Kā stāsta režisore Paula Pļavniece, jaunradītos viencēlienus vieno tēma – cilvēka attiecības ar varas un vēstures nospiedumiem gan plašākā, gan absolūti personīgā mērogā. "Skaidrs, ka, dzīvojot mūsu sociālpolitiskajā reģionā, tēmā ir Padomju Savienības pieredzes ietekme, taču izrādē tā ir vairāk abstrakta vara, stāsts var būt arī par šodienu vai nezināmu nākotni," saka režisore un piebilst, ka viencēlieni ir arī to autoru – vienas paaudzes pārstāvju – balss par šo tēmu (pareizāk sakot, daudzbalsība, jo skatījumi ir atšķirīgi).
Justīnes Kļavas komēdija Džeks Uzšāvējs notiek mazpilsētas policijas iecirknī, kur divi jauni izmeklētāji, ņemot talkā kailu dibenu fotogrāfijas, cenšas atrisināt kādu absurdu noziegumu. Luga ir mēģinājums noskaidrot, kā aizvainojums, bailes un alkas pēc mīlestības un atzinības neapzināti ietekmē indivīda piesliešanos tai vai citai uzskatu sistēmai. Savukārt Klāva Meļļa Ludzas kadriļa ir gandrīz drāma starp diviem attiecību sarežģījumos nonākušiem jauniešiem. Tas ir darbs par mīlas krīzēm, attiecību revolūcijām un par patriotismu. Arī par to, vai un cik lielā mērā ir jēga koķetēt ar tādu izteiksmes līdzekli kā pavisam vienkāršs un klajš tiešums. Abus viencēlienus izspēlē aktieri Ance Strazda, Ivars Krasts, Agris Krapivņickis un Jānis Kronis.
Šis diptihs oriģināli gan iecerēts kā triptihs, kas rudenī piedzīvos arī savu īstas skatuves pirmizrādi, tāpēc šobrīd publikai tiek piedāvāts work ir progress jeb 2/3 no izrādes, stāsta P. Pļavniece. Topošā trešā viencēliena autoru un sižetu viņa atstāj intrigai. Pandēmija likusi ķerties pie šāda virtuāla formāta, taču vienlaikus komanda nolēmusi arī izmantot radušos apstākļus savā labā un pēc abiem viencēlieniem Zoom tiešraidē aprunāties ar skatītājiem. "Tas nebūs tikai izrādes ieraksts, bet tāda kopā būšanas sajūta, ja jau mēs visi atrodamies vienādās pozīcijās pret viedierīcēm un situāciju, kurā esam. Izrādes tēma ir plaša un ietilpīga, un katrs autors tai pieiet citādi, ir interesanti, kā tā rezonēs skatītājos," teic režisore.
Tā kā lugas plānots uzvest reālā izrādē, dramaturgi tās nav speciāli pielāgojuši interneta tiešraidei. "Tomēr tas bija izaicinoši – uztaisīt tās tā, lai skatītājiem tomēr būtu gana skatāmi, interesanti, iedarbīgi. Darba procesā šis formāts nogurdina vairāk nekā strādāšana "dzīvajā"," atzīstas P. Pļavniece. Viņa spriež, ka aktieriem visgrūtākais laikam ir skatīšanās nevis skatuves partnera acīs, bet mazajā datora kameras actiņā, tāpat tekstu viņi parasti iemācās "uz kājām", kad tas ķermenī "iesēžas" kustoties