Kā jau ik rudeni ierasts, klāt ir laikmetīgās mākslas festivāls Survival Kit. Četrpadsmitais festivāls atbilstoši tradīcijai noris ievērības cienīgā, bēdīgā vietā – Vidzemes tirgus paviljonā, ko XX gadsimta sākumā projektējis Reinholds Šmēlings, utilitāro tirgus halli vainagojot ar elegantām griestu konstrukcijām un citiem arhitektoniskiem smalkumiem. Šī telpa laika gaitā vairākkārt ir krietni pārvērtusies līdz šodienas balto flīzīšu apskretušajiem klajumiem. Reaģējot uz Latvijas ekonomisko krīzi, 2009. gadā radītais Survival Kit konsekventi iemājo tukšos Rīgas namos – pamestā bankā, fabrikā, skolā, augstskolā, bibliotēkā, muzejā, cirkā –, kur vēl labi jaušama aizgājušo iemītnieku dvaša un šur tur vīd taustāmas viņu atstātās liecības.
Ekrāni zib, skaņas plūst
Kā jau ierasts, starptautisko mākslas festivālu Rīgā rīko Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, ik gadu izraugoties gan kuratoru, gan sociāli un politiski sasāpējušu tēmu, par kuru izteikties un piedāvāt savus izdzīvošanas scenārijus tiek aicināti mākslinieki no visas pasaules. Tāpat ierasts, ka Survival Kit ir ne tikai izstāde, bet arī dažādu formātu pasākumu kopums. Šogad tā nosaukums ir Attāluma draudzības, un šo nosaukumu apliecina ne vien 43 mākslinieku veikums, bet arī kuratoru Ingas Lāces un Alīsijas Nokas (Pompidū centra Laikmetīgās mākslas nodaļas kuratore) ciešā sadarbība ar 14. Kauņas biennāli Lietuvā un 35. Ļubļanas Grafiskās mākslas biennāli Slovēnijā. Turklāt līdzās Vidzemes tirgus paviljonam izkārtota sadarbības projekta Mākslinieks ir klātesošs rezultātu parāde: šajā projektā vairākas mākslinieces un mākslinieki radoši iedvesmojoši ir sastrādājušies un sadraudzējušies ar Latvijas perifērijas skolu skolotājiem un audzēkņiem.
Atšķirībā no iepriekšējos gados gūtā priekšstata par Survival Kit kā bišu stropu, kurā skatītāji, mākslu meklēdami, ložņā pa kambarīšiem, kāpnēm un gaiteņiem, šogad darbi eksponēti vienlaidus pārskatāmā plašumā. Tas rada neparastus nosacījumus mākslinieku, viņu darbu un skatītāju savstarpējai komunikācijai un vedina justies saviesīgi kā arābu tirgū. Ekrāni zib, skaņas plūst, aplūkojamie objekti, arī arhivāli relikti, izvietoti uz balti flīzētajām tirgus letēm un starp tām, uz grīdas, sienām, karājas no griestiem.
Šajā raibumā slēpjas daudz interesantu stāstu, kuru uzklausīšana prasa vairākas stundas. Estētiskās īpašības nav tikušas īpaši vērtētas – žēl, bet samierinos, jo zinu Nikolā Burjo mākslas definīciju. Tomēr atrodu dažus darbus, kuros mākslas sākumpunkts – "cilvēku attiecības un to sociālais konteksts" – ir attīstīts arī vizuāli iedarbīgā un mākslinieciski pārliecinošā veidolā. Attāluma draudzību estētisko baudījumu nodrošina galvenokārt Ingas Erdmanes, Adēlas Součkovas un Natālijas Perkofas interpretācijas par tēmu. Kopumā izstāde šķiet tikai čaula vai šķidrauts festivāla idejām, kas izpaustas ne vien eksponētajos artefaktos, bet arī bagātīgajā programmā, kura piesātināta ar pasākumiem – pat ekspedīciju uz Baltkrievijas pierobežu – un diskusijām par visnotaļ karstām un sāpīgām tēmām, kurās ar gudru ziņu ir iesaistīta arī bērnu un jauniešu auditorija.
