Rets ir tas gadījums, kad no izrādes apmeklējuma vislabāk atceries nevis to, kas notika uz skatuves, bet gan – kur tu atradies zālē. Man spilgtā atmiņā iespiedies fakts, ka 1989. gada Nacionālā teātra iestudējumu Uz Akapulko, kundze! Edmunda Freiberga režijā es skatījos, sēdēdams otrā balkona pēdējā rindā, kas netraucēja jūsmot par Astrīdu Kairišu un Uldi Dumpi.
Režisors Edmunds Freibergs pie Īva Žamiaka bulvārkomēdijas atgriezies, iestudējot to Valmieras teātrī ar vadošajiem aktieriem Ievu Puķi, Imantu Stradu, Māru Menniku un Krišjāni Salmiņu, dēla lomā piesaistot Emīlu Krūmiņu. Šis ir gadījums, kad varam runāt par tā dēvēto gudro komēdiju, proti, aiz smiekliem par amizantām situācijām ir jaušamas skumjas par iemeslu, kāpēc varoņi nonākuši tur, kur nonākuši.
Iznākt no vīra ēnas
Paradoksālākā atziņa, reflektējot par jauniestudējumu, ir tā, ka Edmunds Freibergs šajā franču komēdijas uzvedumā vienā ziņā turpina nesen Nacionālā teātra izrādē Cīrulīši akcentēto tēmu par sievieti, kura ilgstoši dzīvojusi vīra ēnā un klausījusi viņu uz vārda, bet kādā brīdī nolemj domāt patstāvīgi. Latviešu lauku sieviete nolemj palikt nojaukšanai nolemtās mājās, savukārt francūziete Nata – aizbraukt. Tipoloģisko līdzību pastiprina tas, ka režisors izmanto vienus un tos pašus izteiksmes līdzekļus, atsevišķus varoņus apveltot ar parūkām, kas izskatās tieši pēc parūkām, bet no 70. gadiem (Cīrulīši datēti ar 1975., Akapulko – ar 1976. gadu) uz mūsdienām tiltu pārmet ar šim laikmetam raksturīgām detaļām – Zelma atnes dēlam čipsus, savukārt Žeroms visu rēķina eiro, tiek pieminēts elektriskais skrejritenis. Te gan paralēles beidzas.
Īva Žamiaka komēdijas pamatā ir situācija, kuru var interpretēt dažādi, – rutīnas pārņemtai mājsaimniecei piezvana nepazīstams vīrietis, kurš nenosauc savu vārdu, taču nosaka vietu un laiku, kurā viņai iespējams doties uz Akapulko. Tā kā balss īpašnieks vēlāk neparādās, mēs varam pieņemt vismaz divas iespējas – ka tāds cilvēks tiešām eksistē vai arī tas ir galvenās varones Natas iedomu tēls – mazliet ciniski izsakoties, Karlsona līdzinieks. Par otro variantu ir pārliecināti Natas tuvinieki, kuri tā arī līdz galam nenotic tam, ka šāds zvans ir atskanējis. Taču – vienalga, īsts vai tikai nosapņots – šis zvans atver galvenajā varonē tos pašapziņas vārtus, kas ilgstoši ir bijuši ciet.
Ko nozīmē mīlēt
Sākumā ir grūti racionāli izskaidrot, kāpēc Imanta Strada Žeroms savas sievas māsā Martinā saredz sarunas partneri, bet savā sievā Natā – ne. Izrādē ieskanas vairāki iemesli, kas Natai liek beidzot atmest kautrību un mēģināt iegūt savu vietu ģimenes kopainā, – tas ir ne tikai aizvainojums par nobīdīšanu tādā perifērijā, kad nevienu neinteresē tavs viedoklis, bet arī rūgtums par vīra prasību ģimenes vārdā atteikties no karjeras un kopumā nicīgā attieksme pret modelētājas darbu, ko Nata pametusi. Taču Ievas Puķes atveidotā varone jau no paša sākuma, arī ar saimniecības cimdiem rokās, ir pievilcīga sieviete, kura nav tikai mājkalpotājas statusa vērta.
