Lelles Kena komplekts nevainojamā uzvalkā ar koferīti un trim maināmām kaklasaitēm – šāds vīrieša ideāls attēlots uz Valmieras Drāmas teātra jaunākā iestudējuma SIA Ģimenes romāns programmiņas vāka. Arī izrādes žanra apzīmējums "viltotas patiesības 2 daļās" daudz ko jau pasaka priekšā par izrādes tematiku. Dramaturģes Lindas Rudenes veikums radīts uz Vernera Hercoga filmas Ģimenes romāns scenārija bāzes, tomēr programmiņā norādīts, ka izrāde tapusi, iedvesmojoties no intervijām, TV sižetiem un publikācijām par reāli eksistējoša (un arī Hercogu ieinteresējuša) uzņēmuma darbību Japānā.
Viltotā realitāte
Režisoru Tomu Treini interesē viltotā realitāte, ko piedāvā veiklais japāņu uzņēmējs Išī kungs, un šajā interesē viņš zināmā mērā līdzinās Alvim Hermanim, kura iestudējumos ir gan bailes no nākotnes (vairāk gan tehnoloģiju dēļ), gan interese par Austrumu kultūru kā mums maz saprotamu, gan cita veida viltotās realitātes – interneta troļļu fabriku – fenomena studijas. Toma Treiņa izrādes varonis ir radījis pakalpojumu klāstu, kurā cilvēks, ja vien viņam ir nauda, var pasūtīt to, kā viņam vai viņa radiniekiem trūkst, – no kāzās nepieciešama, bet nevēlama radinieka nomaiņas ar viltojumu līdz tik intīmai sfērai kā pusaudzes tēvs.
Izrādes dramaturģiskā struktūra piedāvā divējādu skatījumu – caurviju sižeta līnijas, pie kurām stāstījums atgriežas, vai arī atsevišķas epizodes, kas vajadzīgas tīri informatīvā nolūkā, lai radītu priekšstatu par uzņēmuma pakalpojumu klāstu. Programmiņā sniegta arī reālā uzņēmuma adrese, kur informācija gan ir tīrā japāņu valodā un piedāvātais angļu variants kategoriski atsakās atvērties, taču datoram ir tāda jauka funkcija kā tulkotājs. Lai arī tas darbojas kokainā un brīžiem amizantā valodā ("Tā kā dzīvajai mūzikai un izrādēm nav pietiekami daudz auditorijas, es vēlētos, lai jūs būtu sajūsmā kā ventilators, un es vēlētos, lai jūs apmeklētu jūsu vārdā vai aizstātu izskatu"), tomēr priekšstats rodas itin pilnasinīgs un mazina mulsumu, piemēram, par ainu, kurā darbinieks ir gatavs nolīgt priekšnieku, lai tas viņu sarāj, – automātiskais tulkotājs piedāvā to dēvēt par "lamāšanās aģentūras pakalpojumu", un tas ir akurāt tas, ko redzam izrādē Arta Jančevska un Aigara Apiņa izpildījumā.
Izrāde sākas ar Išī kunga vēlmi iegādāties vai, vēl labāk, nomāt zārku neīstām bērēm, tikai zārka vietā uz skatuves ir milzīga pelnu urna. Viltus bēres ir spēles sastāvdaļa, ļaujot izbeigt kādu konkrētu viltoto notikumu, pirms tas izgājis ārpus kontroles un sācis pretendēt uz pāriešanu realitātē. Izrādes ainu virknējumā izkristalizējas divas pamattēmas – vientulība, kuras pārvarēšanai cilvēki izvēlas viltotu realitāti, labi apzinoties, ka tā ir viltota (vai arī neapzinoties, ja pakalpojumu meitai pasūtījusi māte), kā arī meli. Melo pilnīgi visi – gan citiem, gan sev. Naiva pusaudze, kas tikko likusi sažņaugties skatītāja sirdij ar monologu par to, ka nevēlas tapt sāpināta un apmānīta, pati izrādās blēdījusies savam "tētim" par fotoattēlu uzņemšanas vietu, stāstot par ārzemēm, kurās nav bijusi. Klients Hikaru, kurš lūdzis Išī kungam imitēt iespējamās tēva reakcijas atklātā sarunā, vēlāk melo, ka šāda saruna tiešām ir notikusi un turklāt notikusi ļoti labi. Meli kā bezmaz vienīgā izdzīvošanas stratēģija ir skumja, bet droši vien pietiekami godīga diagnoze sabiedrībai, un runa taču nav par to, ka tā notiek tikai tālajā Japānā.
Sasodīti pareizi
Toma Treiņa iestudējumi ir veikti ar rūpību, un vienlaikus man nagi niez uzrakstīt paradoksālu secinājumu – tie ir pārāk "pareizi". Viss ir saplānots, izdomāts, pamatots, bet nav negaidītības momenta. Jā, to visu ir patīkami skatīties, taču šāda pareizība nolīst pār skatītāju, viņu īpaši neieskrambājot. Režisors rūpīgi strādā ar aktieriem, tāpēc top labi aktierdarbi: savaldīgais Aigara Apiņa Išī kungs, pēc patiesām attiecībām ģimenē izsalkušais Rūda Bīviņa Hikaru, no kamolā sarāvušās, praktiski nerunājošas būtnes pamazām atplaukstošā Diānas Kristas Stafeckas Mahiro, nerealizētā sievišķībā skumstošā Ievas Puķes Aika.
Skaidrītei Putniņai, Mārai Mennikai un Artim Jančevskim uzticēti vairāki epizodiski varoņi, bet Rūdis Bīviņš ar Arti Jančevski atveido arī samurajus – reizē iezīmējot dekoratīvu Japānas kolorītu un kalpojot par simbolu tam, ka nekas nenotiek pa īstam, – kad Mahiro satraucas, vai samuraji viens otru nesavainos, viltotais tētis lietišķi paskaidro, ka tā ir izrāde. Un izrāde ir pilnīgi viss, kas notiek varoņu dzīvē. Scenogrāfs Kristaps Kramiņš un kostīmu māksliniece Marta Treine rada apzināti butaforisku vidi, kurā sakuras zied apgleznotos prospektos, bet pusdienās pasniegta zivs ir pārspīlēta izmēra mulāža ar nocirstu asti. Izdevusies ir skaniskā vide ar Mārtiņa Zariņa un Sho’on Shibata mūziku, tāpat veiksmīgi nianses salicis gaismu mākslinieks Niks Cipruss.
No dramaturģijas viedokļa stāstam pietrūkst kontrapunkta, atmaskojuma momenta, satricinājuma, iziešanas no rāmja, bet neko tādu acīmredzot nepiedāvā ne reālā uzņēmuma darbība, ne Hercoga filma. Išī kungs nesajūk prātā, Mahiro nenolec no debesskrāpja, un arī tā kundzīte, kura maksā, lai regulāri vinnētu loterijā, pagaidām vēl nav nonākusi līdz ubaga tarbai, kaut ir skaidrs, ka tāds risks pastāv. Dzīve turpinās. Pasaules dramaturģiju ik pa brīdim interesē situācijas, kad kāds uzdodas par to, kas viņš nav, vai tiek nolīgts šādai funkcijai (Alehandro Kasonam ir vismaz divas megapopulāras lugas ar šādu motīvu, bet labāk nesākt uzskaitīt – nevarēšu rimties). Izrādē SIA Ģimenes romāns attēlotā situācija šo izlikšanās spēli izkāpina līdz galam, viltotā āda pieaug pie Išī kunga miesas tik blīvi, ka to noplēst faktiski vairs nevar. Un te nelīdzēs pat viltotas bēres.
SIA Ģimenes romāns
Valmieras teātrī 1.XII plkst. 18.30
Viesizrāde Dailes teātrī 9.XII plkst. 19, 10., 11.XII plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 20–23