Rīgas modes izģērbs tevi ar acīm… – šie vārdi no grupas agrīnās dziesmas, kad tās nosaukums vēl bija Komjaunatne, vēl ilgi turpinās skanēt galvā, izdzirdot vārdu savienojumu "Rīgas modes". Tur nu vairs neko nevar darīt. Vēl senāk bija tāds milzīgs žurnāls, no kura gāzās ārā piegrieztnes, pēc kurām Latvijas dāmas sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados varēja pašas sev uzšūt kādu modīgu tērpu, lai mēģinātu piepildīt savu sapni izskatīties tikpat valdzinošas kā modeles bildēs. Šāds uzraksts rotāja arī ēku Ļeņina ielā (pirms tam un tagad – Brīvības ielā) starp Lāčplēša un Ģertrūdes ielu, kur ekskluzīvus tērpus izgatavoja pēc pasūtījuma, tikai vajadzēja izstāvēt garu rindu.
Cigarete uz skatuves
Spēlēšanās ar vēsturi, izmantojot tās citātus, grupai Rīgas modes bijusi raksturīga kopš pirmsākumiem, un to mūziķi turpina arī savā jaunajā albumā Patiesie nodomi, skanējumā atsaucoties uz Duran Duran un INXS no astoņdesmitajiem, savukārt dziesmā Dejot vienatnē ar dzirkstoši ūjinošo fona vokālu kori atgādinot deviņdesmito gadu seksīgo hitu Sweet Harmony (Beloved), kura videoklips bija tikpat pilns ar skaistiem, kailiem cilvēkiem kā Džimija Hendriksa 1968. gada albuma Electric Ladyland Lielbritānijas izdevuma vāks. Jo puritāniskajā Amerikā kaut kas tāds negāja cauri, un līdzīgi trīsdesmit četrus gadus vēlāk notika ar citu nozīmīgu roka ierakstu – The Strokes debijas albumu Is This It.
Protams, tagad – PSRS atkal atgādinošo ierobežojumu un piesardzības laikā – kaut ko (nedo’ die’s – cilvēku) nosaucot par seksīgu vai skaistu, var izpelnīties nosodījumu, bet Rīgas modēm vienmēr paticis veidot tādu kā mazliet huligānisku tēlu, kaut vai ar solista Kalvja Bormaņa jau ierasto uzsmēķēšanu uz skatuves, instinktu vadītu iekāri un alkohola pieminēšanu vai katrā dziesmā, bet tās ir tikai frāzes, un dziesmu teksti vienotus, uz dziļumu vērstus stāstus, ko lasīt kā no grāmatas, neveido, bet tāds arī nav bijis mērķis.
Grāvji ir jāapbrauc
Rīgas modes vienmēr uzsvērušas, ka rada popmūziku, nevis kaut kādu alternative/ indie veidojumu, kam cenšas pieslieties vairākas mūsu grupas, kuras patiesībā ražo popmūziku, vērojot pasaulē pašlaik aktuālās tendences. Bet tas ir grāvis tuvredzīgajiem, lai pēc tam pa to turpinātu braukt, arot arvien dziļāku. Grupa Rīgas modes neseko mūsdienu tendencēm, bet iegrābjas aizmirstu vērtību neizsmeļamajās krātuvēs, tādējādi savu mūziku padarot aktuālu nevis uz pāris gadiem, bet vismaz līdz brīdim, kad tendences to panāks, lai kādu brīdi soļotu blakus. Un tas nenotiks, pateicoties mūziķiem pašiem, bet gan pasaules kārtībai, kurā viss griežas pa apli, jo zemeslode taču arī griežas un mēs esam tikai putekļi uz tās. Piemēram, dziesmā Savvaļas zirgi, par laimi, nav tā mūsdienu popmūzikā ierasti kaitinošā dziedājuma "o-o-o-ō", bet it kā vecmodīgais "u-ū-ū, ū-ū-ū, jē" un arī atgādinājums, ka vēsture, kā zināms, atkārto pati sevi.
Popmūzikai raksturīga ir arī dziesmu spēja pielipt, bet šeit, ja tā nav kāda no jau iepriekš dzirdētajām, kas to jau ir paspējusi, – bāz un bāz to pirkstu katlā, kur tas jūtas patīkami silti, bet kā paliek, tā paliek bez garšas, kad piešauj to pie mēles, bet mazgāt uzreiz nost ar spirtu, it kā tur kāds būtu uzspļāvis, arī neprasās. Drīzāk klausīties vēl un vēl, lai taču beidzot pieliptu, jo tieši tādi taču ir bijuši grupas Rīgas modes patiesie nodomi.
Viesu plejāde
Grupu priekšplānā parasti izvirzās frontmenis, šai gadījumā elpu pirms katras frāzes aizgūtnēm tverošais solists un tekstu autors Kalvis Bormanis, bet viņš nebūtu cīnītājs bez drošas aizmugures – godīgi ar savu ieguldījumu galarezultāta tapšanā ir basģitārists Andris Apīnis un ģitārists Reinis Papulis, bundzinieks Mareks Ameriks un taustiņinstrumentāliste Anete Stuce, kurai talkā šoreiz nācis arī viņas muzikālais partneris no projekta Domenique Dumont – Artūrs Liepiņš. Protams, liela loma ir skaņu inženierim Jānim Eglītim un Tālim Timrotam, kurš astoņdesmito gadu vēsmas jutis vaigā, nevis tikai dzirdējis nostāstus un citus nospiedumus.
Ievaddziesmas Neliec man gaidīt (vēl un vēl) izskaņā ģitāras solo ar pirmo piegājienu sev raksturīgajā manierē iespēlējis Ainars Virga, un šeit der atgādināt grupas Rīgas modes draudzību ar citu latvju roka leģendu – Juri Kulakovu, no kura savulaik mūziķi nopirkuši sintezatoru, bet pēc tam uzaicinājuši viņu atnākt pēc naudas uz koncertu klubā Depo un paši piedalījušies Kulakova naktīs. Ar saksofonu vairākās dziesmās džezīgus triepienus ieliek Mikus Solovejs, īso instrumentālo gabalu Pārmiju iela pat padarot par spilgtu savu solo uznācienu. Kaifīgi izskaties jau otro reizi šogad rečitē (pirmā reize bija kolektīva DZ albums) Filips Derums no Martas asinīm, jo viņa otrajai grupai Difūzija ir cita dziesma ar tādu pašu nosaukumu. Vēl pāris saikņu – iepriekšējā grupas Rīgas modes albumā bija dziesma Linda Leen, un šoreiz Linda pati piedalās ar bekvokālu dziesmā Situācijas ķīlnieks, kurā ar flautu iesaistīta Sniedze Prauliņa, kura spēlējusi ar Rīgas modēm, aizstājot pie taustiņiem savu māsīcu Aneti.
Ar to arī dzirdamo viesu saraksts nokomplektēts, ja neuzskaita vēl vairākas fona vokālistes un tos daudzos desmitus grupas draugu, kuri jau minētās dziesmas Kaifīgi izskaties klipā parādās kadrā uz tik īsu mirkli, ka ir gandrīz tikai nojaušami. Treknu punktu šai spēlītei ar tēliem, vārdiem, valodām un laiku, kad albums iznāk, pieliek akustiskā dziesma Lovembris, un šī nav drukas kļūda. Totāls lovembris! Saule ir lejā, bet rīt tā atkal būs augšā, ja pa nakti viss nesagriezīsies kājām gaisā.