Laika ziņas
Šodien
Migla
Otrdiena, 27. februāris
Līva, Līvija, Andra

Sēras Elektrai nepiestāv. Ineses Mičules izrādes recenzija

Inese Mičule Valmieras teātrī apliecina sevi kā Oļģerta Krodera pārliecības – vardarbība cilvēku iznīcina kā garīgu būtni – cienīgu mantinieci

Ineses Mičules un ansambļa izrāde ir tiešs trāpījums. Vajadzīgs un mākslinieciski pārliecinoši realizēts iestudējums. Patiesībā nepamet sajūta, ka esmu redzējusi divas izrādes vienā – Sēras piestāv Elektrai un arī Brandu. Esmu pateicīga režisorei Inesei Mičulei, kura savu iestudējumu bez sāņus mārketinga manevriem ir nosaukusi par traģēdiju, nevis par "gandrīz traģēdiju" vai vēl kā asprātīgāk. Ir labi atrasties radošās grupas nospriegotajā, no sadzīves kņadas un niekiem attīrītajā telpā, pat ja smagi un sāpīgi. Nekautrīgi garā, majestātiskā trīs cēlienu izrāde, kas ir būvēta pēc visām traģēdijas likumībām, cēli un nolemti virzās uz mērķi – radošā grupa pārliecinoši iesēj pārliecību, ka ikkatrs vissamezglotākais un sāpīgākais jautājums, ar kuru tuvcīņā cīnās lugas varoņi, attiecas tieši uz mani un es turpmāk personīgi ar katru savu izvēli būšu atbildīga par harmoniju pasaulē. Un nevis dievi vai krievi. Visticamāk, līdzīgi jūtas ikviens skatītājs. Aristotelis katarsē aplaudē. Es arī.

Ir bauda skatīties iestudējumu, kurā katrā centimetrā un sekundē var just režisora un visa ansambļa personisko ieinteresētību. Citādi – kāda vispār jēga rādīt cits citam ludziņas? Režisore Inese Mičule pati no jauna ir tulkojusi Jūdžina O’Nīla 1938. gadā sarakstīto lugu, kurā dramaturga pārdomas par ļaunuma dabu ir izaugušas no Pirmā pasaules kara pieredzes. Par nelaimi un postu, mums ir iekritis pašiem savs karš, uz kuru projicēt šo lugu, lai gan, kā jau minēju, pirmkārt un galvenokārt, valmieriešu Sēras piestāv Elektrai ir par karu sevī – ar savu neprātīgo spēku un stūrgalvību izdarīt nepareizās izvēles.

Jau 1926. gadā Jūdžins O’Nīls (1888–1953) savā piezīmju žurnālā aizdomājās, vai ir iespējams uzrakstīt mūsdienīgu psiholoģisku lugu, sakausējot to vienā veselumā ar seno grieķu traģēdiju sižetu. O’Nīla vēršanās pie antīkā mīta ir saistīta ar krīzes iestāšanos sava laika intelektuālajā un garīgajā sfērā, kas izveidojās pēc Pirmā pasaules kara. Taču atšķirībā no Aishila un Sofokla O’Nīls neuzskatīja, ka slepkavība var būt taisnīga. Viņš bija iepazinies ar seno grieķu tekstiem, vācu filozofa Nīčes idejām, Freida un Junga psihoanalīzi un to visu iekļāvis savā jaunajā darbā Sēras piestāv Elektrai (1931), nodēvējot to par "visambiciozāko lietu, ko esmu risinājis".

Suģestējoši ved līdzi

Iznākot no Kurtuves telpas, skatītāji sačukstas, ka gribētos redzēt zaļu zālīti. Vispār kaut ko zaļu un dzīvu. Izrādes telpā uzsvērti dominē tikai trīs krāsas: melns, balts un betonpelēks. Scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis ir radījuši ko līdzīgu templim, kapenēm, krematorijai, katrā ziņā tā ir telpa, kurā rīta saule neiespīd. Griezīga, paģēroša, izgaismota vide, kurā nav kur paslēpties. Kreisajā telpas stūrī – divas no sazin kādiem izdedžiem saķepinātas kāpņu piramīdas.