Jaunās vecās fobijas
Survival Kit 14 aktualizēta kāda Latvijā līdz šim nekustināta padomju mantojuma daļa – tāda būtiska cilvēku mijiedarbības forma kā draudzība. Turklāt fokuss vērsts no Austrumeiropas uz Āfriku un Vidusāziju. Kuratores uzdod retorisku jautājumu: kā izmantot kādas ideoloģijas paliekas, lai iztēlotos radikālas nākotnes? Tas ieved ārkārtīgi sarežģītā, pretrunīgā nesenās vēstures laukā un paliek neatbildēts vai tiek atbildēts metaforiski, piemēram, kā bezgalīgā veco krēslu vākšana un montēšana Žana Kampčuanga instalācijā Ķidas. Šie no funkcijas atsvabinātie krēsli gan varētu lieti noderēt kuš! komiksu Spoku kongresa dalībniekiem.
Padomju rēgi visai aktīvi spokojas izstādē, starp daudzām sistēmas radītajām problēmām ļaujot īpaši izcelties Āfrikas studentu sagrautajiem sapņiem. Šī tēma – PSRS ideoloģijai atbilstošā Āfrikas valstu viesstudentu aicināšana – interpretēta vairākkārt un skaudri, piemēram, filmā Kino nomira Boiro nometnē, kuras varoņi pēc atgriešanās Gvinejā no studijām slavenajā Gerasimova Kinematogrāfijas institūtā Maskavā tika apcietināti un ieslodzīti uz vairākiem gadiem. Jāatzīst, ka personiskie stāsti ātri aizkustina un ieintriģē, tomēr nereti arī mulsina, kā video Pašaizdedzība par uzspiestās solidaritātes un internacionālisma sekām Čehoslovākijas kopmītnēs, kur vietējās meitenes plēsušas no Āfrikas studentu durvīm Ļeņina portretus, un tas ticis uztverts kā rasisms. Tik sarežģītai tēmai lieti būtu noderējis nepārprotamāks kuratoriālais skatpunkts, jo tagad kuratoru nostāja šķiet izvairīga un izstādē jaušama koķetēšana ar padomju ideoloģijas rēgiem, kas turklāt vijas vienā murskulī ar sabiedrības jaunajām un vecajām fobijām.
Par izstādes trāpīgākajiem darbiem sliecos atzīt vienu otram līdzās izvietotos Ingas Erdmanes Nospiedumus un Žulijena Nuhuma Kulibali Gaisa dārzu. Tie atbruņojoši vienkārši atsedz tēmas daudzslāņaino problemātiku, pievēršoties Rīgas Aviācijas institūta 80. gadu audzēkņiem no dažādām Āfrikas valstīm. Gaisa dārzs ir personisks atmiņu arhīvs, kas ietver otrās paaudzes afrolatviešu identitātes jautājumus. Tā mākslinieciskais kodols ir negantais ģimenes stāsts par arbūzu. Savukārt Nospiedumos ietilpinātas Ingas Erdmanes daudzās un ilgās sarunas ar bijušajiem apmaiņas studentiem. Fotogrāfijas no viņu studiju perioda ir pārvērstas novelkamajās bildītēs, kas pārsteidzoši organiski saslēdzas ar Vidzemes tirgus paviljona letes flīzēm. Raugoties attēlos un palasot sarunu fragmentus, atklājas daudz patiesību: par cilvēkiem, kas pakļauti sistēmas manipulācijām, un gaišāko, ko viņi no tām ieguvuši, – draudzību.
SURVIVAL KIT 14
Vidzemes tirgū Rīgā līdz 8.X
lcca.lv