Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -5 °C
Daļēji saulains
Trešdiena, 11. decembris
Valdis, Voldemārs, Valdemārs

Patiesības dejas mēģinājums. Izrādes Fake News! recenzija

Izrādē Fake News! ar skatītāju notiek tas pats, kas ikdienā, – viņu apdullina informācijas plūsma, kurā patiesība un izdomājumi savijas neatšķetināmā mezglā.

Tas, ka informācija un mūsdienu tehnoloģijas nav padarījušas cilvēci gudrāku un viedāku, ir skaidrs. Iespēju sajaukt galvu ir kļuvis vairāk. Sauciens "Zupā tārpi" varēja izraisīt dumpi uz viena bruņukuģa, savukārt mūsdienās histēriju var sacelt pat par sīkākiem iemesliem, bet rezonanse pārskries kontinentus zibenīgi. Tām ne vienmēr jābūt viltus ziņām, jebkas eksotisks var nodarbināt nopietnus analītiķus, izprovocēt infografikas un līknes, neskaitāmus ekspertu viedokļus – kā nesenā ziņa par resno un pārāk smago kaķi Krievijā, ko ar viltu pārveda lidmašīnā, par to vēlāk kompānija Aeroflot kaķa saimniekam anulēja lojalitātes punktus, savukārt tas pamudināja citus uzņēmējus uzpumpēt popularitāti, šādus punktus piedāvājot saviem pakalpojumiem. Melots tur nekas nav, bet laiku visa šī analītika aizņem.

Dramaturga Evarta Melnalkšņa un režisora Klāva Meļļa sadarbībā teātra trupa Kvadrifrons izveidojusi izrādi Fake News!, kurā robežas starp īstām un viltotām ziņām ir sajauktas itin rafinēti un to, cik daudz mums no skatuves melo, īsti nevar izsvērt, jo mēs taču nezinām pilnīgi visus faktus pasaulē.

 

Grētas Tūnbergas vectēvs

Viena aizdomīga lieta bija brīvprātīgās palīdzes atbilde uz jautājumu, cik gara būs izrāde, – ka to nevar izpaust. Atstāsim šo intrigu neatklātu, vien pamājot ar sētas mietu, ka izrādei ir specifisks laika ritējums, ar kuru zāles iekšpusē viss ir kārtībā. Laika izjūtas nojaukšanu sekmē arī drudžainais temps, kādā četri aktieri cits citu pārtrauc un cenšas iespējami daudz pastāstīt iespējami īsākā laikā pat tad, ja zvaniņu ieskandinājis kolēģis ar savu sakāmo. Izrādes struktūra ir šķietami vienkārša – četri aktieri, četras daļas, katra sākas ar vienu monologu un beidzas ar Patiesības dejas mēģinājumu vai galīgo variantu izrādes finālā. Skatītāja uztveri ietekmē tas, cik lielā mērā viņš spēj uztvert tekstu, analizēt to, atpazīt un noticēt vai atmaskot melus.

Tīri objektīvi atklāt visus slāņus no Bībeles līdz Grētas Tūnbergas "vectēvam" Džordžam Sorosam nav iespējams. Daži minētie fakti vai citētās ķēdes vēstules ir atšifrējamas blēņas, bet rafinētāki ir varoņu stāsti, kas veidoti absolūti ticami, taču tādi nav.

Piemēram, Reiņa Botera stāstu par savu amatierteātri Balgalē var uztvert kā reālu no sākuma līdz beigām, jo jaunais režisors tiešām šādu teātri vada un arī valsts līmeņa skatē ir piedalījies. Un žūrijā tiešām toreiz bija kritiķe un Reiņa pasniedzēja, kuru zinātāji viegli atšifrē. Taču tas, ko šis amatierteātris patiesībā rādīja un kā risinājās saruna par izrādi, nenotika gluži tā kā Reiņa stāstā (es arī biju tajā žūrijā, tāpēc to zinu). Tādējādi tiek īstenots briljants viltoto ziņu modelis – balstoties uz ticamām konstrukcijām, uzbūvēta ziņa ar fantāzijas elementiem. Savukārt, kad Andris Kaļiņins stāsta par piedzīvoto kristīgajā nometnē Varavīksne, kurā es klāt neesmu bijis, varu ticēt šim sižetam, bet varu arī turēt jauno scenogrāfu aizdomās, ka gluži tā tas nenotika vis.

Galu galā – kas ir patiesība? Vai mēs neesam stāstījuši, ka divnieku saņēmām tikai tāpēc, ka učene ir ieēdusies? Vai štatu samazināšanu nesauc par optimizāciju un naudas nogriešanu – par konsolidāciju? Un kritiķi taču ir objektīvi tikai tad, ja uzraksta cildinošu recenziju.

 

Intelektuāļu spēles

Manuprāt, Klāvs Mellis savā līdzšinējā darbībā, iestudējot Himnu un Mārtinu Īdenu, ir pieteicis konsekventu interesi par mūsdienu jauno intelektuāli, viņa domāšanas un izpausmes savdabību. Ar četriem izrādes varoņiem, kas it kā ir un tomēr nav viņi paši, režisors izveido vēl vienu sabiedrības modeli. Tie ir divi jauni, briļļaini puiši un divas meitenes – režisors, aktrise, horeogrāfe un scenogrāfs. Šajos paštēlos netrūkst pašironijas, īpaši jau Arīnas Bubovičas virtuozajā pārejā no latviešu uz krievu valodu un atpakaļ, kurā jaunā horeogrāfe veiklībā pārspēj Vjačeslava Dombrovska bilingvālo runu pēdējā partijas Saskaņa kongresā, kur politiķis arī sāka teikumu vienā un pabeidza otrā valodā. Ance Strazda uztur jau ierasto enerģiskās pragmatiķes imidžu, Reinis Boters apvieno izrādes straujo ritmu ar viegli melanholisko raksturu, savukārt Andris Kaļiņins izstaro tik pārspīlētu nopietnību, ka ir skaidrs, ka tā ir drusku pietēlota. Inese Tone aktierus ieģērbusi nenoliedzami stilīgi un kičīgi vienlaikus. Kārļa Tones skatuves iekārtojuma centrālais elements ir ar grāmatām un žurnāliem nokrauts galds. Arī šis simbols zināmā mērā ir viltus ziņa, jo ne jau no drukātiem materiāliem vien XXI gadsimtā veidojas informatīvā telpa.

Izrādes žanra apzīmējums ir "viegls un izklaidējošs gabals", un tur nu nav melots. Vaimanāt, ka pasaulē nekam nevar ticēt, būtu bezcerīgi, pat ja tā ir taisnība. Izrādē neiestājas kontrapunkts, kas vispārējā jautrības atmosfērā ienestu kādu dramatisku vai apcerīgu noti. Veidojas koptēls – ambiciozas, pašizpausmes pārņemtas un maldos slīgstošas sabiedrības modelis, tāds Titāniks, kas mundri peld pretī aisbergam, kas netiek nosaukts vārdā. Informatīvā pārkaršana jau ir realitāte. Izrādes veidotāji to fiksē dzīvespriecīgā bezspēcībā jebko ietekmēt. Bet ir jautri.

Fake News!

Rīgas cirkā 15., 16.XII plkst. 19, 8., 9.I plkst. 18.58

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja