Savu pirmo, 1997. gadā sacerēto un savam kādreizējam klasesbiedram pasaulslavenajam vijolniekam Gidonam Krēmeram veltīto vijoļkoncertu Pēteris Vasks nosauca – Tālā gaisma. Šo opusu komponistam toreiz pasūtīja Zalcburgas festivāls, kurā tas piedzīvoja pirmatskaņojumu 1997. gada augustā Gidona Krēmera un viņa izveidotā, tolaik vēl pilnīgi jaunā kamerorķestra Kremerata Baltica interpretācijā ar lietuviešu vecmeistaru Sauļu Sondecki pie diriģenta pults. Gaismas tēmu, tikai jau citā starojumā, Pēteris Vasks turpina arī savā otrajā vijoļkoncertā Vakara gaismā, kas tapis pēc Zviedrijā dzīvojošā britu vijolnieka Hugo Tičati ierosmes.
Šos opusus šķir 24 gadi, bet vieno gaisma un tas, ka komponists tos ir radījis sev tuviem draugiem, domubiedriem mūzikā. Tepat vien esam: tās pašas nedēļas nogalē, kad koncertzālē Cēsis 9. oktobrī Latvijas pirmatskaņojumu Hugo Tičati, orķestra Sinfonietta Rīga un diriģenta Normunda Šnē lasījumā piedzīvoja vijoļkoncerts Vakara gaismā, Gidons Krēmers ar orķestri Kremerata Baltica savā festivālā 10. un 11. septembrī Dzintaru koncertzālē svinēja kopīgo simtgadi (Krēmeram – 75 gadi, Kremeratai Baltica – 25).
Gara radinieki
Vijoļkoncertu Vakara gaismā Pēterim Vaskam pasūtīja orķestris O/Modərnt, valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga, Zviedrijas kamerorķestris, Dānijas Nacionālais jaunatnes ansamblis un Ostrobotnijas kamerorķestris. Pasaules pirmatskaņojumam vajadzēja notikt vēl pavasarī, svinot komponista jubileju festivālā Pētera Vaska aprīlis Cēsu koncertzālē, taču pandēmija šajā plānā ieviesa korekcijas. Tāpēc pasaules pirmatskaņojums notika vēlāk un citur – šā gada 16. jūnijā Stokholmā, kur Hugo Tičati muzicēja paša organizētajā festivālā kopā ar paša vadīto orķestri O/ Modərnt.
Vijolniekā Hugo Tičati Pēteris Vasks ir atradis savu gara radinieku. Komponists ir teicis: "Arī Hugo tic, ka mūzika palīdzēs saturēt pasauli līdzsvarā. Izcils vijolnieks, turklāt tāds, kuram sūtība svarīgāka par karjeru."
Gados jauns cilvēks, bet saziņai nelieto viedtālruni. Daudzu jaundarbu iniciators un aizrautīgs jaunās mūzikas interprets, kurš savās oriģinālajās, konceptuālajās programmās mēdz savienot mūziku ar citām mākslām un rituāliem, arī ar kinētisko gleznošanu un akmeņu līdzsvarošanu. Mūziķis, kuram plašā starptautiskā atzinība netraucē slaucīt grīdas, nedēļām ilgi dzīvojot klosterī Himalajos. Pēc katra koncerta viņš pazemīgi pateicas un taujā pēc vērtējuma savai ilggadējai vijoļpedagoģei Ņinai Balabinai, kura bija atbraukusi noklausīties arī Pētera Vaska Otrā vijoļkoncerta atskaņojumu Cēsīs. Gan šajā reizē, gan arī jau iepriekš Cēsīs vērotā un apbrīnotā Hugo Tičati pašatdeve un koncentrēšanās mūzikas visdziļākajam vēstījumam apliecina: arī šodien vēl ir tāda mūzikai dzimušo suga, kam mūzika ir dzīvē vissvarīgākais. Labi, ka liktenis ļāvis viņiem satikties.
Pirmajā personā
Vijolnieks atzīstas, ka Pētera Vaska un citu Baltijas valstu komponistu mūzikā jūtas nonācis savās īstajās mājās. Tas nav ne fizisks, ne ģeogrāfisks jēdziens, jo saistīts nevis ar vietu, bet dvēseles izjūtu. Klausoties, cik dedzīgi, iedvesmoti un saviļņojoši Hugo Tičati atskaņoja Pētera Vaska vijoļkoncertu Vakara gaismā, šķita, ka viņš visās trijās opusa daļās kopā ar komponistu no sirds atzīstas mīlestībā pasaulei, kurā dzīvojam. Tā ir bezgalīga un karsta mīlestība, kura paceļ augstu virs patērētāju sabiedrības kņadas un liek tik smeldzīgi izjust to, ka esam mirstīgi – ceļinieki šeit, dzīvajā pasaulē, uz īsu mūža sprīdi.
Tautasdziesmas klātbūtne (gan paša Vaska sacerētas, gan arī īstas) nemaldīgi norāda, ka vijoļkoncerta emocionālais ceļš no iekšēja miera un nepiepildāmu ilgu smeldzes līdz traģiskai drāmai, neremdināmām ilgām un mūžības dimensijai ir iezīmēts mūsu Latvijas kartē – dabā, cilvēkos, skaudrajā tagadnē un ar raižpilnu, tomēr gaišu skatienu nākotnē.
Šis ir gadījums, kad, pat par spīti tam, ka Vakara gaismā ir divas apjomīgas, tehniski sarežģītas solista kadences un visa cikla mūzikas dramaturģija ir balstīta grodi izstrādātās solista un orķestra attiecībās, ir grūti runāt par vijoļkoncertu ierastajā koncertžanra izpratnē. Koncerts drīzāk būtu vērsts uz solista un orķestra saspēles rotaļām un sacensību, bet šeit ir dziļi smeldzīgs protagonista liriskais monologs tiecībā uz iekšēju mieru, bet tam iepretī – dziļas un skaudras sāpes, ideālu sadursme ar īstenību, eksistenciāla cīņa un dzīves balstu meklējumi paaudžu mantojumā (tautasdziesmā) un ticībā, ko simbolizē mūzikā iekļautais korālis.
Pēc satura vēriena un atkailinātā patiesuma šī ir simfonija vijolei un orķestrim. Te vajag daudz vairāk par skaistu, piesātinātu solo vijoles toni un apžilbinošu virtuozitāti. Solista uzdevums ir patiess šīs simfonijas varoņa vēstījums pirmajā personā, un Hugo Tičati to veic bez jelkādas ārišķīgas pašdemonstrācijas, toties iededzinot un vedot sev līdzi visu orķestri. To labi varēja redzēt un sajust, jo vakara otrajā daļā, kuru piepildīja Pētera Vaska vijoļkoncerta atskaņojums, Sinfonietta Rīga pēkšņi jau bija pavisam cits orķestris. Īpaši izceļams ir Hugo Tičati un otro vijoļu līderes Agneses Kanniņas solo dialogs.
Spilgti atradumi
Runājot par 9. septembra vakaru kopumā – tā bija lieliska programmas kompozīcija, kurā Pētera Vaska vijoļkoncerta pirmatskaņojumu priekšvēstīja viņa paša jaunrades sākuma gadu dziedājums stīgām Cantabile per archi (1979) un komponista garīgo domubiedru – igauņu svētminimālista Arvo Perta, somu nacionālromantiķa Žana Sibēliusa un ievērojamā poļu XX gadsimta komponista Henrika Gurecka – mūzika. Diriģenta Normunda Šnē izveidotā programma pārsteidza ar spilgtiem, negaidītiem atradumiem. It īpaši tas attiecas uz Žana Sibēliusa un Henrika Gurecka skaņdarbu izvēli.
Pretēji tam, ko varētu gaidīt no Sibēliusa mūzikas līdzšinējās klausīšanās pieredzes, un pat pretēji ieceres literārajai programmai svītā Mīlētājs somu klasiķa mūzika ir brīva no tai tipiskās, ziemeļnieciskās atturības un smaguma nastas. Te tik daudz viegluma, pat gaisīguma, sirsnīga un vienkārša lirisma. Savukārt simfoniķis un garīgās mūzikas lieldarbu meistars, jaunās vienkāršības virziena pārstāvis Henriks Gureckis Trīs skaņdarbos senā stilā (1963) eleganti spēlējas ar poļu tautas mūzikas žanriem un skanējuma arhetipiem, liekot stīgu orķestrim pārtapt teju par ermoņikām.
Klausoties Arvo Perta Dziedājumu Bendžamina Britena piemiņai (1977), varēja kārtējo reizi apbrīnot hipnotisko, ievelkošo spēku, kādu spēj akumulēt visparastākā minora gamma – ļoti lēni, bet neatlaidīgi atkārtotā un tembrāli blīvi piesātinātā gaitā lejup un tumšup.