Tikko no krāsns izņemtus latgaliešu tradicionālos ēdienus skatītājiem sola aktrise Maija Korkliša, kura 10. janvārī viesosies Valmieras Drāmas teātrī ar monoizrādi latgaliešu valodā Rūžys byudu golūs/Rozes vaigu galos. Ar to Daugavpils teātris uzsāks savu viesizrāžu ciklu, ļaujot skatītājiem arī citās Latvijas pilsētās nobaudīt tā iestudējumus.
"Visi mūsu gājieni pārsvarā ir bijuši ļoti veiksmīgi," par aizvadīto gadu saka Daugavpils teātra direktors un mākslinieciskais vadītājs Oļegs Šapošņikovs, kurš savu pēdējo gājienu ir izdarījis ar izrādi Meli. Kāda dzimumakta un pasaules civilizācijas vēsture vienā cēlienā ar aktieri Andri Buli vienā no galvenajām lomām - 27. janvārī šo iestudējumu varēs noskatīties Latvijas Nacionālajā teātrī. Taču Rīgas zvaigznes un pikanti nosaukumi nav galvenie punkti Daugavpils teātra attīstības scenārijā. Galvenais vārds tajā ir "dažādība", kas ir attiecināms ne tikai uz valodām, kādās notiek izrādes, bet arī uz virzieniem, pa kuriem doties repertuāra izvēlē.
Dubultā satikšanās
Viena no valodām, kas ir dzirdama Daugavpils teātrī, ir latgaliešu - tā skan arī monoizrādē Rūžys byudu golūs. Tā ir viena no šā uzveduma panākuma sastāvdaļām, starp kurām ir arī optimisms un tā autore Monika Zīle. Ja Rīgā skatītājus aiz rokas var saķert Andris Bulis, tad Latgalē to var izdarīt tieši šī rakstniece. "Mūsu cilvēki viņu ir ļoti iemīlējuši, tāpēc labprāt nāk uz šo vārdu," apstiprina Maija Korkliša, kura var lepoties ar to, ka rakstniece stāstu par rozēm vaigu galos ir sarakstījusi tieši viņai. Tas vēsta par piemīlīgu latgaliešu kundzi labākajos gados, kura, piekopdama māju un gatavodama pusdienas, izstāsta visu savu dzīvi.
Maija Korkliša ar Moniku Zīli pirmo reizi satikušās pirms vairākiem gadiem, kad aktrise intervijā rakstniecei ir stāstījusi savējo stāstu. "Mums izveidojās ļoti labs kontakts," saka Maija, kurai pēc kāda laika esot radusies doma, ka viņa gribētu realizēt tirādi ar izrādēm par sievietēm Latgalē. "Kādas mēs te dzīvojam," piebilst aktrise, kura ar šo ideju galvā piezvanījusi rakstniecei un lūgusi, vai viņa varētu kaut ko uzrakstīt. Iespējams, ka viņu sadarbība turpināsies arī nākotnē.
Šī monoizrāde Maijai Korklišai ir sagādājusi vēl vienu īpašu notikumu - pēc septiņu gadu pārtraukuma viņa satikās ar Pēteri Krilovu, kurš ir iestudējuma režisors un ar kura vārdu saistās iepriekšējais Daugavpils teātra panākumu vilnis. Aiziešana noskaloja gandrīz visas viņa un viņa skolnieku iemītās pēdas, atstājot tās vēsturē. "Tā bija vesela sajūtu gūzma," par atkalredzēšanos ar savu bijušo pedagogu saka aktrise, "šī satikšanās bija - man gribas pateikt krieviski, drīkst? - trepetnaja, aizkustinoša." Viņa uzskata, ka tā varēja notikt arī ātrāk, ja vien viņu šķiršanās nebūtu bijusi tik sāpīga. "Greizsirdība, aizvainojums, par ko mēs tagad varam runāt un pasmieties... Bija jāpaiet ilgākam laikam, lai mēs varētu satikties šādā radošā tandēmā."
Rondo princips
Toreiz Daugavpils teātrim neizdevās noturēt arī Pētera Krilova izskolotos aktierus, kuri tagad ir lielas zvaigznes Rīgas teātros, no latviešiem palika tikai Maija Korkliša. "To vientulību, ko es jūtu visus šos gadus pēc tam, kad mūsējie aizgāja, es nekad neizsmelšu, tā paliks, jo manā vecumā ir ļoti grūti kaut ko radīt no jauna, tas nav iespējams," par savām izjūtām saka aktrise, kurai par viņas pašas karjeras attīstības citu iespējamo ceļu nesen atgādinājis kāds teātra fans: "Ma-i-j-a, cik tu bija stulba, ka toreiz neaizgāji uz Rīgu, tagad varbūt būtu tāda pati kā Rēzija Kalniņa."
Uz to Maija Korkliša visiem atbild, ka ir īsta ne tikai Latgales, bet arī sava teātra patriote: "Vienam Dievs dod izturību, otram nedod, un es uzskatu, ka šajā jautājumā - varbūt tas ir vienīgais jautājums, kurā es esmu izturējusi - esmu palikusi ar šo savu pārliecību: es nenožēloju, ka esmu Daugavpils teātra aktrise."
Savukārt uz jautājumu, vai viņai nav žēl, ka Daugavpils teātris tik ilgi nav spējis atgriezties iepriekšējos augstumos, Maija Korkliša atbild: "No vienas puses, ja kaut kas mūsu dzīvē nenotiek, mums ir žēl, bet, no otras puses, es saprotu, ka tāds ir dzīves ritējums - pēc rondo principa." Turklāt nekas nerodas pats no sevis. "Ja kaut kas tiek grauts, kaut kas tiek iznīcināts, kaut kam tiek darīts pāri, tad nevar gaidīt, ka uz burvja mājienu viss būs ideāli. Savā laikā mēs pazaudējām skatītāju un visas Latvijas teātra pasaules uzticību, bija jāpaiet laikam, lai to atgūtu. Mēs nevienu brīdi neesam gājuši tukšgaitā, mēs visu laiku esam strādājuši - sākumā kā akli kaķēni ar saviem slapjajiem deguntiņiem atdūrāmies pret vienu, otru, trešo sienu, taču mēs gājām uz savu mērķi," septiņu gadus ilgušo periodu raksturo Maija Korkliša.
Pirmais cepiens
Gluži kā viņas varone, Monika aktrise kopā ar saviem kolēģiem visus šos gadus ir rosījusies un rosījusies. "Darbs, darbs, darbs - tas ir Monikas vienīgais glābiņš, jo ļauj aizmirst neveiksmes un nerealizētās ilgas," teātra zinātnieces Silvijas Geikinas rakstītais par viņas varoni sasaucas ar aktrises iepriekš teiktajiem vārdiem, taču tagad Daugavpils teātris ir sataustījis izeju. "Mēs atkal sākam dzīvot. Es saprotu, ka tas izklausās banāli, bet mūsu teātris kā Fēnikss kārtējo reizi ceļas no pelniem," saka aktrise, kura pēdējos panākumus saista ar Oļega Šapošņikova vārdu. "Viņš ir radošs, gudrs, domājošs - tas ir liels viņa nopelns, ka mūsu repertuāra kvalitāte ir stipri cēlusies." Vēl viens cilvēks, kuram teātris var pateikties par atgriešanos uz panākumu takas, ir tā saimnieciskā direktore Rita Strode, kuru aktrise dēvē par "teātra mammu".
"Viņi patlaban ir perfekts duets," uzskata Maija Korkliša, kurai nākamais jauniestudējums ir jau 6. februārī, kad tiks pirmizrādītas Grega dienasgrāmatas, kurās aktrisei ir atvēlēta skolotājas loma. Uz Daugavpils teātra skatuves viņu var redzēt arī izrādē Vosorys saulgrīžu burvesteibys. "Tagad, kad mūsu teātris atkal iet uz augšu, man atkal ir ticība, cerība un dzīvotgriba. Varbūt, ka es šajā teātrī vēl kaut ko labu radīšu - es neesmu slikta aktrise!"