Ābolu ķocis. Smagnējo un samocīto intermēdiju uzvara

Liepājas ir vecākais no visiem teātriem Latvijā. Vai tie, kas tur pašlaik strādā apzinās, kas bijis pirms viņiem, apraudzījuši savu kolēģu kapa vietas, kā tur izskatās. Vai zina, kas tas Teodors Lācis? Jā, viņš jau nespēlēja Veročku ar pautiem, ko nu par tādu. Bumerangs atgriežas. Katrs mīl sevi un apbalvojumus. Bija studija, vai šie aktieri ir noteicošie, vada repertuāru. Taisās atkal uz studiju. Labi. Un tad ko darīs, režisori un dramaturģija pēkšņi uzradīsies.

Laukšteins varētu iečekot, bet Bogomolovs šo pašu tik pamatīgi piedrāza, ka spēks, par laimi, monoizrādei atlika. Liepājas teātris lai pats kā nebūt. Indulis dejoja, tagad Gogolis dancās, cerams, ka baleta trupu varēs atjaunināt, dejot labi sanāk, ar runu švakri un r e p e r t u ā r a nav.

Lai paaicina Buli, ar veļas veikala biksītēm, sieviņas muļķošanu nožēlojošo, kas uzspodrina, lai nu šaudīgā māksliniece, kas NT nezināja kā ambīcijas kačāt, pamierina. Lai no kongresu pils kāds atbrauc, Liepājai duravas vaļā!