Vizma Belševica vēl nebija uzrakstījusi Billi, bet savas dzejas dēļ jau bija piedzīvojusi publicēšanās aizliegumu. Viņas biogrāfijā jau bija stāstu krājums Ķikuraga stāsti (1965), kad 1979. gadā, Brežņeva laika pilnbriedā, iznāca neliels stāstu krājums Nelaime mājās.
Šo atgādinājumu es pierakstu tāpat vien, jo atainotajam laikmetam Valmieras teātra jauniestudējumā Tu saki? ir visai izplūdušas aprises un laikmeta fons te nav galvenais, kaut arī brīžiem bez tā īsti nevar iztikt. Režisore Inese Mičule iestudēšanai izraudzījusies četrus no sešiem krājuma stāstiem, kurus kopā savijis Kārlis Freimanis.
Starp tirgu un kapsētu
Belševicas stāstu iestudējums vienlaikus veic vairākas funkcijas. Izrāde pretendē uz tā dēvētās gudrās izklaides nišu, jo atbilst formulai "pasmieties un padomāt", tā ir samērā viegli pārvadājama, jo scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis skatuves telpu asprātīgi ir iekārtojis no taras kastēm un ziediem, radot savdabīgu tirgus un kapsētas hibrīdu. Tādējādi var prognozēt, ka nosaukumu Tu saki? nākamajā sezonā redzēsim Latvijas kultūras namu repertuāra afišās. Izrāde ļauj nodarbināt aktierus, kuriem kādu brīdi nav bijis lielu lomu, jo, kā dzirdēts arī no pašu aktieru publiskajiem izteikumiem, teātris stratēģiski orientējas uz jaunāko aktieru paaudzi.
Dramatizējums veidots, četru stāstu sižeta līnijas savstarpēji savijot un izspēlējot pamīšus. Tomēr stāstu robežas ir respektētas, tāpat kā nav mēģināts kaut ko rakstīt klāt, lai jebkā paplašinātu darbību vai papildinātu tēlu biogrāfijas. Tādējādi dialogi mijas ar monologiem, kā jau prozas teksta struktūrai raksturīgs.
Iestudējuma kamertoni uzdod stāstā Baltā sieva atainotā neveiksmīgā aktiera Hamleta lomā uzdotais jautājums "Būt vai nebūt?", un teātra tēma veido apļa kompozīciju, kas satur izrādes konstrukciju nosacītā rāmī. Ņemot vērā nepieciešamību zibenīgi mainīt darbības norises vietu, piedāvātā telpa ir maksimāli atbrīvota no sadzīviskas konkrētības, un šo pieeju turpina arī režija, izvēlētajiem stāstiem tas gan nenāk par labu. Citiem vārdiem: reizumis mēs izrādes mēdzam salīdzināt ar ēdienu, kurā ir augstvērtīgas sastāvdaļas, bet trūkst garšvielu, taču šajā gadījumā ar garšvielām viss ir kārtībā, bet brīžiem grūti pateikt, vai tā ir zupa vai sautējums. Par veiksmīgu atradumu ir jāatzīst komponista Edgara Šubrovska un horeogrāfes Alises Putniņas sadarbība, kas iedod izrādes kopējai noskaņai pārlaicīgu skanējumu un varoņu ikdienas dzīves ritmu saplūdina ar izrādes temporitmu.
Belševicas stāsti ir iegremdēti pieticīgajā padomju realitātē, kuras izrādē faktiski nav, un izsauciens "miliča kungs", kas izskan ainā ar Burbeķīšu un viņas pielūdzēju, liecina, ka īsti konkrētu laikmetu atainot nav bijis radošā ansambļa uzdevums. Taču tam ir sekas: skatītājam, kurš padomju dzīves realitāti nepārzina vai ir sekmīgi piemirsis, pilnīgi nesaprotama var šķist stāsta Nelaime mājās izejas situācija – fiktīva laulības šķiršana, kuras rezultātā tiek iegūtas tiesības turēt divas govis un apiet cita veida ierobežojumus, kas noteikti kolhozniekiem attiecībā uz piemājas saimniecības lielumu. Varoņi, kuru rīcību Belševicai nosaka konkrēti dzīves apstākļi, no konteksta izrauti, pārvēršas interesantos, bet vienlaikus arī eksotiskos tipāžos, dīvaiņos.
Nenokritušais fotogrāfs
Visvairāk no stāsta robežu respektēšanas jaunajā iestudējumā cieš vispazīstamākais Belševicas stāsts Tās dullās Paulīnes dēļ, lai arī izrādes nosaukumā izmantots tieši Paulīnes slavenais izsauciens. Problēma ir tā, ka liela daļa skatītāju – un televīzijas kanāli mums neļauj to aizmirst – teju detaļās zina Vijas Beinertes filmu (1979), kurā jau bija paplašinātas stāsta robežas, savukārt Valmieras Drāmas teātrī 1998. gadā iestudētās Feliksa Deiča izrādes pamatā bija Tatjanas Šverstes dramatizējums, ļoti populārs arī amatierteātros, kurā stāsta fabula apaudzēta vēl vairāk. Kārļa Freimaņa dramatizējums respektē stāsta pamata apjomu, turklāt atgādināsim, ka Belševicai stāstītāja ir Līzbete. Četru stāstu kombinācijā Paulīnes un Līzbetes amizantā avantūra iegūst samērā epizodisku raksturu, tai nav nekādas priekšvēstures: Ilzes Pukinskas ziedošā Paulīne jau uzreiz parādās krāšņajā mirstamajā kleitā un nekādā ziņā neizskatās pēc večiņas – potenciālas mirējas.
Izrādes stilistika neļauj staipīties ar zārku un kāpnītēm, bet tādējādi cilvēkam, kurš apbrīnojamā kārtā savā līdzšinējā dzīvē no šī sižeta ir pamanījies izvairīties, varētu palikt vesela virkne neatbildētu jautājumu, piemēram, kāpēc fotogrāfs ir slimnīcā, ja viņš ne no kā nav nokritis. Ilzes Pukinskas un Baibas Valantes māsu duets rautin raujas izpausties plašākā skatuves laiktelpā, bet viņām to liedz konkrētā inscenējuma apjoms un sanāk stāsta būtībai tikai pārskriet, kā teikt, pa diagonāli.
Samērā liels uzsvars izrādē likts uz stāsta Nelaime mājās izspēlēšanu, kurā Ieva Puķe manīgās Martas Skrapstes lomā precīzi spēlē komēdijas atslēgā, manevrējot starp sīku blēdību, kuras atklāšana tomēr var izraisīt nepatikšanas, un attiecību saglabāšanu ar vīru, kad fiktīvā laulības šķiršana draud pārvērsties reālā. Ievas Puķes varone gan neizskatās pēc tādas lauku sievas, kas gribētu tikai naudu krāt, bet neprastu tērēt – to viņai pārmet Janusa Johansona Jēkabs. Ilzes Vītoliņas piedāvāto ekscentrisko kostīmu dēļ no ticamas konkrētības atrauti abi īrnieki – kandžas tecinātāji Krišjāņa Salmiņa un Ģirta Rāviņa izpildījumā.
Solonumuru, piedaloties Riharda Jakovela milicim Kukānam, Burbeķīšas lomā nospēlē Elīna Vāne. Pēc būtības viņas varone ir bezprincipu maita, kas zog ziedus kapsētā, lai tos pārdotu, turklāt alkoholiķe, taču aktrise izmanto savu personisko šarmu, lai konkrēto stāstu ievirzītu cilvēciski attaisnojamā gultnē.
Apliecinājums teātrim
Ārkārtīgi nepateicīgs uzdevums ir Skaidrītes Putniņas Baltajai dāmai, kas ir vienīgais tēls ārpus reālistisko tipāžu virtenes, taču pats Belševicas stāsts dod samērā ierobežotu vielu tam pilnasinīgi izpausties, tāpēc aktrises veikums ir jāvērtē ar dziļu cieņu. Artim Jančevskim Pētera lomā arī nav īsti kur izpausties, taču viņa tēls šajā gadījumā ir kā tiltiņš uz izrādes finālā gluži negaidīti ieskanējušos atsauci uz iestudējumā nodarbināto aktieru radošajām biogrāfijām.
Arta Jančevska Pēteris vēlas spēlēt Hamletu, bet Valmieras aktieri, kas piedalās Belševicas stāstu uzvedumā, ir spēlējuši Hamletā, un titullomā savulaik bijis Rihards Rudāks, kurš šajā izrādē ir gan nejaukais Režisors, gan Paulīni bildējošais Fotogrāfs. Kaut kas necerēti aizkustinošs ir brīdī, kad aktieri, no lomām izkāpuši, pēkšņi sāk saukt lomas, kas spēlētas trijos Hamleta iestudējumos dažādos laikos (piemēram, Elīna Vāne un Rihards Jakovels, kuri tagad veido grotesku pāri, abi atveidojuši Horāciju), toties Baiba Valante, kura nevienā no šiem iestudējumiem nav piedalījusies, dzīvespriecīgi piesakās kā Meldermeitiņa.
Izrāde pārvēršas apliecinājumā teātra dzīvotspējai, un fināls it kā attaisno to, ka inscenējumā nav sadzīviskas precizitātes, jo tas viss jau no pirmā brīža ir tikai teātris. Situācijā, kad jau kuro reizi savā simt gadu vēsturē Valmieras teātris uz jautājumu "Būt vai nebūt?" ir atbildējis ar "būt", kaut šajā sezonā tas pārliecinošāk noticis citos iestudējumos.
Tu saki?
Valmieras laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve 24.VIII plkst. 18.30, 25.VIII plkst. 13
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 23