gada filmā - Marlons Brando.
Sieviešu loģika
Skaidrs, ka Kroderu ir rosinājis šķietamais pretstats: neizskaidrojami pievilcīga «tēviņa» vietā attēlot aizlauztu, samocītu intelektuāli ar alkohola mazliet deformētu psihi -to pauž viņa savdabīgā, lunkanā plastika -, bet kura dēļ sievietes tik un tā ģībst nost - acīmredzot tādās domās režisors ir par sievietes spriestspēju un viņas izvēļu pamatotību. To, ka par dāmu «loģiku» Kroders nedz kā vīrietis, nedz režisors nav pārlieku augstās domās, liecina arī veids, kādā viņš - jau kuro reizi! - ir attēlojis mazpilsētas «tibiņas», kam Viljamsa lugā - bet ne izrādē - ir tādu kā teicēju, gandrīz antīkā kora funkcijas. Izrādē tās ir aprobežotas, krāsainas būtnes, līdzīgas čiepstošiem papagaiļiem (uzteicams kostīmu mākslinieces Annas Heinrihsones darbs), lai ar cik cilvēcīgu saturu savas varones mēģinātu apveltīt aktrises Regīna Devīte un jo īpaši Baiba Valante.
Uzplaucis zieds
Arī Krodera pārliecība, ka seksuālās dziņas ir dzīves galvenais virzošais spēks, turpinās cauri izrādēm. Kad Ievas Puķes Leidija runā vienu - ka alkst siltuma, tuvības, alkst kādu, kas atvieglotu viņas izmisumu, -, bet dara ko citu - jutekliski pieglaužas Velam un vedina viņu uz to, ko Vels tai pārmet, - pavisam ne garīgu tuvību aiz puķota aizkariņa, tikai aktrises virtuozais balanss uz gaumes un bezgaumības robežas notur ainu īstajā pusē. Ievas Puķes Leidija Torensa ir pārsteidzošs aktierdarbs - vispirms jau pašas aktrises daiļrades kontekstā, jo laika gaitā nospēlētās lomas aizvien biežāk iebirst vienā no divām renītēm: indīgā efeja vai gaisīgā blondīne (dažkārt apvienojot abas vienā lomā). Leidija nav ne viens, ne otrs. Tā ir dziļi traumēta sieviete, kura nīkst ārā nemīlestības smacīgajā gaisotnē un kurai Vela parādīšanās ļauj uzplaukt kā ziedam. Zieda motīvs uzsvērts arī košajos un izteiksmīgajos Annas Heinrihsones tērpos, jo īpaši pēdējā ainā, kad Leidijas vecīgā vīra veikala nomācoši pelēkā vide, scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša ieraudzīta kā šausmu filmas un putekļainas bodītes apvienojums, izceļ Leidijas nevainojamo augumu asinssarkanā kleitā. Krišjānis Salmiņš visnotaļ cilvēcīgā, ar veselīgu egocentrismu un antropologa izzinātkāri apveltītā Vela lomā (šis Vels ir nonācis mazpilsētā, jo pētī un «kolekcionē» cilvēkus) dažbrīd tomēr izkrīt no sava personāža sarežģītās fizioloģiskās konstrukcijas, aizmirstot līganās gurnu šūpas un pieglaudīgo runas veidu, bet Ieva Puķe ir konsekventa līdz galam: sākumā uzkumpusī mugura un nogurušas tantes plastika pamazām izzūd, dodot vietu valšķīgākām pozām un gaitai, līdz beidzot viņa izslienas kā karogs kaujas gatavībā. Puķes un Salmiņa dialogs ir arī viens no retajiem latviešu teātrī, kad uz erotiska jutekliskuma izpausmēm nav neērti skatīties, un tās ir īstas, nevis imitētas.
Nepabeigts stāsts
Tomēr izrāde, manuprāt, ir nepabeigts stāsts par Orfeju un Eiridiki. Ne tāpēc, ka tas ar traģēdiju beidzas dramaturgam. Estētiski paklupieni - pie sienas piekārtās ģitāras izgaismošana mūzikas skaņās (Vela suģestējošās spēles imitācija) vai «nēģera» jeb pirmatnējās, rituālās būtnes iznāciens melni nogrimētā Ivara Vanaga veidolā - publikā izraisa nevis aizgrābtību vai bailes, bet smieklus, tāpat kā I. Vanaga Tarzāna kliedziens, no kura sabīstas ciema slotas. Diemžēl arī liela daļa aktieru spēlē visai plakanus tipāžus - Rihards Rudāks groteska ļaunuma iemiesojumu slepkavnieciskā, mirstošā Leidijas vīra lomā, spridzīgas, tak klišejiskas līdz pat akurātajās bizītēs sapīto matu galiņiem ir ciema vārnas - māsas Templas (Inese Pudža un Ilze Pukinska), Elīnai Vānei nimfomānes Kerolas lomā varbūt ir vairāk par divām dimensijām, tomēr liktenīgās, seksuāli apsēstās sievietes ar plašo sirdi variācija pārlieku pazīstama no iepriekšējām lomām un ir diezgan vienveidīga. Intriģējošus tēlus radījuši Agris Māsēns šerifa un Inese Ramute šerifa sievas lomās - viena ir gaišredzīga māksliniece, otrs - vīrietis, kas noguris no «trakās» sievas, bet joprojām mīl to.
Elle ir tuksnesis
Elle jeb pazeme Viljamsa lugā ir ne tikai cilvēka dabas ļaunuma bezdibenis, bet arī seksuālā frustrācija, dziņu virpulis, kurā mīt vairākums Viljamsa varoņu. Krodera izrādē elle ir jūtu tuksnesis - cilvēki ir pamiruši, viņi nespēj īsti, silti just, pat dumpiniece Kerola ar savu plosīšanos nevis pauž savas brāzmainās jūtas un kaislības, bet gan mēģina tās izraisīt, sakairināt. Tā ir pelēka, nedzīva, maznozīmīga pasaule, kas nav pelnījusi pat elles vārdu (Valmieras teātris izvēlējies nosaukumu Orfejs pazemē, iepriekš lugas oriģinālais nosaukums Orpheus descending jeb Orfejs kāpj lejup latviski tulkots kā Orfejs nokāpj ellē). Šajā mirušajā ainavā ir daudz rindās sakārtotu kokakolas pudelīšu - amerikāniskas unifikācijas simbolu -, bet nav saskatāma Leidijas iekārtotā poētiskā konditoreja, kas ir Leidijas sapnis un viņas sasalušās, bet dzīvās sirds telpa (Viljamsa remarkā daļa no konditorejas redzama uz skatuves kā «lugas iekšējā dimensija»). Bieži rodas sajūta, ka Kroders gribējis iestudēt komēdiju, bet nav līdz galam izdevies. Izrādes finālā Leidija tiek nonāvēta, bet Vela liktenis paliek neskaidrs: Emīla Zilberta dramatiskās mūzikas pavadījumā mazpilsētiņas iedzīvotāji sāk griezties kā vilciņi, itin kā dejojot valsi paši ar sevi. Ja tā ir norāde uz Vela mūzikas suģestiju, varoņi tobrīd vairāk atgādina žurku ķērāja stabules nohipnotizētos upurus…