Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +24 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 28. maijs
Vilhelms, Vilis

Pārdzīvojumu hronika. Valmieras teātra izrādes Valmieras puikas recenzija

Izrāde Valmieras puikas Valmieras teātrī risina dramaturģei Ancei Muižniecei aktuālo feministisko diskursu, 1905. gada revolūcijas noskaņas atstājot otrajā plānā

Šā gada 28. martā Valmieras novada dome pieņēma lēmumu par astoņu ielu pārdēvēšanu, arī par Leona Paegles ielas nosaukuma maiņu uz Pāvila Rozīša ielu. Šo notikumu zīmīgu dara vēstures fakts: Valmieras Drāmas teātrim padomju laikā bija Leona Paegles vārds, savukārt tieši šobrīd teātra repertuārā ir Valmieras puikas – Ances Muižnieces versija pēc Pāvila Rozīša romāna motīviem. Rakstnieka Linarda Laicena (viņš esot Valmieras puiku galvenā varoņa Pētera Lauča prototips) iela nav pārdēvēta.

Nepatīkamie Valmieras vīrieši

Pāvila Rozīša romāns, kaut arī pēc publicēšanas turpinājumos ticis nedaudz pārstrādāts, tomēr ir neviendabīgs un nav viegli dramatizējams. Retajās reizēs, kad šāds dramatizējums rādīts, izmantots Voldemāra Sauleskalna variants, taču ir skaidrs, ka jauniestudējuma režisora Jāņa Znotiņa variantam, kas domāts mūsdienu jaunatnei, ir vajadzīgs mūsdienīgs skatījums uz romāna notikumiem. Ance Muižniece ar Jāni Znotiņu ir sadarbojusies vairākkārt, veiksmīgākais teksts līdz šim, šķiet, ir Divas pasaules Nacionālajā teātrī, bet populārākais sadarbības auglis ir Mēs, roks, sekss un PSRS, kas, par spīti vēsturiskajām neprecizitātēm, pulcē pilnas zāles visā Latvijā.

Komentējot darbu ar tekstu, Ance Muižniece Valmieras puiku programmiņā reizē rotaļīgi, tomēr pašpārliecināti deklarē: "Tālāk šo stāstu pārņēmu es, sagrozīju autora rakstīto, piešķīru citus kontekstus pēc savas gaumes, vēlmēm un pārliecības." Autore arī skaidro, ka viņai šķiet svarīgi runāt par sievietes jūtu pasauli, "jo Latvijas teātris redz gandrīz tikai vīrieša acīm, pat tad, ja mākslinieces esam mēs – sievietes". Tādējādi Valmieras puiku pirmais cēliens, stāstīts no Ritas Gravas skatpunkta, tipoloģiski līdzinās uzreiz divām režisora Elmāra Seņkova izrādēm Latvijas Nacionālajā teātrī – līdzīgi kā iestudējumā Ričards. Nekā personīga, mēs redzam notikumus nevis no malas, bet galvenā varoņa "galvā". Valmieras gadījumā tas atrisināts, realitāti deformējot ar Agates Bankavas kustību partitūru. Savukārt, pārstrādājot materiālu, Ance Muižniece un Jānis Znotiņš faktiski rīkojas tāpat kā Justīne Kļava ar Elmāru Seņkovu izrādē Spēlēju, dancoju – izmanto klasisko tekstu tikai kā atspēriena punktu tam, ko vēlas vēstīt šīsdienas skatītājam.

Pats par sevi paņēmiens ir leģitīms un, spriežot pēc dzirdētajām jauniešu atsauksmēm, mērķi sasniedz. Tas ir svarīgi. Taču, tā kā Ritai Gravai šķiet, ka visi vīrieši viņu izģērbj ar skatieniem, kustību partitūra darbību ievērojami seksualizē, savukārt gandrīz katrs no izrādes vīriešiem – gan Ritai patīkamajiem, gan nepatīkamajiem – ir ļoti tipizēts, izceļot tikai vienu īpašību vai īpatnību un to pastiprinot ar kustībām. Tas dara tēlu attiecības klišejiskas un brīžiem sniedz maldu signālus. Tā skatītājs redz skolas direktoru Osi kā nepatīkamu tipu ar glodenes plastiku, taču Oša loma romānā ir daudzšķautņaināka. Aigara Apiņa Osim raksturīga iezīme ir knipju sišana, Eduarda Johansona Smirnovam – roku vēzēšana. Smirnovu kā nelaimīgu un tieši tāpēc agresīvu cilvēku redzam ainā, kurā viņš piedzēries krīt smilšu kaudzē, un Klintas Reinholdes krietnā skolotāja Grava ar kāju viņa kritieniem braši piepalīdz. Igauņu izcelsmes zīmēšanas skolotāju Lausu režisors uzticējis Ievai Esterei Barkānei, izkāpinot mākslas pārstāvja citādību robustajā vidē, savukārt trim Lausa māsīcām ir drīzāk dekoratīva funkcija.

