VIDEO: Latvijas Nacionālajā teātri top Parīzes Dievmātes katedrāle
Opera teātra versijā
Lai arī iestudējuma Parīzes Dievmātes katedrāle pirmizrāde Latvijas Nacionālajā teātrī gaidāma vien 17.maijā, darbs pie sarežģītā uzveduma norit jau tagad. Aktieri apgūst muzikālo materiālu, tikmēr Parīzes Dievmātes katedrāles mūzikas autors, komponists Zigmars Liepiņš un iestudējuma režisore Indra Roga diskutē par to, vai tā būs opera vai izrāde. „Zigmars uzstāj, ka tā ir opera, Indra saka, ka tā būs izrāde. Rezultātā tā būs opera teātra versijā,” skaidrību ievieš Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis.
O.Rubenis stāsta – Parīzes Dievmātes katedrāle teātrī tiek veidota, vienlaicīgi suminot komponistu Z.Liepiņu gaidāmajā jubilejā. „Domāju, ka Zigmars Liepiņš ir Nacionālā teātra komponists, jo viņš rakstījis mūziku daudzām mūsu izrādēm. Turklāt Parīzes Dievmātes katedrāle ir viens no visskaistākajiem muzikālajiem darbiem,” atzīst O.Rubenis, gan piebilstot – Parīzes Dievmātes katedrāle Nacionālajam teātrim ir liels izaicinājums.
Uzstādīt augstu latiņu ļāvusi iepriekšējā veiksmīgā muzikālo iestudējumu pieredze – O.Rubenis izceļ izrādes Sapnis par Brodveju, Adata, Vadonis, Leo. Pēdējā bohēma. „Redzams, ka trupa ir ļoti labā kondīcijā., tāpēc arī šo izrādi centīsimies iestudēt gandrīz tikai saviem spēkiem,” uzsver teātra direktors. Iestudējumā iesaistītā trupa esot liela, pieaicināti arī trīs cilvēki no malas, tajā skaitā divi galveno lomu atveidotāji – Rīgas Doma skolas absolventi Beāte Zviedre un Daumants Kalniņš. Esmeraldas un Kvazimodo dzīves stāstu izdziedās arī Latvijas Nacionālā teātra jaunie aktieri Zane Dombrovska un Juris Jope.
O.Rubenis uzsver – Nacionālais teātris negrasās pārtapt ne par operu, ne opereti, ne muzikālo teātri. Tomēr vienu muzikālo izrādi gadā teātris varot atļauties. „Parīzes Dievmātes katedrāli izvēlējāmies ne tikai mūzikas dēļ. Šobrīd, kad visapkārt runā par to, cik svarīgi ir mīlēt sevi, mēs vēlamies izvirzīt tēzi, ka svarīgi ir mīlēt otru. Parīzes Dievmātes katedrāle to ļoti labi parāda – cik skaisti var mīlēt otru, un tas ir ļoti būtiski,” saka O.Rubenis.
Vairāku mākslu sintēze
Parīzes Dievmātes katedrāle uz Latvijas Nacionālās operas skatuves savu pirmizrādi piedzīvoja 1997.gada 9.aprīlī, operā tā izskanējusi apmēram 90 reizes. Parīzes Dievmātes katedrāle ar Z.Liepiņa mūziku iestudēta arī Klaipēdas muzikālajā teātrī. „Operas panākumi mudināja atgriezties pie šī darba, un jūtos pagodināts, ka Nacionālais teātris šo iestudējumu ir paņēmis,” atzīst Z.Liepiņš, piebilstot – lai arī Parīzes Dievmātes katedrāle Nacionālajā teātrī būšot liels eksperiments, pats komponists savu darbu jau ir izdarījis 1996.gadā, kad tika sacerēta mūziku.
Komponistam jau tagad ir gandarījuma sajūta par topošo iestudējumu – nāk jaunā paaudze, spēcīgi dziedātāji, kas var izpildīt Parīzes Dievmātes katedrāles nebūt ne vieglās partijas. Kvazimodo lomas atveidotāju J.Jopi komponists sauc par Nacionālā teātra vokālo līderi, Rīgas Doma kora skolas bijušo audzēkņu B.Zviedres, Z.Dombrovskas un D.Kaliņa piedalīšanās uzvedumā komponistam rada pārliecību, ka tas būs ne tikai dramaturģiski, bet arī muzikāli augstvērtīgs darbs. „Esmu ārkārtīgi priecīgs par to, ka Indra Roga uzņēmās šo darbu – viss, ko viņa dara, ir ar lielu kultūras zīmi,” uzsvēr Z.Liepiņš.
Režisore I.Roga, kura arī līdz šim strādājusi ar muzikāliem darbiem, topošajā iestudējumā saskata potenciālu vairāku mākslu sintēzi. „Parīzes Dievmātes katedrālē veidojas interesanta mākslu sintēze - ar aktieru darbu, ar dramatisko stāstu, ar ārkārtīgi cilvēcisku stāstu par diviem cilvēkiem, kas šai pasaulei izrādījās nevajadzīgi, kas kūlās pa dzīvi kā mācēdami. Vairāku varu – reliģiskās, politiskās, militārās - dzirnakmeņi, starp kuriem divi cilvēki - Kvazimodo, kas ir kropls, un Esmeralda, kas izaugusi bez mātes un iztiku pelna, dejojot uz laukuma pie čigāniem,” iestudējuma sajūtu uzbur režisore. Z.Liepiņš piebilst – Nacionālā teātra versijā par prioritāru tiek izvirzīts Parīzes Dievmātes katedrāles stāsts. Lai arī pamatā mūzika nemainīsies, skanējums solās būt cits. „Necentīsimies atkārtot to, kas bija operā,” uzsver I.Roga.
Lai arī iestudējuma pamatā esošais franču rakstnieka Viktora Igo (1802-1885) romāns Parīzes Dievmātes katedrāle sarakstīts 1831.gadā, I.Roga uzsver - jaunā Parīzes Dievmātes katedrāles versija būs pārlaicīga. „Esam atraduši zonu, kur savienojas pagātne, šodiena un tas, kas varētu būt ar mums arī pēc 20 gadiem, ja tā turpināsim dzīvot,” stāsta I.Roga. Kopā ar scenogrāfu Reini Suhanovu, kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni, horeogrāfi Ingu Raudingu režisore meklē šo pārlaicīgo zonu, solot - nebūs džinsa bikses, nebūs noplēstas drēbes, būs absolūti svaigs skatījums uz V.Igo, komponista Z.Liepiņa un libreta autora Kaspara Dimitera darbu. I.Roga pieļauj, ka beigās varētu dzimt kas pavisam jauns. „Ar Dievmātes palīgu,” teic režisore. Savukārt komponists Z.Liepiņš, atgriežoties pie Parīzes Dievmātes katedrāles, atklājis ko pavisam jaunu, iepriekš nepamanītu: „Pārskatot vecos materiālus, izdotā diska priekšvārdā izlasīju skaistus vārdus, ko rakstīja Dimiters – ja varētu gleznot, gleznotu Dievmāti ar Kvazimodo rokās.”
Savu Kvazimdodo vēl tikai meklē
Jaunais Latvijas Nacionālā teātra aktieris Juris Jope, kas līdz šim sevi kā dziedošu aktieri apliecinājis vairākās muzikālās izrādēs (Vestsaidas stāsts Liepājas teātrī, Leo. Pēdējā bohēma, Tikai tā! Nacionālajā teātrī), savu Kvazimodo vēl tikai meklē. „Iestudējuma process ir garš un smags, šobrīd vēl tikai apgūstam muzikālo materiālu, uzkrājam informāciju. Meklēšu ilgi un dikti, bet ceru, ka 17.maijā mans Kvazimodo piedzims,” saka aktieris un neslēpj - lai sajustu Kvazimodo emocionalitāti, būs sevi ļoti jālauž. „Lai arī citi saka, ka esmu emocionāls, līdz šim, piemēram, Vestsaidas stāstā savā ziņā biju paštēlā – spēlēju jaunu mīlnieku. Parīzes Dievmātes katedrālē emocionalitāte vēl jāmeklē, jāsajūt, ko domā, kā dzīvo, kā pret citiem attiecas Kvazimodo,” stāsta J.Jope. Lasot un pārlasot V.Igo darbu, jaunajam aktierim radusies tā laika Francijas sajūta, un ļoti sakārojies arī pašam apmeklēt Parīzes Dievmātes katedrāli. „Pats autors saka – Kvazimodo bija katedrāles dvēsele. Bet tagad tā ir tikai čaula. Arī cilvēkiem esot sajūta, ka katedrālē ir kāds nepiepildīts tukšums. Vēlos aizbraukt un pārliecināties, vai tā tiešām ir,” saka J.Jope.
Lai arī līdz šim vairāk spēlētas muzikālās lomas, jauno aktieri tas nesatrauc, tieši pretēji – tajā viņš saskata priekšrocības: „Tas ir liels pluss, ka varu izpausties gan muzikāli, gan dramatiski, un tas paplašina manu ampluā.” Lai arī akadēmisko dziedāšanu nav mācījies, vien apguvis Latvijas Kultūras akadēmijas obligāto dziedāšanas kursu, J.Jope teātra mīļotājus ir patīkami pārsteidzis ar pārliecinošu tenoru. Jautāts, vai Nacionālā teātra dziedošajiem aktieriem uzradies nopietns konkurents, J.Jope vien kautrīgi nosaka „varbūt”, tomēr nebaidās sevi saukt par dziedošo aktieri.