Valsts akadēmiskā kora Latvija jubilejas koncerta recenzija. Harmonija un cilvēku pasaules orģijas

Tā uzrunāt nekad nespētu vienkārši perfekts un līdz sīkākajai niansei "izdreijāts" kora un tā skatuves sabiedrotā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra priekšnesums. Māris Sirmais, kurš kori Latvija vada kopš 1997. gada, to izkopis ne tikai par uzticamu un lokanu, neparasti plašām iespējām bagātu mūzikas instrumentu un ne tikai par lielisku ansambli. Viņam izdevies kora māksliniekus arī atvērt iedvesmotai kalpošanai, kuras vārdā viņi ir drosmīgi un spējīgi pat uz galēju māksliniecisku risku, tāpat kā viņu mākslinieciskais vadītājs, īsts mūzikas fanāts šī vārda labākajā nozīmē.Mūzikas kvintesenceTas, ko dzirdējām Latvijas Universitātes Lielajā aulā 24. novembrī, bija jau pārlaicīga un vienlaikus konkrētu laikmetu un personību spilgti apzīmogota mūzikas kvintesence. Tā atklājās rūpīgi un mērķtiecīgi izraudzītā XX un XIX gadsimta romantisma repertuāra izlasē. Plašā noskaņu un mūzikas valodas izteiksmes amplitūdā no amerikāņu minimālista Džona Adamsa vērienīgā, brīžiem galēji ekstātiskā triptiha Harmonium ar Džona Donna un Emīlijas Dikinsones dzejas vārdiem līdz īstajai ideālajai harmonijai gaišas filozofiskas atklāsmes un pārlaicīga muzikālā skaistuma caurstrāvotajā Gustava Mālera 8. simfonijas finālā, kas bija arī gudrības piesātināts koncerta beigu akords, orķestrim un korim piepulcējot arī dzidros Kristīnes Gailītes un Lienes Kinčas soprānu solo.Džona Adamsa Harmonium mūziķiem bija īpašs izaicinājums. It sevišķi korim, ilgstoši pulsējošā repetitīvā (vienas skaņas atkārtojumu) tehnikā saplūstot kopskaņā ar orķestri un ļaujot klausītājiem izbaudīt dzīvi ņirbošās akordu vertikāles kā noslēpumainu, dažādi izgaismotu kristālu. Apbrīnojams ir kora soprānu veikums, gari vilktās augstajās skaņās iezīmējot ekstrēmās diapazona robežas. Kas sevišķs bija cikla kulminācijas trakais, ekstātiskais skrējiens - kā brauciens uz nekurieni vilcienā, kura gaita neapturami paātrinās.Jubilejas koncerta pirmajā daļā īstenotajam virsuzdevumam pirmatskaņot Latvijā līdz šim nedzirdēto Džona Adamsa Harmonium sekoja retrospektīvs atskats uz tiem kora Latvija agrāk atskaņotajiem opusiem, kuri iezīmējuši spilgtākās virsotnes periodā, kopš šo kolektīvu vada Māris Sirmais. Vispirms jau visu laiku mūzikas klasikas kontekstā neparasti populārie un enerģiskie hiti no kora gana bieži atskaņotā repertuāra "kroņa numura" - vitālās, dzīvi apliecinošās Karla Orfa scēniskās kantātes _Carmina burana _un aina no Hektora Berlioza Fausta pazudināšanas, kuras kareivju un studentu dziesmās (tāpat kā Carmina burana tavernas skatā) krāšņi apliecinājās kora vīru grupa. Kontrastā Johannesa Brāmsa Vācu rekviēma fināla lūgšanas apgarotajam garīgumam - zaimu un zemes cilvēku egoisma orģiju rokenrols Leonarda Bernsteina Mesā, kopā ar solistu Intaru Busuli atsaucot atmiņā šīs Mesas - nesaudzīgā pasaules spoguļa - leģendāro koncertiestudējumu uz Dailes teātra skatuves.Upuris baudītāju priekamASV dzīvojošā un šodienas kulta komponista statusu baudošā ķīniešu skaņraža, izveicīgā pasaules mūzikas stilu un skaņu kompilētāja Taņa Duņa speciālopuss 2000 Today jeb Tūkstošgades simfonija pasaulei, kura vēsturiskais pirmatskaņojums bija īpašs, televīziju translēts rituāls dažādās zemeslodes malās, secīgi sekojot tūkstošgadu mijai dažādās laika zonās. Lai to atskaņotu (šķiet, tas bija gadu vēlāk), kora Latvija mākslinieki apguva pat neakadēmisku, etnisko dziedāšanas manieri. Aizrautīgi iejūtoties kaleidoskopiskajā pasaules mūzikas skaņu "bilžu grāmatā", viņi ar akadēmisku mūziķu pieredzi izbalansēja uz gaumes un samērīguma robežas. Jubilejas koncerts atklāja, ka akadēmiskajai vienībai netipiskās iemaņas nav gājušas zudībā. Vienā no izraudzītajām trijām šī opusa daļām (Akmeņi) īpašu, sapņaini melanholisku krāsu piešķīra ģitārista Kaspara Zemīša solo. Neapgrūtinot ar visu cikla apjomu, bija ļauts priecāties par šīs mūzikas atšķirīgo skaistumu.Diriģents Māris Sirmais veicis kārtējo varoņdarbu. No paša neatkarīgu apstākļu dēļ diriģentam nācās pārvarēt arī papildu fizisko pārbaudījumu, slimam ar augstu temperatūru vadot gan koncertu, gan iepriekšējo dienu mēģinājumus. Kad viņš pagriezās paklanīties publikai, varēja redzēt, ka pār seju lija drudža sviedru straumes. Nu kur te vēl jubilejas foto? Bet ne jau pirmo reizi Māris Sirmais mākslā sevi sadedzina, uz fiziskās izturības robežas radot satricinoši spēcīgus mūzikas vēstījumus. Žēl, ka tos izbaudīja un novērtēja tikai tie, kuri tovakar atradās universitātes aulā, jo ne radio, ne televīzija šo unikālo notikumu neierakstīja.