Orķestris muzicēja kopā ar amerikāņu vijolnieku Džošuu Bellu, kurš vakara pirmajā daļā ar savu lielisko XVIII gadsimta vijoļbūves meistara Gvarnēri del Džezu instrumentu burtiski izdziedāja katru Pētera Čaikovska Vijoļkoncerta noti. Ne velti, raksturojot Džošuas Bella būtību, maestro Papāno viņu nosauca par vislabāko dziedātāju, ar kuru viņam nācies sadarboties. Lūk, muzikalitāte šī vārda vispilnīgākajā nozīmē – tik labskanīga, dabiska un viegla kā lidojums, kas, pateicoties īpašam, saulainam visu lidojuma dalībnieku muzicēt priekam, brīnumainā kārtā šķita atbrīvots no gravitācijas piezemējošā smaguma.Mocarta pieskāriens
Izmantojot skaņumākslas priekšrocību nepakļauties fizikas likumiem, Pētera Čaikovska un Sergeja Rahmaņinova opusi tika atskaņoti bez fatālas grūtuma, postošu kaislību un ciešanu nastas, pasniedzot krievu romantismu teju vai ar mocartisku vieglumu. Tam ir pamats, jo Čaikovskis bija liels Mocarta mūzikas mīļotājs. Antonio Papāno un Džošua Bells par to atgādināja preses konferencē, tātad atšķirīgais Čaikovska lasījums nav tikai mākslinieku intuīcijas diktēts. Turklāt izrādījās, ka mūsu operas sausajā akustikā, kas ir sevišķs pārbaudījums tieši simfoniskajā koncertsituācijā (kad orķestris atrodas uz skatuves), tomēr ir iespējams jūtīgs un juteklisks piano pianissimo un zīdaini glāsmaina, gaisā dzīvi virmojoša un pārsteidzoši smalkās gradācijās tonēta skaņa.
Solista, diriģenta un orķestra saspēlē un interpretācijas koncepcijā galvenais bija tieši muzicēšanas prieks. Tas uzmanības fokusā izcēla Čaikovska melodiķa, mūzikas tēlu, harmoniju un simfoniskā orķestra faktūru meistara talantu, nevis viņa dvēseles iekšējo drāmu, kas partitūrā pavīd Ļenska slavenajā, pirmsnāves priekšnojautās dziedātajā melodiskajā frāzē: "Ko man sola austošā diena?". Vitāli saulainā itāļu mūziķu dzīves uztvere bija labs sabiedrotais amerikāņu vijolnieka pieejai, kas, šķiet, sakņojas džeza muzicēšanas estētikā: brīžos, kad spēlēja tikai orķestris, Džošua Bells nevis narcistiski vērās skatītāju zālē, koncentrēdamies nākamajam solo, bet gan, pagriezies pret orķestri, vienkārši priecājās par tā pašatdevi.
Visaugstākā bauda
Čaikovska Vijoļkoncerts ir ārkārtēji virtuozs. Tik ārkārtēji, ka pat sava laika zvaigzne vijolnieks Leopolds Auers, kuram skaņdarbs ir veltīts, to neuzdrošinājās spēlēt. Taču nekur, pat žilbinošajās pasāžās un vijoles solo kadencē nemanīja izpildītāju sviedrus. Nekas netika skaldīts vai zāģēts. Nekam nebija jāsastopas izšķirošajā cīņā uz dzīvību un nāvi. Vijoļkoncerts, īpaši tā liriskās lappuses, sevišķi 2. daļa Canzonetta: Andante, skanēja apgaroti un harmoniski, taču neiestiegot stereotipiski slāviskajā melanholijā. Džošua Bells no savas vijoles izvilināja tik neparasti skaistu un niansēm bagātu toni, kas dzirdei sniedza visaugstāko baudu.
Smalkums nepazuda pat dejiski tautiskajās fināla faktūrās – vijoles skārumus tuvinot draiskai tautas vijolnieka manierei, tie ne brīdi nebija raupji. Turpinot ar kantrimūzikas stila variācijām par populāro angloamerikāņu tautasdziesmu Yankee Doodle, kas manas paaudzes bērnībā ik vakaru skanēja pirms slepus klausāmajām ziņām Amerikas Balss no Vašingtonas, vijolnieks pārsteidza gan ar azartisku muzicēšanu kantrimūzikas stilā, gan izsmalcināti skaistu flažoletu skaņu.
Ziemeļu dabas skaņu ainava
Ne tikai precīzi paklausot Antonio Papāno žestiem, bet jau kolektīvi, kopā izjūtot mūzikas plūdumu, orķestris spēlēja Sergeja Rahmaņinova 2. simfoniju. Vērienīgo mūzikas audeklu, kurā jau ik pa laikam zīmīgi un trauksmaini ievijas nākamā dramatiskā likteņopusa Simfoniskās dejas tēmu priekšvēstneši, orķestris ar savu bagātīgo krāsu paleti vērta gleznainā, dažādi izgaismotā ziemeļu dabas skaņu ainavā, kas jo bieži ir komponistu dvēseles spogulis vai patvērums. Simfonijas gaitā Rahmaņinova mūzika viļņojās kā jūra – gan mierīgi un plūstoši, gan arvien pieaugošā, majestātiskā spēkā.
Sergeja Rahmaņinova simfonijā un līdzīgi arī koncerta sākumā nospēlētajā Džuzepes Verdi uvertīrā operai Luīze Millere orķestris valdzināja ar savu izkopto ansambļa spēli. Īpaša virsvērtība bija solistu sniegums, pirmkārt, klarnetes līdzenā, ausi glāstošā paradīzes skaņa.
Atmiņā paliks enerģiski lidojošais Džoakīno Rosīni operas Vilhelms Tells uvertīras fragments un dziļi saviļņojoši nospēlētais intermeco, kas Džakomo Pučīni operā Manona Lesko skan brīdī, kad titulvaroni izšķir no mīļotā, lai vestu uz cietumu.