Attiecībā uz Ritas Gravas izjūtām, kas inscenējumā reducētas kā vīriešu slēpta seksuālā agresija pret sievietēm, gribētos gan piebilst, ka ar acīm un aizmuguriskām runām izģērbts provinces atmosfērā tiek katrs jaunpienācējs, bet mūsdienu skolā, kurā pedagogu kolektīvu veido sievietes, jebkurš skolotājs vīrietis varētu justies tikpat lielā diskomfortā kā Rita Grava Oša skolas paspārnē.

Neērti sarkanais karogs 

Valmieras puiku politiskais konteksts ir samērā mulsinošs. Ance Muižniece izrādes programmiņā norāda, ka romāns pirmoreiz publicēts žurnālā Atpūta 1935. gadā, un piebilst: "Uz visu, kas tapis autoritatīva režīma paspārnē, būtu jāraugās ar kritisku aci." (Nesmalkjūtīgi aizrādīšu, ka domāts laikam gan autoritārs režīms.) Taču romāna tālākais liktenis liecina, ka to par piemērotu ir uzskatījusi arī padomju vara, pārpublicējot un dodot atļauju dramatizēšanai vairākkārt, vēl trakāk – romāns izdots arī trimdā. Jautājums ir, ko no romāna katrā konkrētajā gadījumā lasītājs izceļ.

Jāņa Znotiņa un Ances Muižnieces versijā par nozīmīgāko kļūst nacionālās neatkarības ideja, kas kulminē Ritas Gravas ģeogrāfijas stundā, kurā Latvijas upju uzskaitīšana pārvēršas par tādu kā revolucionāru tekstu izsaukšanu skaļi vai arī pašsuģestiju Vairas Vīķes-Freibergas "Mēs esam vareni, mēs esam diženi" manierē. Jāpiebilst, ka te dramatizējuma autore ir pārstrādājusi ainu, kurā oriģinālā darbojas gan Pēteris Laucis, gan divi skolotāji, kas skatuves versijā neparādās, – Anna Asare un Ovčiņņikovs.

Pretrunīgo 1905. gada revolūcijas saturu un nozīmi izrāde būtiski piemin, taču neizvērš un neērtos jautājumus neatklāj darbībā. Karogs, kura pacelšana ir drosmes akts, ap kuru centrējas otrā cēliena darbība, ir sasodīti sarkans, un refleksiju par šo tēmu uz skatuves tomēr varētu būt vairāk, taču otrajā cēlienā Ilzes Vītoliņas kostīmos dominē oranžā krāsa. Mēs redzam jaunus, naivus, seksuāli norūpējušos puišus un vēl naivāku un divreiz seksuāli kārāku meiteni – Annas Neles Āboliņas Adelīnu, kura metas virsū savam upurim Pēterim Laucim ar tādu sparu un apņēmību, ka mainītās dzimumu lomās skatītāji sauktu, ka notiek izvarošana.

Sanda Runges Pēteris Laucis ir galvenais vēstītājs otrajā cēlienā, un aktieris izlīdzas ar sev raksturīgo simpātisko degsmi. Rūdis Bīviņš Kosas lomā akcentē pusaudža bērnišķīgumu. Akselam Aizkalnam Dzirkaļa lomā nav nekā, aiz kā aizķerties, materiāls to nedod, savukārt otra – Kļavas – loma ir tikai funkcionāla, tāpēc Aksela Aizkalna seju sedz maska. "Ļauno spēku" virzītājs Kutuzovs Kārļa Freimaņa versijā dēmoniski plosās, interesantāks ir Krišjāņa Stroda skrīvera Gaiļa tēls, kurš no pakalpiņa kļūst par upuri. Atsevišķa mīlas drāma veidojas starp Gerdas Embures Lapsiņu Frīdu un Oskara Moores Cirmuļgalvu, turklāt attiecības veiksmīgi nospēlētas gandrīz bez vārdiem.

Jāizceļ vēl divi svarīgi izrādes komponenti. Pamela Butāne spēles laukumu iedalījusi vairākos sektoros, kuros dominē vai nu metāla, vai koka faktūras, bet cietumu ataino caurules, pie kurām piesien ieslodzītos. Revolūciju ilustrē salauztu dēļu konstrukcija skatuves priekšplānā, Frīdas savrupo pasauli – skapis. Savukārt smilšu kaudze, kurā iekrīt vai nu piedzērušies, vai miruši varoņi, tiek ekspluatēta par daudz. Veiksmīgi realizēta ir Riharda Zelezņeva veidotā skaņu partitūra, izmantojot mūsdienu Latvijas tā dēvēto nepieradināto mūziku. Tas ir kods, kas uz mērķauditoriju iedarbojas nekļūdīgi.

Izrāde uzdod ārkārtīgi būtisku jautājumu, kuru varētu izvērst plašākā mākslinieciskajā diskusijā, – revolūcijās visi zina, pret ko cīnās, bet nav vienoti tajā, par ko. Valmieras puiku varoņu nākotni izrāde ieskicē, bet ir vērts kādreiz nopietnāk analizēt tēmu pa to, kas notiek pēc revolūcijas beigām, arī tad, kad – atšķirībā no 1905. gada – tā ir veiksmīga un beidzas ar radikālu varas maiņu.

Valmieras puikas
Valmieras teātra laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve 28.IV plkst. 17, 7.V plkst. 18.30, 8.V plkst. 12
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja