuras balss viegli tiek galā ar visvirtuozākajām instrumentālā tipa vokālajām partijām. Šoziem tām piepulcējās debija vienā no visgrūtākajām soprānu lomām – titullomā Vinčenco Bellīni Normā Triestas operas teātrī, kurā šo lomu dziedājusi Marija Kallasa. "Mimī ir pavisam kas cits – Pučīni mūzikas plašums un orķestris, kas dublē dziedātāju. Maigs un vienkāršs raksturs un liela sirsnība. Šī loma kontrastē ar Violetu un Normu," Marina Rebeka šoziem intervijā KDi atzina, ka šī vienkāršība un pat naivums, dvēseliskais plašums viņai ir ļoti tuvs. Savukārt lomu un stilu dažādība ļauj mākslinieciski attīstīties, liek meklēt viņas pilna spektra lirico pieno soprānā jaunas krāsas. Normai sekoja debija Džuljetas lomā Šarla Guno Romeo un Džuljetā Vīnes Valsts operā februārī, Ginevras lomā Georga Frīdriha Hendeļa Ariodantē Lozannas operā aprīlī. Vēl priekšā – Vitēlijas loma Volfganga Amadeja Mocarta Tita žēlsirdībā Cīrihes operā jūlijā.
Bohēmas izrāde Rīgā bija spilgts apliecinājums tam, ko jau varēja nojaust nesenajā dziedātājas solokoncertā Liepājas koncertzālē Lielais dzintars, – Mimī patiesi ir Marinas Rebekas loma, un viņas repertuāra vērsiens verisma virzienā ir daudzsološs. Mimī loma labi "guļ" viņas balsī, un dziedātājas pašas atvērtā personība dabiski un izjusti rezonē līdzi sirsnīgajai, vienkāršajai, ļoti emocionālajai Mimī. Viņas saprotas, un šķiet, ka Marinai Rebekai pat nekas nav jātēlo. Viņa saviļņo ar patiesumu, nevis rafinētu, izskaitļotu spēli. Taču nav šaubu, ka saviļņojumam pietiktu arī tikai ar balsi (piemēram, ja radio būtu iespēja klausīties šo izrādi tiešraidē). Tā plašā krāsu gammā atklāja gan Mimī maigumu, gan impulsīvo emocionalitāti, gan iekšējo spēku, kas ļauj Mimī bez histērijas pieņemt neizbēgamo šķiršanos no mīļotā un arī no dzīves.
Āriju Sì, mi chiamano Mimì, kurā viegli mulstošā Mimi kautrīgi, īsos vārdos iepazīstina Rūdolfu ar sevi, Marina Rebeka dziedāja tik meitenīgi dzidri, pavasarīgi un vienlaikus – silti, maigi, sievišķīgi. Savukārt duetā 1. cēliena noslēgumā jau paloja spodrs, ekstātiski priekpilns mīlas pavasaris, kam Marinas Rebekas soprāna spodrās un spēcīgās augšas ir kā radītas. Pavisam citas – tumšākas, dramatiskas – krāsas dziedātājas balsī valdīja 3. cēlienā, kad Mimī, dziļi sāpināta un neizpratnes pilna, atsteigusies salta ziemas rīta agrumā, stāstīja Marselam par Rūdolfa neizskaidrojamo greizsirdību.
Bohēmiskā ansambļa otrā dzīve
Mimī iemīļoto – dzejnieku Rūdolfu – atveidoja Kosovā dzimušais Rame Lahajs, kurš bija Marinas Rebekas sabiedrotais viņas solokoncertā Liepājā pagājušā gada rudenī. Karjeru 2010. gadā viņš sācis ar Rūdolfa lomu un arī turpmāk tieši to dziedājis visvairāk – viņa skatuves pieredze Rūdolfa tēlā ir lielāka nekā Marinai Rebekai Mimī lomā. Taču tas ir tikai kvantitatīvais aspekts. Šķiet, Rūdolfa lomā viņš sekoja jau iepriekš citās izrādēs iestrādātām universālām klišejām. Viņš ir jauns, izskatīgs, temperamentīgs un emocionāli viegli uzliesmojošs, tomēr īstā mīlestības stīga izrādē skanēja, pateicoties Marinai Rebekai, viņas vokālajai meistarībai un personības harismai. Iespējams, Rame Lahajs – līdzīgi, kā tas bija koncertā Liepājā, – ar savu skatuvisko artistiskumu un aizrautību kompensēja vokālo nianšu pieticību. Gadījās arī intonācijas kļūmes, pirmajā cēlienā pat bija bīstams brīdis, kad vienu no tenora frāzēm iesāka Tadeuša Voicehovska diriģētais orķestris viens pats. (Vēlāk gan uzzināju, ka dziedātājs nejuties vesels un uz brīdi vienkārši atslēdzies.)
Izrādei noteikti ir veicies ar diriģentu, jo Tadeušs Voicehovskis ar orķestri gan izcēla un pastiprināja operas varoņu pārdzīvojumus, gan precīzi zīmēja Pučīni mūzikā iekodētās darbības – pat līdz tam, kā spēji iezaigojas uguns, kad tajā iemesti dzejnieka manuskripti. Izrādei patlaban ir lielisks, labi sadziedājies un saspēlējies vietējo solistu bohēmiskais ansamblis – baritons Jānis Apeinis (gleznotājs Marsels), Inga Šļubovska-Kancēviča (efektīga Mizete, kuru nudien nevarētu neievērot pat vislielākajā svētku burzmā), baritons Armands Siliņš (mūziķis Šonārs) un basbaritons Rihards Mačanovskis (filozofs Kolēns), kurš savu vienīgo nelielo āriju Vecchia zimarra senti vērš vienā no izrādes aizkustinošākajiem brīžiem.
Ir prieks ievērot, ka 1995. gada iestudējumam kopš atjaunojuma 2012. gadā ir bagātīga, piepildīta otrā dzīve. Izrāde nav sastingusi rutīnā, tā attīstās – tas redzams jaunās komisko mizanscēnu variācijās. Trāpīgs rekvizītu papildinājums ir koka skaitīkļi, ar kuriem Latīņu kvartāla restorāniņa viesmīlis (mīmiska loma) izteiksmīgi saskaita dzīrotāju rēķinu. Savukārt solistu plejādē pēc Lienes Kinčas, kura Mimī lomu dziedāja atjaunojuma pirmizrādē, uz Latvijas Nacionālās operas skatuves mirdzējušas Kristīne Opolais (2012), Inga Kalna (2014) un Maija Kovaļevska (2015), kurai šī ir zelta loma.
Marina Rebeka uz Latvijas Nacionālās operas skatuves drīz atgriezīsies, lai Rīgas Operas festivālā dziedātu Violetas lomu Traviatā 2. jūnijā un piedalītos galā koncertā Viva Verdi! 12. jūnijā. Pēc tam Marinu Rebeku dzirdēsim Siguldas Opermūzikas svētku galā koncertā 31. jūlijā.