Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 25. novembris
Kadrija, Kate, Katrīna, Trīne, Katrīne

Operas Dons Paskvāle recenzija. Dona Ēzeļa iznerrošana

Latvijas Nacionālās operas jauniestudējums – Gaetāno Doniceti komiskā opera Dons Paskvāle – nojauc mākslas robežas, taču jau bīstami balansē starp operu un kino.

Ja man neizdosies viņu (enerģijā dzirksteļojošo, nepakļāvīgo jaunekli) pārmācīt, lai mani turpmāk sauc par donu Ēzeli. Apmēram šādi dons Paskvāle, Gaetāno Doniceti komiskās operas titulvaronis, paziņo izrādes sākumā. Ak, kāds viņš ir ēzelis – jau pavisam drīz dzirdam no pavisam citas puses. Šī ir komēdija par to, kas var notikt, ja padzīvojis kungs zaudē realitātes izjūtu, ļaujoties otrajai jaunībai un ar to saistītām nepamatotām ilūzijām un paškritikas trūkumu. Situācija, kuras centrā ir vecs kungs, kurš iemīlas krietni jaunākā sievietē un citiem par uzjautrinājumu dabū dzīves mācību, ir veca kā pasaule, un nevienam nav žēl te piesviest vēl kādu pagalīti.

To apliecina gan XIX gadsimta pirmajā pusē Gaetāno Doniceti radītais opera buffa meistardarbs, gan dažādos žanros un noskaņās tapušie darbi citos mākslas veidos, un vispirms jau dzīves realitāte, kas uzskatāmi tiek rādīta teju jebkurā mūsdienu dzeltenās preses izdevumā. Protams, dons Paskvāle tiek iznerrots, turklāt diezgan skarbi. Taču pasaule tā ir iekārtota: kas vienam ir sāpīgi un aizvainojoši, tas citiem sagādā jautrību. Viņš dabūja skanīgu pļauku, ha-ha-ha!

 

Bel canto no kino

Gaetāno Doniceti operas mūzika ir melodiska un sprigana. Tā izklausās demokrātiska un ir viegli uztverama, taču nebūt nav vienkārši dziesmuspēle. Bel canto stils izpildītājiem ir pamatīga meistarības pārbaude. Arī virtuozākajos solo un ansambļa posmos nedrīkst zaudēt vieglumu un dabiskuma šarmu. Tas attiecas gan uz veiklajām melodiskajām figurācijām (koloratūrām) un ļoti ātrā tempā dziedamajām stretām, gan sapņaini liriskajiem, saldi plūstošajiem dziedājumiem, kāda ir Ernesto serenāde un tai tūliņ sekojošais jauno mīlētāju Ernesto un Norīnas duets. Tas attiecas tiklab uz solo kadencēm, kā uz ansambļiem.

Īpašas prasības šajā mūzikā izvirza personāžu garastāvokļa un vokālo paņēmienu straujā mainība un komiskajām operām tipiskā zemo balsu ātrruna, kas donam Paskvālem un doktoram Malatestam turklāt vēl ir jāizdzied duetā, unisonā! Tas viss ir jāsavieno ar dzīvu, ticamu tēlojumu. Tam jābūt uzrunājošam, taču tas nedrīkst kļūt pārspīlēts. Konkrētajā iestudējumā, ko sadarbībā ar diriģentu Mārtiņu Ozoliņu Latvijas Nacionālajā operā veidojis itāļu režisors Džordžo Barberio Korzeti un viņa komanda (scenogrāfs un kostīmu mākslinieks Frančesko Espozito, videomākslinieki Igors Renceti, Alesandra Solimene, Lorenco Bruno), muzikālā izpildījuma uzdevumus vēl jo vairāk sarežģī tas, ka solistiem ir jākomunicē arī ar videomākslas tēliem, kas bieži ir pašu operas varoņu domu atspulgs.

Lai noskūpstītu roku virtuālajai sapņu sievietei, kuras seja un augums vārda burtiskā nozīmē uzplaukst kā krāšņa rožu buķete, donam Paskvālem jāpieplok projekcijai uz sienas skatuves dziļumā… Vizuāli neredzamā kora dziedājumam jāpapildina romantiskā nakts ainava dārzā. Video ne tikai uzbur vidi iecerētajā 50. gadu itāļu kino stilā, tādējādi pildot mūsdienīgi dinamiskas scenogrāfijas funkcijas, bet arī atklāj varoņu slēptākās fantāzijas, raksturo situāciju un pat iesaistās skatuves darbībā – māj atvadas aizbraucējam, iznāk no televizora ekrāna un paglauda Norīnai galvu. Ar videoprojekciju palīdzību Norīnai, kura iznāciena kavatīnē stāsta par savu prasmi spēlēties ar vīriešiem, pēkšņi parādās vairākas rokas (kā kādai indiešu dievībai) un katrā – pa vīrietim. Pēkšņi nez no kurienes uzrodas virtuāla pistole, no kuras viņa rotaļīgi izšauj uz savu upuri. Īstā pistole parādīsies vēlāk – saniknotā dona Paskvāles rokā.

 

Vērtība ar perspektīvu

Visu iepriekšminēto apstākļu dēļ īpaši iepriecina tas, ka solisti neapmulst un ar sarežģītajiem uzdevumiem tiek galā lieliski. Izrādes aktīvi darbīgajā ansamblī ir tikai četri solisti – dona Paskvāles, Norīnas un Ernesto atveidotāji komiskajā mīlas trijstūrī, ar ko veikli manipulē doktors Malatesta –, un viņiem izdodas noturēt publikas uzmanību visā izrādes gaitā. Divu izrāžu (25. un 26. maijā) salīdzinājumā tas īpaši labi izdevās sastāvam, kurā titulvaroni atveidoja Krišjānis Norvelis, Norīnu – Jūlija Vasiļjeva, Ernesto – turku liriskais tenors Tansels Akzeibeks, savukārt izmanīgā doktora Malatestas tēlā iejutās Jānis Apeinis.

Lai gan vokāli nevainojamāks titulvaroņa lomā bija iepriekšējā vakarā dzirdētais Rihards Mačanovskis, Krišjānis Norvelis vienkārši dzīvo šajā tēlā. Ir sajūta, ka viņam nekas nav jātēlo, viņš ir dons Paskvāle. Mazliet klumzīgs un neveikls. Vecišķi lētticīgs. Te ātri uzliesmojošs, te tūļīgs un apjucis – un tad pie lietas piederas pat tās vietas, kurās dona Paskvāles dziedājums nedaudz atpaliek no orķestra muzikālā skrējiena. Atšķirībā no Riharda Mačanovska, kuram padzīvojušais kungs un viņa vēlme būt jaunam ir jātēlo, Krišjānim Norvelim šī loma der kā uzlieta, un viņam blakus piestāv doktors nobrieduša, pieredzējuša vīra (Jāņa Apeiņa) balsī un stājā. Abi savās lomās jūtas tik brīvi, ka aktierspēlē var atļauties improvizēt.

Tikpat organiski Norīnas tēlā iejutusies Jūlija Vasiļjeva. Viņai izdodas gan ticami izlikties par kautrīgu, nepieredzējušu jaunavu, gan tūliņ pēc «laulībām» pārvērsties par īstu bestiju, kas mērķtiecīgi nerro veco vīru. Viņas tēlotā kautrēšanās nav nedz splīnīga, nedz histēriska, bet «laulības dzīves» ainiņas ir sulīgi, temperamentīgi un pārliecinoši nospēlētas. Savukārt Kalvis Kalniņš, Marlēna Keine un Mihails Čuļpajevs, kuri dzied citā izrādes sastāvā, ir kā jaunieši studentu teātrī, kas cenšoties pārspīlē, aizraujas ar teatralizāciju un zaudē tēlojuma dabiskumu. Jauno dziedoņu straujā vokālā izaugsme un gatavība gan ir vērtība ar perspektīvu un liecina, ka mūsu operas trupai ir nākotne. Savukārt vienīgais viessolists Tansels Akzeibeks jau pirmajās replikās savaldzina ar liriskā tenora saldo tembru un smalko ansambļa izjūtu, kas 3. cēliena serenādi un duetu ar Jūliju Vasiļjevu ļauj veidot intīmi sirsnīgā noskaņā, klusā dinamikā. Tiesa gan, savas 2. cēliena ārijas augsto re bemolu viņš pietaupīja citai, drošākai reizei. Abos sastāvos savu nelielo Notāra raksturlomu pamanāmu un zīmīgu dara baritons Juris damsons.

Mārtiņa Ozoliņa vadītajam orķestrim izdodas ar savu skanējumu nepārmākt solistus (kuriem bieži jādzied neizdevīgās skatuves vietās), taču vienlaikus nezaudēt izteiksmību un azartu. Lielisks ir orķestra solistu veikums – Ingas Sunepas smeldzīgi piesātinātais čella solo un mīlētāja cietēja romantiskajai patētikai perfekti atbilstošais trompetes solo, kas priekšvēsta plašo tenora āriju otrā cēliena sākumā. Oskara Krašauska-Krauzes spēlēto arfu 3. cēliena serenādē pat nevar pazīt – tik precīza ir partitūrā paredzētās ģitāras skanējuma imitācija. Ar acīmredzamu prieku un azartu darbojas koris, kas jaunpieņemto mājkalpotāju lomā apspriež notiekošo dona Paskvāles mājā.

