Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Trauksmainais fināls. Festivāla Rīga Jūrmala noslēguma koncertu recenzija

Tie bija īsti svētki – tik tuvu un tik pārskatāmi izbaudīt Baireitas festivāla orķestra un diriģenta Andra Nelsona māksliniecisko savienību festivāla Rīga Jūrmala noslēgumā.

Divus neatkārtojamus, muzikāli krāšņus vokāli simfoniskos vakarus Latvijas Nacionālajā operā savā izskaņas nedēļā ļāva piedzīvot festivāls Rīga Jūrmala. Šis bija vēsturisks notikums, jo ar majestātiski vērienīgām un vienlaikus jūtīgi niansētām vācu operģēnija Riharda Vāgnera mūzikas interpretācijām pie mums pirmo reizi viesojās Baireitas festivāla orķestris.

Beidzot arī Rīgā, kur Vāgners jaunībā nostrādājis divus gadus un netrūkst kaislīgu vāgneristu, uzstājās savulaik paša Vāgnera izveidotais Baireitas festivāla orķestris, kurš spēlējis jau pirmajā Baireitas festivālā 1876. gadā un tādā veidā kā tagad strādā jau 135 gadus (kopš 1886. gada). Izrādēs ne orķestris, ne diriģents publikai nav redzami, jo muzicē Baireitas Festspielhaus neparasti dziļajā, sutīgajā orķestra bedrē, kas piedevām ir daļēji aizklāta ar savdabīgu jumtu – tā, lai mūzika plūstu it kā no mistiska bezdibeņa, ļaujot publikai koncentrēt uzmanību uz skatuvi un pasargājot dziedātājus no orķestra pārspēka. Baireitas festivāla orķestra muzicēšana uz skatuves ir retums, bet vēl lielāks retums ir tā turnejas. Tik garā Eiropas turnejā kā šovasar šis kolektīvs vispār nav bijis.

Šovasar Ķelnē, Esenē, Parīzē un Rīgā viesojās apmēram puse no iespaidīgā orķestra sastāva, kāds rotējošā 200 mūziķu mainībā spēlē Vāgnera operu izrādēs. Uz Latvijas Nacionālās operas skatuves atradās 102 mūziķi no 42 dažādiem – pārsvarā Vācijas – orķestriem un arī pa kādam domubiedram no Šveices (Ženēvas), Francijas (Parīzes Nacionālā opera) un Nīderlandes. Protams, arī no Leipcigas Gewandhaus orķestra, kurš Baireitas festivāla orķestra šīs vasaras turnejai atvēlējis arī savu galveno diriģentu – mūsu pasaulslaveno maestro Andri Nelsonu.

Kopā ar viņiem muzicēja trīs solisti – viens no slavenākajiem Vāgnera varoņtenoriem vācietis Klauss Florians Fogts, nepārspējami lieliskais Vāgnera (un ne tikai Vāgnera!) soprāns Kristīne Gerke no ASV un austriešu bass Ginters Groisbeks, kura daudzpusīgajā repertuārā sadzīvo gan Vāgners, gan Verdi, gan uz vairāku teātru skatuvēm izcili atveidotais parupjais, iedomīgais barons fon Okss Riharda Štrausa operā Rožu kavalieris, ko Rīgā varējām apbrīnot Ņujorkas Metropoles operas tiešraidē. Te vietā piebilst, ka Ginters Groisberks pie mums atgriezīsies, lai 2022. gada maijā sniegtu solokoncertu Latvijas Nacionālajā operā.

 

Klausies un redzi!

