Veiksmes stāsts. Gribētos šo Latvijas kontekstā tik nodeldēto un degradēto izteicienu atbrīvot no uzslāņojumiem, lai attīrītu un saturā šķīstu attiecinātu uz Latvijas Nacionālās operas sezonas pirmo jauniestudējumu – Šarla Guno operu Fausts. Johana Volfganga Gētes traģēdijas iedvesmotās, taču oriģinālu krietni revidējušās operas iestudējums, kas Aika Karapetjana režijā un ar muzikālo vadītāju Tadeušu Voicehovski pie diriģenta pults piedzīvoja pirmizrādi 30. septembrī, izdevies gan muzikāli, gan vizuāli mākslinieciski iespaidīgs – spriegs, emocionāli uzrunājošs, dziļi saturīgs. Gan vērienīgs, gan cilvēciski patiess. Konceptuāli un stilistiski konsekvents. Un – pats galvenais! – muzikāli un vizuāli harmonisks, jo režija te seko mūzikai, kas šodien ir retums. Turklāt tieši šādi režisors ir nevis upurējis, bet tikai vairojis interpretācijas motivāciju un izteiksmes spēku. Ne mazāk aizraujoša un spēcīga bija otrā sastāva pirmizrāde 1. oktobrī. Patiešām izcili visos aspektos.
Diriģenta vēstījums
Par iestudējuma muzikālo veiksmi īpaši jāpateicas diriģentam Tadeušam Voicehovskim. Viņš burtiski dzīvo franču mūzikas orķestrālajā krāšņumā, sensitīvajā smalkumā un niansētajā viļņojumā. Operas noskaņā viņš klausītāju ieved uzreiz, ar uvertīras pirmajām taktīm – un stāsts jau uzrunā, lai gan skatuvi vēl sedz priekškars. Visas operas gaitā orķestris elpo, dzīvo, vilina, kārdina un glezno, plašā amplitūdā atklāj galveno varoņu, īpaši Margarētas, pārdzīvojumus (prieku, maiguma un cerību piepildītās ilgas, sāpes, bailes, izmisumu, kas galu galā noved viņu līdz vājprātam), personāžu raksturus, īpaši plašā dimensijā – Mefistofeli, situācijas (no mīlas lieglaimes līdz nolādēšanai un reliģiskai ekstāzei, kas satricina ar monumentālu spēku).
Orķestris ir arī dabas balss, kuras noskaņām un kustībām iestudējumā lieliski piebalso A. J. Veisbārda gaismojums un Arta Dzērves videofoni. Pat teikšu, ka orķestris, kuru operu recenzijās bieži piemin pašu pēdējo, šajā izrādē ir galvenais muzikālais balsts un iedvesmotājs, šīs operas asinsrite. Tadeuša Voicehovska diriģētajās Fausta izrādēs orķestris skanēja tā, kā jau sen nebija Operā dzirdēts.
Vampīru ballīte
Dzīva, cilvēciska, īsta šajā izrādē ir tikai Margarēta. Visi pārējie ir asinssūcēji un patērētāji ar krīta bālām sejām nebeidzamā vampīru ballītē. Stāsts risinās kā sirreāla vīzija pasakas estētikā, kas papildināta ar stilīgas šausmu filmas cienīgiem akcentiem. Kā norāda jau pieminētais grims, režisors vēlējies sava stāsta uzmanības centrā likt Margarētu un viņas vārdā labprāt pārdēvētu arī pašu Guno operu. Tomēr galarezultātā iznācis vēstījums par Mefistofeli. Viņš piesaista galveno uzmanību, izrādes gaitā parādoties arvien jaunos, pārsteidzošos veidolos – te kā švītīgs augstmanis, te skrandains trūkumcietējs, stalts bruņinieks, kardināls un pat zeltmirdzošā kleitā tērpta dāma. Tādējādi Aika Karapetjana iestudējums – roku rokā ar Kristīnes Pasternakas tērpu risinājumiem – pārliecinoši un brīdinoši stāsta par sātaniskā ļaunuma iemiesošanos visdažādākajos cilvēkos, atklāj ļaunuma dimensijas un maskēšanās viltību. Šis stāsts risināts monumentāli vērienīgā, funkcionālā scenogrāfijā, kurā nav nekā lieka un īstajā brīdī tiek laista darbībā skatuves ripa. Kristapa Skultes scenogrāfija un operas varoņi tajā iegūst īpašu izteiksmību, pateicoties A. J. Veisbārda precīzajam, trāpīgajam, niansētajam gaismojumam, kas, sekojot mūzikai, uzrunā gan kopplānā, gan ar būtisku detaļu izcēlumu un Karavadžo tipa gaismēnām.
Nelabā daudzsejainība nav vienīgais iemesls, kas koncentrē stāstu viņa virzienā. Īpaši nopelni te ir vācu basam Andreasam Baueram, kurš Mefistofeļa lomā ir izcils gan vokāli, gan aktieriski. Šajā tēlā pieredzējušā solista dziedājumā vienlīdz pārliecinoši uzrunāja gan pārlaicīgs vēriens un dēmoniski liesmains spēks, gan laicīga, ciniska ironija kā, piemēram, serenādē ar slaveno smiešanos. Brīžiem tie abi apvienojās – piemēram, efektīgajā, arvien kulminējošajā pašpārliecībā un pakļaujošajā spēkā, kādā Andreass Bauers dziedāja rondo par Zelta teļu.
Andreasa Bauera atveidojumā Mefistofelis bija te lunkani iztapīgs, te zvērojošs un stalti visvarens. Ne tikai viņa balsij, bet arī žestiem bija iespaidīgs apjoms, tie piepildīja telpu, un sniegums bija precīzs. Krišjāņa Norveļa Mefistofelis ir sadzīviskāks, komiskāks, ar pārsvarā lejup vērstu skatienu un arī vokāli mazāk plastisks. Atgriežoties pie iestudējuma pamatvēstījuma, nevar neievērot arī Guno mūzikā un iestudējuma vizuālajā interpretācijā, īpaši – gaismu un scenogrāfijas risinājumā, pamatīgi spilgtināto un izcelto reliģiozo patosu, kuram pateicoties šī noteikti ir arī izrāde par ticības nozīmi un spēku. Par mūžīgi nebeidzamo cīņu starp debesu un elles spēkiem, kuriem šī mača rezultāts, šķiet, neizšķirts.
Vecā Fausta uzvara
Lūk, šīs sadursmes spokainajā pasaulē risinās jau iepriekšnolemtais, traģiskais Margarētas mīlas stāsts, viņa liktenīgi padodas sātana vadītajam Faustam un viņa nepastāvīgajai, baudkārajai kaislei. Jā, un kurš gan spētu novilkt skaidru robežu starp mīlestību un kārdināšanu? Gan Margarita Vilsone, gan Sonora Vaice piedzīvoja debiju Margarētas lomā, turklāt abas bija veiksmīgas. Šim tēlam ir raksturīga dinamiska izaugsme, kas prasa vokālo meistarību un bagātīgu balss krāsu paleti no meitenīga, gaiši dzīvespriecīga viegluma, piemēram, Dārglietu ārijā, un izlīdzināta maiguma (mīlas skatā ar Faustu) līdz maksimālam dramatismam (nolādēšanas skatā, bet jo īpaši – baznīcā) un apņēmībai uz pēdējo spēku robežas (operas finālā). Margarētas loma prasa koncentrāciju un izturību, un abām dziedātājām tās pietiek.
Operai ir paveicies, ka līdztekus dedzīgajam viestenoram Valentīnam Ditjukam lielisks resurss Fausta lomā ir arī pašu trupā – Raimonds Bramanis. Fausta impulsīvajam raksturam, iemīlēšanās pirmreizībai, dedzībai un maigumam var noticēt abu izpildījumā. Viņiem abiem piestāv lirisms. Nepieviļ arī tenoru "augšas". Negaidot par īpašu izrādes veiksmi kļuva arī vecais Fausts izcilajā, dramatiska spēka piesātinātajā Oļega Orlova sniegumā. Viņa monologs, kas noslēdzās ar Mefistofeļa ierašanos, kā arī viss turpmākais skats, kurā Fausts paraksta līgumu ar sātanu, pelnīti tika atalgots ar karstām publikas ovācijām, un skatītāji viņu vēlreiz sumināja izrādes beigās. Brīdī, kad Oļega Orlova vietā stājās jaunais Fausts, Valentīnam Ditjukam nācās pamatīgi iespringt, lai vokāli reabilitētu jaunības priekšrocības. Raimondam Bramanim pēc Guntara Ruņģa šajā pašā situācijā noteikti bija vieglāk, taču arī Guntars Ruņģis ir atradis pieeju vecā zinātnieka lomai.
Karavadoņa Valentīna tēlu Valdis Jansons atver caur itāļu vokālo skolu, savukārt Jānis Apeinis – ar sev raksturīgo vīrišķību balsī un stājā. Laura Grecka veic varoņdarbu, ar tādu pašatdevi atveidojot Zībeļa lomu, ka pat klibošana šķiet organiska, ja nezinātu par kājas traumu. Jaunekļa loma piestāv arī Helēnai Zukulei. Īpaši sulīga Marta ir Ilona Bagele. Ar vokālo stabilitāti un vitālo tēlu uzrunā gan Riharda Mačanovska, gan Kalvja Kalniņa Vāgners.
Ievas Valpurģu naktī
Vienīgi Valpurģu nakts izkrīt no konteksta: franču lielās operas žanram tipiskā baleta ainas atklāsmei šoreiz pietrūcis fantāzijas lidojuma. Tā atstāta bez bakhanālijas skaņutēlu krāšņajai muzikālajai daudzveidībai atbilstošas vizuālo tēlu dažādības un spilgtuma. Aina ir kupīrēta (saīsināta) apmēram uz pusi, un to aizpilda sešas blāvas, bezpersoniski nāriņveidīgas Ievas. To vidū arī Margarēta, kura kā šausmu filmā ar lielu nazi pārgriež savu grūtnieces vēderu. Lai gan asiņainais Valpurģu nakts fināls formāli atbilst libreta tekstam – Margarētas rēgs Valpurģu nakts vīzijās Faustam patiešām parādās, turklāt ar biedējoši sarkanu lenti ap kaklu –, reālais risinājums pārkāpj iestudējuma sirreālās nosacītības robežu, turklāt ir neizteiksmīgs gan horeogrāfijas ziņā, gan vienkārši tāpēc, ka personāži ir vieni un tie paši. Tas garlaiko, turklāt izpildījums nevelk līdzi visu pārējo iestudējuma elementu augstajam profesionālismam un mākslinieciskajam spēkam. Salīdzinājumā tas šķiet pašdarbniecisks. Tad jau labāk Valpurģu nakti izslēgt vispār, kā šīs operas iestudējumos nereti arī tiek darīts. Neizteiksmīgo Valpurģu nakts skatuvisko risinājumu varētu attaisnot, vienīgi pieņemot, ka šī ir speciāli plānota atelpa starp mākslinieciski iespaidīgajiem, emocionāli satriecošajiem izrādes skatiem katedrālē un izrādes finālā.
Šarls Guno. Fausts
LNO 2., 24.XI plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 9–55
pauze
Kultūras akadēmija
Jānis