Protams, ja par krāsu neuzskatām cilvēka miesas krāsu, ko atsedz Ilzes Vītoliņas pārlaicīgie, bet izteikti sievišķīgie un vīrišķīgie kostīmi: kleitas Grētas Garbo stilā ar muguras izgriezumu līdz dibena bedrītei, kailas rokas un pleci, vīriem – smagi zābaki, trenči un džemperi, daudzās mizanscēnās – atkailināti torsi. Izrādes jēgas kontekstā gan šķiet, ka kailums – ādas saskaršanās ar ādu – vairāk ir cilvēciskas tuvības meklējumi mūžīgo Menonu dzimtas kapeņu ledainumā ārpus jutekliskuma un seksualitātes zonas nekā Freida un Junga psihoanalīzes motīvu izteikšana.

Runājot par aktierdarbiem, skaļākos aplausus ir pelnījusi Diānas Kristas Stafeckas Lavīnija Menona. Loma, kurā jaunā aktrise bez atlaidēm pierāda, ka viņai piemīt nepieciešamais fiziskais un garīgais spēks, lai tik sarežģītā traģēdijas žanra lomā suģestējoši vestu sev līdzi skatītāju. Tas nav pa spēkam katram aktierim. Tomēr svarīgi vēlreiz uzsvērt, ka izrādē nav "labāku" un "sliktāku" aktierdarbu. Inesei Mičulei izdevies ar aktieriem izstrādāt viņu lomas tā, lai katrs precīzi saprastu, ko viņš dara un kā viņa varonis kalpo kopējās dramaturģijas polifoniskumā.

Aktrise Ieva Puķe jaunākajā intervijā žurnālā Una atklāj savas bažas, ka varētu pienākt laiks, kad teātrī aktieris īsti vairs nebūs vajadzīgs. Izrādē Sēras piestāv Elektrai aktieru meistarībai ir atdots gods klasiskākajās un skaistākajās tradīcijās, un aktieri to pilnībā attaisno. Galvenais "platekrāns", kuru varam netraucēti vērot un piedzīvot, ir aktieru sejas un ķermeņi. Šķiet, Ieva Puķe var nospēlēt visu. Viņas Kristīnā Menonā – liktenīgi skaistā pilnbrieda sievietē – ir krāšņa emociju palete, kurā pretpoli ir stindzinoši auksta nemīlestība pret savu meitu un apmāta mīlestība pret savu burukuģa kapteini Adamu Brantu un bīstamas spēles ar savu dēlu – Aksela Aizkalna Orinu Menonu. Ingus Kniploks Brantu spēlē reizē samulsušu un aizdomīgu, ka tik nevainojama sieviete ir izvēlējusies tieši viņu, un – gatavu ar Kristīnu kopā doties uz jebkuru pasaules salu.

Kārļa Freimaņa Ezra Menons, atgriezies mājās  un saskāries ar sievas noraidījumu, pabrutāli ārdās kā par atņemtu īpašumu aizskartā pašlepnumā, tajā pašā laikā aktieris liek nojaust dziļas, cilvēciskas sāpes, lai neteiktu – skumjas, par atklāsmi, ka nav nekad pa īstam mīlēts, un jauno vientulību, kādā viņš pēkšņi attopas savā ģimenē. Aksela Aizkalna Orinu Menonu, iespējams, ir visvairāk žēl visā šajā kompānijā, jo kā kādā mācību materiālā skaidri redzams, cik šis jaunais vīrietis ir samocīts un dezorientēts, kaut varētu būt pavisam citādi. Drusku nervozs, drusku cinisks, viņš mēģina sacelties savā pašapziņā, tomēr nav spējīgs turēties pretī māsas ietekmei.

Mīlētājas izlaušanās 

Grūts, ļoti atbildīgs uzdevums ticis Inesei Pudžai un Rūdim Bīviņam, un ar to abi lieliski tikuši galā.