Lai gan neesam tāda nomales province, kur jau iepriekš nebūtu dzirdēti labākie Eiropas orķestri, Baireitas festivāla orķestra koncerti bija patiesi ļoti īpašs piedzīvojums. Vāgnera operu Loengrīns, Valkīra, Parsifāls un Dievu mijkrēslis apjomīgo fragmentu interpretācijā uzrunāja ekstrēmi piesātināts, blīvs, varens, niansēts un dzīvs skanējums. Andra Nelsona mērķtiecīgi un aizrautīgi vadīts, tas uzrunāja ar neatvairāmu spēku un burtiski ievilka sevī, atklājot vāgnerisko kodu visā tā bagātībā. Te bija gan solistu dziedājumus krāšņi papildinošs, spējš varoņu jūtu virmojums amplitūdā no mīlas kaisles līdz garīgai ekstāzei, gan spilgts, teju vizuāli tverams vides un dabas stihijas atainojums Vāgnera operām tipiskajos, plašajos simfoniskajos fragmentos, kuros mūzika mums atklāj gandrīz kinematogrāfiskas ainas, piemēram, Loengrīna ievadā stīgu "bezsvara" flažoleti un cēli plūstošie pūšaminstrumentu solo ceļ dievišķās debesīs, Parsifāla ievads ved skumjā, nesteidzīgā, bet fatāli neizbēgamā gaitā, savukārt Valkīras pirmā cēliena priekšspēlē liek gara acīm skatīt ievainotā Zīgmunda izmisīgo maldīšanos drūmajā, naksnīgi tumšajā mežā. Kur nu vēl Zīgfrīda Reinas ceļojums (Dievu mijkrēslis), slavenais, dinamiskais Valkīru lidojums operas Valkīra trešā cēliena sākumā un šīs operas fināls, kur mūzika ar trāpīgiem orķestrāliem līdzekļiem uzglezno sargājošo liesmu žilbinošo iedegšanos ap augsto klinti, kurā guļ mūžības padzītā, burvju miegā iemidzinātā valkīra Brīnhilde, – tāda ir Vāgnera skaņu "pirotehnika". Valkīras simfoniskajā bangojumā spoži iemirdzas arī apslēptais brīnumzobens Notungs.

Bija īsti svētki šī orķestra un Andra Nelsona māksliniecisko savienību izbaudīt tik tuvu un arī tik pārskatāmi. Izbaudīt to, kā brīnums uzplaukst mūsu acu priekšā, spēcīgi iedarbinot un ceļot spārnos moderno tehnoloģiju kontuzēto iztēli. Orķestris Andra Nelsona rokās bija kā neizsmeļama krāsu palete, kurā izcēlās gan izsmalcināti, gan spēkpilni, heroiski instrumentu (īpaši – koka un metāla pūšaminstrumentu) un to grupu solo, gan brāz­ mains vai biedējošs tutti. Tikai pasapņo­ ju, kā šis mērogs un nianses izskanētu ne­ vis koncertiem pielāgotajā opernama ska­ tuves pelēkajā kastē, bet akustiski ideālos apstākļos, kādi, piemēram, ir Rēzeknes koncertzālē Gors vai Liepājas Lielajā dzintarā.

 

Solistu varoņdarbs

Dziedātājiem gan ir īpašs izaicinājums ar savu balsi noturēties virs orķestra blīvā, varenā skanējuma. Solistu triumvirāta spožākā zvaigzne neapšaubāmi bija Kris­tīne Gerke. Tik atvērtu, plaši plūstošu, sil­tu, spēkpilnu, tembrāli pilnskanīgu un emocionāli pilnasinīgu dramatisko sop­rānu klātienē vēl nebiju dzirdējusi. Iztie­kot bez daudziem dramatiskajiem soprāniem tipiskā, auksti griezīgā metanīta balsī, viņas Zīglinde un Brīnhilde atbruņoja ar tembra siltumu, dziļi cilvēcisko intonāciju, patieso satura atklāsmi, emocionālo piesātinājumu un brīvo vokālo plūdumu, kuru nav ne mazākās vajadzības forsēt pat visskaļākajās kulmināciju virsotnēs. Turklāt viņa ir izcila aktrise, kas bija tik absolūti iejutusies tēlā, ka vizuāli pieticīgajos koncertuzveduma apstākļos uzrunāja pat tikai ar acu skatienu un bez štampaini teatrāliem žestiem.

Aktiermeistarība, kuras iedarbības spēks ir līdz kaulam dziļā iejušanās tēlā, ir arī Klausa Floriana Fogta un Gintera Groisbeka mākslinieciskajā arsenālā. Klauss Florians Fogts nebūt nav pasaulē skaļākais, vērienīgākais varoņtenors. Atšķirībā no Kristīnes Gerkes izskatās, ka kulminācijās viņam ir jāliek lietā visas vokālā spēka rezerves, taču viņš to spēj, turklāt nevis koncentrējoties tikai uz šiem izaicinājumiem, bet ar maksimālu pašatdevi paužot savu atveidoto varoņu – Loengrīna un Zīgmunda – iekšējo pasauli un emocionālos pārdzīvojumus. Un, kā jau tas Vāgnera operās nākas, te nav nekā remdena – viss ir galējā afekta stāvoklī, vai tā būtu mīlas kaisle, sapņains maigums, naids, cēlas jūtas vai sakrāla atklāsme.

Basa Gintera Groisbeka uzdevums bija vienā un tajā pašā 4. septembra vakarā un vienā un tajā pašā operā Valkīra iemiesoties gan nežēlīgā, vardarbīgā karotāja Hundinga, gan pēc tam arī Valhallas dieva Votāna tēlā – konkrēti Votāna atvadu monologā Valkīras finālā. Mūsu priekšā bija izcils mākslinieks – tiklab vokālās, kā aktiermākslas meistars. Hundingu Valkīras pirmajā cēlienā iepazīstam kā visos aspektos negatīvu varoni. Viņa vokālā partija nepiedāvā izpildītājam iespēju demonstrēt basa daiļumu kā pašvērtību. Tā ir pavisam strupa, jo notiek saruna, kurā Hundings vairāk klausās, ar aizdomām vērīgi "skenējot" svešinieku, kurš ieradies viņa mājās. Dziedātājs tikai lēni, bet noteikti pagriež galvu Zīgmunda virzienā, un mēs jau saprotam, ka viņš ir atklājis savas dzimtas ienaidnieku… Savukārt Votāna atvadas Ginters Groisbeks izdzied un iztēlo dziļi cilvēciskas un sirdi plosošas, ļaujot savam basam izpausties visā vokālajā krāšņumā un emocionālajā intensitātē.

 

Atklājums pārbaudījumā

Ārkārtēji talantīgais 22 gadus vecais japāņu pianists Mao Fudzita Latvijā pirmo reizi viesojās drīz pēc 2019. gadā Pētera Čaikovska konkursā Maskavā iegūtās otrās vietas, atsaucoties Hermaņa Brauna fonda aicinājumam. Tagad festivālā Rīga Jūrmala viņam iepriekš neplānoti nācās sniegt trīs koncertus divās dienās! Ar jūtīgo, smalko, kristāldzidro, bezgala maigo, dziedošo toni, rotaļīgo virtuozitāti un apgarotajiem, izjustajiem Volfganga Amadeja Mocarta dominora sonātes nr. 14, divu Johannesa Brāmsa rapsodiju un reti atskaņotās Riharda Štrausa klaviersonātes (sibemolminorā, op. 5) lasījumu savaldzinājis publiku solokoncertā 4. septembra pēcpusdienā Lielajā ģildē, viņš tur atgriezās nākamajā dienā kopā ar vijolnieku Marku Buškovu, gremdējoties Johannesa Brāmsa un Sezāra Franka vijoļsonāšu romantiskās pasaules emocionālajā dziļumā un melodiski harmoniskajā skaistumā.

5. septembra vakarā Mao Fudzita jau bija ceļā uz lidostu, bet… attapās uz Latvijas Nacionālās operas skatuves, steidzami aizstādams pasaules pianisma granddāmu Mariju Žuau Pirešu, kura, nākot no viesnīcas, paklupa uz tramvaja sliedēm un nokļuva slimnīcā. Gan jaunajam mūziķim, gan festivāla rīkotājiem tas bija ārkārtējs pārbaudījums, jo reaģēt vajadzēja uzreiz un viss norisinājās ļoti strauji un lielā stresā. Šajā vakarā Mao Fudzita vēlreiz nospēlēja savu soloprogrammu, kuru iesāka ar divām Pētera Čaikovska miniatūrām, kas Lielajā ģildē skanēja piedevās, liekot īpaši apbrīnot Valša gaisīgo pasāžu apburoši vieglo lidojumu.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja