Atis Rozentāls
@@@
Jaunajā Rīgas teātrī iezīmējas tendence pašiem režisoriem veidot dramatizējumus ar milzīgu teksta apjomu un iespaidīgu hronometrāžu, kuru centrā ir vīrietis – protagonists. Tagad pēc Alvja Hermaņa Pakļaušanās un Vladislava Nastavševa Ciniķiem savu mēģinājumu piesaka Mārcis Lācis, dodot galveno lomu vienīgajam šogad štatā pieņemtajam jaunajam JRT aktierim Tomam Veličko. Viņš daudz runā un praktiski no skatuves nenoiet, tomēr nav izrādes enerģētiskais centrs. Iestudējums sastāv no garām un lielākoties statiskām, brīžiem arī neveiklām ainām. Režisors, kuram piemīt interesanta, neordināra pieeja materiālam, šoreiz sadursmē ar Kafkas darbu ir uzsitis punu – trīsarpus stundu ir par daudz. Paša M. Lāča un Artūra Arņa izveidotā spēles telpa ar dažāda izmēra atvilktnēm ir glīta, bet diez vai ļoti oriģināla. Ar maskām anonimizētie tēli rādīti ironiski, taču uzmanību piesaistīt aktieriem tomēr izdodas galvenokārt tad, kad masku nav (izņēmums ir Ģirta Krūmiņa Garīdznieks). Drūmajā vīriešu pasaulē divas sievietes – Ingas Tropas un Annas Neles Āboliņas varone – ir lielākoties kopoties kāras būtnes. Spilgts tēls, kas vienīgais izraisa zināmas tirpas, ir Ivara Krasta Bloks. Aktualitāti nezaudējušais Kafkas darbs iestudēts tā, it kā būtu tikai neobligāts vingrinājums groteskā.
Henrieta Verhoustinska
@@@@
Režisors Mārcis Lācis ir uzticīgs sev – viņa Process ir fizioloģisku norišu un gegu (laukuma teātra joku) virkne, kurā birokrātija, sekss, reliģija un māksla – loki, cauri kuriem dodas Toma Veličko Jozefs K., kad viņu apsūdz tā arī nenoskaidrotā noziegumā, – ir vienlīdz bezpersoniski, vienlīdz pārspīlēti un traki, iekļaujoties lielu un mazu atvilktnīšu pasaulē, kurā pazūd un atrodas Procesa personāži (scenogrāfi – Artūrs Arnis un režisors) un kuras ceturto dimensiju rada Toma Auniņa vieliskā, "grandžīgi grūvīgā" mūzika. Tā drīzāk ir Kerola Alises paradoksālā pasaule, nevis ar iracionālu, tomēr loģiku apveltītās Kafkas absurda struktūras. Drīzāk Bahtina aprakstītais karnevāliskais huligānisms kā Orsona Velsa izskaitļotā "nepareizā" telpa, kurā rosās šķietami parasti cilvēki. Tā Klāva Meļļa bankas priekšnieks izlien no atvilktnes kā Kāpurs no sēnes, bet lielo Andra Keiša Advokātu ar džoistiku vada kalpone. Režisora interese par objektiem un lellēm izpaudusies arī birokrātiskā aparāta darbinieku apraustītām gāzmaskām līdzīgajos sejsegos. Viņiem liegtas grimases, tāpēc fiziskās izpausmes pārspīlētas, taču savu ķermenisko neprātu tie nezaudē arī tad, kad ir bez maskām.
Toms Veličko galvenā varoņa – Jozefa K. – lomā godam tiek galā ar grūto uzdevumu būt starp šiem jokainajiem ļautiņiem normālam, parastam, tomēr nezaudējot skatītāju uzmanību. Viņa nepārtrauktās iekšējās intensitātes dēļ izrādes fināls man šķita jaudīgāks nekā ikoniskās Velsa filmas beigas. Tomēr man izrādē trūka redaktora dramaturga nesaudzīgās rokas, kas atskaldītu vēstījumam liekās detaļas (un pat varoņus), un horeogrāfa, kurš darītu mērķtiecīgākas personāžu kustības.
Tīģerlilija