Kā nospēlēt cilvēcisku, siltu... vienkārši normālību? Brālis un māsa Nailsi ir kā spogulis, kurā Menonu dzimtas pārstāvji ierauga savu nolemtību postam un iznīcībai, ko paši ikkatrā solī izvēlas. Un šeit sākas traģēdijas teritorija. Gan Lavīnija, gan Kristīna gluži izmisīgi mēģina izbēgt no sevis. Spēcīga ir aina, kurā Ievas Puķes Kristīna ielien Ineses Pudžas Heizelas drēbēs kā siltā alā cerībā būt tuvāk viņas labajai dabai gluži burtiski un fiziski, ja nu viņai kas pielīp no tās... Šādas minimālisma estētikā ieturētas lakoniskas, bet ietilpīgas metaforas Inese Mičule iestudējumā izmanto vairākkārt. Diānas Kristas Stafeckas Lavīnijas uzstājībā Pīteram ātrāk apprecēties cerībā pārraut Menonu dzimtas lāstu arī ir kaut kas tik izmisīgs, ka jauno vīrieti gluži pārbiedē.

Režisore Inese Mičule, šķiet, iestudējuma estētikā izmantojusi teātra vēstures zināšanas. Ja ne, tad tā ir intuitīva saslēgšanās, piemēram, ar Aleksandra Tairova idejām par "antisadzīvisku" spēles stilu vai "plastiskā žesta estētiku". Esmu pārliecināta, ka režisore domājusi arī par to, kā kustības vektori (piemēram, uznāciens no sāniem vai no skatuves dziļuma uz priekšu) dinamizē darbību, radot traģēdijas telpai nepieciešamo lakonismu un nospriegotību.

"Indra Roga Lavīniju spēlē ekspresīvi, sevi netaupot un savu varoni neizskaistinot. Ļauni smīnīgās grimasēs, skaļos uzkliedzienos un svelmainos čukstos izpaužas Lavīnijas agresīvais, dažbrīd pat šausmas raisošais spēks, kam, piemēram, pār Orinu ir gluži vai hipnotisks spēks, liekot Ulda Anžes varoņa gaišajai sejai arī sastingt atriebes naida maskā," par Oļģerta Krodera iestudējumu Nacionālajā teātrī Literatūrā un Mākslā (15.05.1997.) rakstījusi teātra kritiķe Silvija Radzobe. Diānas Kristas Stafeckas Lavīnijas cīņa par savu taisnību drīzāk ir klusa, iespējams, tāpēc tik baisa. Viņas acu skatiens atgādina sprintera koncentrāciju, ko viņa piemēro savas cīņas maratonam. Kā uzvilkta stīga Lavīnija ne mirkli neatslābst. Tikai Mārtiņa Meiera koris (brīnišķīga ideja) redz viņas – jaunas sievietes – maigumu un neaizsargātību. Var teikt, ka arī Emīla Zilberta mūzika ir kora lomā, jo tā emocionāli elpo visam līdzi, tajā pašā laikā pilnīgā bezkaislībā nespējot notikumus nekādi ietekmēt. Tieši Meiera koris finālā atpestī Lavīniju no viņas melnās, satriecoši skaistās "ļaunuma puķes" korsetes. Kleita rada priekšstatu, ka tā aug aizvien lielāka un iesūc Lavīniju kā purva akacī. Bet skaidrs, ka tā nav kleita, bet aktrises izrādes laikā sadzīvotā traģēdijas telpa. Baltā, īsā krekliņā Lavīnija smagi rāpo augšup pa kāpnēm. Pie citas, labākas Lavīnijas. Pa šaurajiem pleciņiem danco sirdsapziņas erīnijas un spiež pie pakāpieniem.

"Godīgums, inteliģence un skaistums – kā radīta liriskajām mīlētājām," skolotāja Indra Roga aktrisi raksturojusi teātra mājaslapā. Hamsuna Viktorija, Šillera Luīze. Maigas, atdevīgas, dejiskas, rotaļīgas. Un tagad – Lavīnijas loma, kas aktrisei ir radikāla diapazona paplašināšana. Diānas Kristas Stafeckas kā traģēdijas aktrises piedzimšana rāda, cik aplami un kaitnieciski (nav nemaz par skaļu) ir gan režisoru, gan kritiķu mēģinājumi aktieri par agru pienaglot kādam noteiktam varēšanas lauciņam, neļaujot aktierim apjaust savu īsto spēku un aizlidot īstā radīšanas brīvībā.

Sēras piestāv Elektrai
Laikmetīgās mākslas telpā Kurtuve Valmierā 14., 15.III plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 22 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja