Jebkāda līdzība ar dzīvi ir nejaušība. Ar šādu viegli mistisku teikumu titros noslēdzas režisora Matīsa Kažas spēlfilma Kur vedīs ceļš, kuras nosaukumam ražošanas procesā pienācis klāt tāds kā žanra apzīmējums Wild East – skaidra saspēle ar kino un literatūras klasikā pazīstamo jēdzienu "mežonīgie rietumi". Šī filma patiešām ir visnotaļ interesantās attiecībās ar "dzīvi", ja to saprotam kā reālistisku stilistiku, jo režisors gandrīz katram filmas notikumam, katram tēlam un detaļai piešķir kādu pusprocentu pārspīlējuma, piemēram, palēninātu kustību vistrakākās spriedzes momentiem, lai skatītājs nepalaistu garām ne vissīkāko niansi (tas ir tikai visvienkāršākais piemērs).
Īpaša uzmanība pievērsta katram elementam, kas sasaucas ar filmai piedēvēto vesterna žanru, – teiksim, viegli kūpošs un vēl silts ugunskurs, kura dramaturģiskais uzdevums ir pavēstīt meklētājiem, ka te vēl nupat kāds ir bijis, ar trešo reizi pārvēršas kārtīgā piedūmojumā, ko izraisa būdiņā uz galda uzsviestas dūmu sveces. Vai, piemēram, divu dāmu duelis filmas finālā – vispirms ilgi skatienu tuvplāni un pilnīgi tipiska gandrīz Morrikones mūzika, skaists un arī ironisks veltījums kinoklasikai. Nu, un galu galā ikviens filmas stāstam daudzmaz svarīgs tēls tiek vismaz ievainots, ja ne nogalināts. Šis nav spoileris – piedzīvojumu filmās tā jābūt.
Karnevāliskā vieglumā
Tomēr nekādā ziņā nebiju domājusi sabiedēt eventuālo filmas skatītāju – patiesībā Matīsa Kažas "īsterns" ir viena no jautrākajām filmām, kādas pēdējā laikā tapušas Latvijas kinoindustrijā, un karnevāliskais vieglums, ar kādu sprāgst grima asinis no pirotehniķu sarūpētajiem ievainojumiem, rezultējas brīnišķīgi absurdā fināla ainā. Līķi un uguņošana – kā jums patīk šāds komplekts? – ak jā, un arī viena augšāmcelšanās, neizskrieniet no kinozāles jau pie pirmajiem titriem! Arī centrālā šaušanas epizode, kas piegādā visvairāk miroņu filmas kopējai statistikai, uzņemta atraktīvā palēninājumā, kas ļauj izbaudīt visas personāža grimases un neveiklās kustības, lēnus kritienus un ložu plosītus kreklus.
Bet, pardon, aizrāvos ar action elementiem – tātad režisors savu ir panācis! – un sāku stāstīt no beigām, tomēr arī pirms iespaidīgās fināla kadences šajā filmā ir ko redzēt – gan krāšņa vizualitāte, gan lieliski aktierdarbi (gan ne simtprocentīgi visi, bet tā jau mēdz gadīties, un šādā ansambļa filmā labākie piesedz ne tik labos). Sadarbība ar Itālijas partneriem devusi iespēju Dienvidtirolē uzfilmēt monumentālas un ikoniski vesterniskas kalnu ainavas filmas ievadam, un operators Aleksandrs Grebņevs arī tālākajos filmas kadros apliecina savu azartiskā meklētāja dabu, mainot kameras rakursus un aizrautīgi laižoties līdzi varoņu dēkām.
Izceļams ir filmas mākslinieka Jurģa Krāsona darbs, kura īpašā odziņa ir kinematogrāfiski caurumainā vesterna būdiņa, īpašā ekstra: mākslinieks aizdevis savu balsi Andra Keiša varonim – sliktajam Gvido. Man personiski tas pieder pie filmas dīvainākajiem pārbaudījumiem – skatīties uz Keiša kuplo vaigubārdu un dzirdēt Krāsona balsi.
Trīs brāļi un citi
Jā, un aktierdarbi, kas šajā filmā brīžiem aizrauj tāpat kā enerģiskā šaudīšanās, un labākajiem no tiem tāpat ir pievienots savs pusprocents pārspīlējuma, kāpinot viegli sabiezējošo absurda gaisotni. Nepārspējams ekstravagantā krievu izmeklētāja Ostrovska lomā ir Vilis Daudziņš, kurš spēlē kaut ko it kā ļoti pazīstamu, kādu tipisku tēlu no krievu filmām par XIX gadsimtu, bet vienlaikus pilnīgi neparastu un pārsteidzošu. Spēcīgākā filmas dāmu kompānijā ir avantūriste Amanda, kuru ar acīmredzamu prieku spēlē Agnese Budovska (vēl nesen Cīrule), taču jāpiebilst, ka arī Dace Everss vecās raganas frau Esterhāzi lomā izveido stilistisku pērlīti. Vēl viens īpašs tēls, kuru spilgti iegravēt skatītāja atmiņā palīdz arī filmas scenāristi (Matīss Kaža un Ilze Akmentiņa), sacerot viņam dažādas smalkas epizodes, ir virssulainis Alberts (aktieris Gerds Lapoška drīz, jādomā, būs viens no pamanāmākajiem jaunajā paaudzē).
Atsevišķas replikas vērta ir trijotne, kuru labi pazīstam no Matīsa Kažas filmizrādes Kino un mēs (2020), un ir amizanti pieķert sevi pie domas, ka jaunajā filmā viņus uztveram jau kā hrestomātisku trīsvienību, lai gan hronoloģiskā secība bijusi pilnīgi otrāda – tieši filmas Kur vedīs ceļš uzņemšanas laukumā kopīgu valodu atrada Egons Dombrovskis (Imre), Andris Keišs (Gvido) un Jānis Skutelis (Pāvels Fjodorovičs) un tikai pēc tam laidās kopīgajā latvju kinovēstures apspēlēšanā. Tomēr, kad Skutelis pie ugunskura saka: "… mēs kā tādi trīs brāļi…", tas tik un tā skan kā atsauce uz to, kas vēl tikai notiks. Tāpat gribu pievērst uzmanību filmas mūzikai – varu saprast mūsdienīgus skatītājus, kam tās varbūt šķiet par daudz, taču Miķeļa Putniņa un Simona Gampera sacerētās un prasmīgi aranžētās "improvizācijas par Morrikones tēmu" darbojas pēc klasiskā XX gadsimta kinovēstures modeļa – ar zīmīgu ieskanēšanos pievērš skatītāja uzmanību svarīgiem sižeta pārsteigumiem, dinamiski dzīvo līdzi visādās pakaļdzīšanās ainās un visādi citādi strādā pēc labākās sirdsapziņas, kā jau klasiskai kinomūzikai pienākas. Savukārt Matīsa Kažas filmai raksturīgā absurda nianse ienāk ar faktu, ka vairākām vesterna stilā aranžētajām melodijām pamatā ir labi pazīstamas Imanta Kalniņa dziesmas un pat Imanta Ziedoņa teksts: "… tā kā tava zārka smagais vāks…" Nu vai nav brīnišķīgi iederīgi šajā vispārējās apšaudīšanās gaisotnē?
Vārdu sakot, Matīss Kaža ar kolēģiem izdauzījies no sirds, un daudz kas no viņu jautrības pielīp arī skatītājiem kinozālē, turklāt – jo lielākā pulkā skatās, jo priecīgāka smiešanās visiem kopā.