Vīra "aklumu" Imants Strads aktieriski attaisno ar brāzmainu temperamentu, kas izpaužas produktu reklāmas saukļu izgudrošanā un neatstāj galvā vietu nekam citam. Natas un Žeroma attiecību ass ir tā, uz kuras uzvērts sižets kopumā. Martinas un viņas līgavaiņa Toma tēls ir galvenokārt komiskās krāsās triepti – mazliet nūģīgi, īpaši jau matemātikas skolotājs Toms Krišjāņa Salmiņa atveidojumā. Māra Mennika kā Martina akcentē tādas sievietes raksturu, kura vispirms nostiprinājusi karjeru un tikai tad sākusi domāt par ģimeni, turklāt dara to racionāli, pieļaujot, ka Tomu nemaz nemīl. Arī viņas ērtā mitināšanās māsas paspārnē ietilpst plānā no līdzšinējās dzīves paņemt maksimumu un tikai tad vīt savu ligzdu.
Emīls Krūmiņš Lorāna lomā iezīmē Natas un Žeroma dēla zēniskumu un diskomfortu starp eksakti un sportiski noskaņoto tēvu un savām poētiskajām interesēm, kuras māte klusējot (un vēlāk arī neklusējot) atbalsta. Taču arī Lorāns lielā mērā ir egoists, kuram māti vajag nevis kā personību, bet kā emocionālu stuti.
Režisors sadarbībā ar scenogrāfu Aigaru Ozoliņu dod mājienu, ka ne pārāk uzticas arī Akapulko kā "īstās" dzīves izvēles valdzinājumam. Izrādē divreiz atbīdās neitrāli gaišpelēkā dzīvokļa siena, aiz kuras slēpjas tūrisma firmas cienīgs Akapulko plakāts – glīts, bet ar komerciālu piegaršu, turklāt otrajā reizē ne bez ironijas tas apkarināts ar spuldzīšu virtenēm. Taču ne velti Nata saka: Akapulko ir tikai sākuma punkts. Viņas vēlme dzīvot savu dzīvi ir atmodināta, un lielākā vilšanās acīmredzot ir tā, ka apkārtējie tam nevis notic, bet vienkārši spēlē līdzi. Kostīmu māksliniece Anna Heinrihsone Natai atvēl pelēko toņu gammu, ļaujot skatītājam apjaust, kādas gradācijas no ikdienišķuma līdz elegancei šī krāsa slēpj.
Protams, Uz Akapulko, kundze! nav feministisks manifests, bet drīzāk aicinājums zālē sēdošajiem pāriem paskatīties uz savām attiecībām no malas. Starpbrīdī gadījās dzirdēt kādu sarunu, kurā sieva pauda sajūsmu par izrādi, bet vīrs atbildēja drīzāk piesardzīgi. Edmunda Freiberga iestudējums ne mirkli nekļūst didaktisks vai uzmācīgs, tas ļauj skatītājiem palikt komforta zonā, tomēr tā vēstījums par sievietes pašvērtību un pašcieņu izskan nepārprotami. Mazliet uzbāzīgi to atgādina Dalī manierē izgatavotie Natas portreta fragmenti, ko skatītājs ierauga skatuves priekšā, jau ieejot zālē. Taču režisora likmes uz aktieriem ir pilnībā attaisnojušās – viņi spēlē ar acīmredzamu patiku un saglabā francisku vieglumu, neaizmirstot par savu devu rūgtuma. Tas Valmieras teātra jauniestudējumu paceļ pāri vienkāršam kases gabalam. Uz novembra izrādēm jau tagad biļešu ir gaužām maz.
Uz Akapulko, kundze!
Valmieras teātrī 16.XI plkst. 18.30, 17.XI plkst. 13, 22.XI plkst. 18.30, 23.XI plkst. 13