 

Atradumi un pārmērības

Diskomfortu rada asā konkurence starp mūziku un videomākslu, kas pievelk skatienu un novērš uzmanību no varoņu darbības. Ir labi, ka sirreālās projekcijas uz scenogrāfijas virsmām ir kas vairāk par parastu ilustrāciju. Tomēr videomāksla brīžiem kļūst par dominējošu pašvērtību opermūzikas pavadījumā. Šis vērojums gan neatceļ to, cik lieliski, mūzikas noskaņai un ritmiem atbilstoši radoši atradumi ir uvertīrā parādītais dona Paskvāles snaudas sapnis, ziedošā sieviete, izmisušā Ernesto brauciens vilcienā, dārgo mēbeļu un greznumpriekšmetu "uzlidojums" dona Paskvāles namam. Izcili ir izdevies izmisušā Ernesto vientuļais klejojums pilsētā, kuras naktsdzīve savijas ar Ernesto iztēles vīzijām. Skaists ir brīdis, kad mīlētāji zvaigžņotajā naktī lēnām kā panorāmas ritenī ceļas arvien augstāk septītajās debesīs.

Klumzīgās baltās apakšbiksēs – t. s. "ģimenes biksēs" – tērpto, pamperoto suņu un ķēmīgo klostera mūku viepļu tuvplānu ar izbolītām acīm un šķībām grimasēm gan bija krietni par daudz. Tie acu priekšā rēgojās pārāk uzbāzīgi un, galvenais, pārāk ilgi. Svarīgi ir – kad, kā un cik. Pietiktu ar suņa parādīšanos, kas izraisa klausītāju smieklus (tie tiešām atskanēja) un rada asociāciju: nabaga veco donu Paskvāli dresē kā suni!

Debesīs lidojošie suņi, visticamāk, vēstī par spārnoto iekāri un tās piepildījuma neiespējamību (suņi taču nelido!), taču, ja vīzija ievelkas garumā, tā ne tikai novērš uzmanību no Norīnas un Paskvāles attiecību izspēles, bet arī apnīk. Acīmredzamais mājiens ar pamperiem padzīvojušo vīru padara krietni vien nožēlojamāku, nekā viņš ir, – teju par paliatīvās aprūpes pansionāta klientu. Un kur šogad jau esam redzējuši milzīgās, košsarkanās lūpas, kuras rij banknotes? Jā, tiešām, līdzīgu popārtu vērojām LNO iepriekšējā jauniestudējumā – Igora Stravinska Izvirtības hronikā.

Tā ir tikai sagadīšanās, tomēr tā atklāj, ka šādi paņēmieni ir Eiropas operrežijas klišeja. Starp citu, skatīties iestudējumu otro reizi ir vieglāk: nu jau zinot, ko rādīs "kino", var atbrīvoties no kustīgo projekciju gūsta par labu īsto, dzīvo mizanscēnu un dziedātāju aktierspēles baudīšanai. Ir vērts, jo mākslinieku sniegums nekad neatkārtosies vienādi.

 

Dons Paskvāle

LNO 15.VI plkst. 19, 23.VIII plkst. 19, 28.X plkst. 19

Top komentāri

atbildu
a
Visu laiku bija garlaicīgi. Strādāts cītīgi, bet tur vajag azartu, uguni, vieglumu un spilgtus raksturus. Nekā no tā nav. ir skolnieciska centība, iemācītas nianses. Ir tads izteiciens: kam lemts rāpot, nelidos. "Paskvāle" ir no manām mīļākajām operam, ļoti labi to zinu, tāpēc vinkārši centīgs atskaņojums mani apmierināt nevar. Ja jums patika, laikam neesat to patiesi radošā interpetācijā nekad dzirdējis (-usi). Moscīju kādu laiku klausīšanos, tad izslēdzu, nevarēju izturēt.
Dina nekritiski
D
jūsmo. Ir tāds teiciens: ja viss patīk, tad tas ir aizdomīgi. Mākslā vispār ideālu sasniegt praktiski nav iespējams, izņēmumi ir ārkārtīgi reti. Šaļapins atzina, ka mūžā ar kādām 3 izrādēm varējis būt apmierināts, bet jūs dziedat slavas dziesmas Norvelim, Apeinim, Šļubovskai un neestētsikam turkam! Izsaku līdzjūtību...
Izrādi
I
tikai klausījos par radio, bet kļuva tik garlaicīgi, ka izslēdzu. Kāpēc? Strādāts bija rūpīgi, sevi;šķi pie it. valodas (laikam vislabākā it. valoda, kādu LNOB esmu dzirdējis), bet, manuprāt, izrāde palika tikai izpildījuma līmenī, tāpēc nebija interesanti. Manuprāt, LNOB nav mākslinieciski radošu personību, kuras būtu interesanti klausīties. Par video un par režiju, aktierspēli, saprotams, izteikties nevaru.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja