Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +1 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 22. aprīlis
Armanda, Armands

Ēkas un leģendas: Leļļu teātra raibā vēsture

Latvijas Leļļu teātris 2024. gadā svinēs 80 gadu jubileju, tā iezīmējot cauri laikiem būtisku kultūras un mākslas tradīciju. Jaukos leļļu tēlus mīl gan bērni, gan pieaugušie ne tikai pie mums, bet arī citviet pasaulē. Pērn veiksmīgi noslēdzās VAS Valsts nekustamie īpašumi vadītā ēkas K.Barona ielā 16/18 pārbūve un energoefektivitātes paaugstināšana, tādēļ savu jubileju Leļļu teātris sagaidīs jaunās, modernās telpās.

Ēka K. Barona ielā 16/18, kur mitinās Latvijas Leļļu teātris, nav būvēta teātra vajadzībām. Latvijas pirmās brīvvalsts laikā visai specifiskā pozīcija – leļļu teātris – paredzēta nebija. Bet daži mēģinājumi nodibināt šādu teātri nebija sekmīgi.

Leļļu teātris te iemitinājās pēc Otrā pasaules kara. Toreiz režisors un viens no ievērojamākajiem Rīgas veikalu skatlogu dekoratoriem Arnolds Burovs, lūkojot leļļu izrādēm telpas, vairākkārt apstaigājis pilsētas centru. Nav precīzi zināms, kāpēc Burova uzmanību piesaistīja nams K. Barona ielā 16/18, taču var pieņemt, ka režisors novērtēja gan ēkas samērīgas proporcijas, gan jūgendstila iezīmes fasādē. Iespējams, tie bija lielie un plašie logu ovāli, kas vērsti pret K.Barona ielu.

Pēc arhitekta Ernesta Poles projekta 1911.gadā būvētā nama vēsture ir raiba kā dzeņa vēders, sākot jau ar kopīpašnieku stīvēšanos ēkas tapšanas laikā. Kādu brīdi te mituši pat dzīvnieki. Par organizāciju Latvijas mazais zoodārzs – dzīvnieku ziemas mītne par pieejami ļoti skopi fakti. Tik vien kā atrasta goda karte – ielūgums rakstniecei Aspazijai, datēts ar 1928.gadu, ar vēstures izpētē atklātajiem faktiem dalās Aldis Linē. Pētnieks teātra vēsturi un tā attīstību ir apkopojis vairākos rakstu krājumos. Noteikti jāpiemin, ka Latvijas mazajam zoodārzam nav nekādas saistība ar Rīgas Zoodārzu, kas dibināts cara laikos XIX gs.

Īsi pirms Otrā pasaules kara ēka kārtējo reizi pārbūvēta un pielāgota kino. Rīdzinieki labprāt nāca izklaidēties uz kino namu ar nosaukumu Radio Modern, kas saglabājās arī pēc Otrā pasaules kara. Ieeja kino bija no K. Barona ielas puses, bet, apjomam pakava veidā turpinoties gar Elizabetes ielu, tajā iemitinājās nelielas darbnīcas – galdnieki, drēbnieki, kurpnieki.

Arī Leļļu teātra trupas pirmsākumi meklējami Otrā pasaules kara laikā. Toreiz tālu aiz frontes līnijas Krievijas pilsētā Ivanovā strādāja LPSR Valsts mākslas ansamblis, tur mitinājās arī rakstniece Mirdza Ķempe un rakstnieks, tulkotājs Jānis Žīgurs, kuri pirmās brīvvalsts laikā, strādājot kopā radiofonā, bija sapņojuši par Leļļu teātra izveidi. Pateicoties labvēlīgajai situācijai, radošo spēku un ideju apvienošanai izdevās nodibināt nelielu “leļļinieku grupu”, kas ar laiku pārtapa par nozīmīgu ansambli, gūstot balvas dažādās starprepubliku skatēs.

Pirmo Leļļu teātra izrādi 1944.gadā Daugavpilī kinoteātrī Kolizejs noskatījās visi tā laika vadošie valdības pārstāvji, un jau nākamajā dienā, 1944.gada 4.oktobrī, tika lemts par Latvijas PSR Leļļu teātra dibināšanu. Rīgā vēl nebija iespēju atgriezties, toties sākās aktīvas viesizrādes Latgalē. Uz Rīgu Leļļu teātris devās 1944.gada novembrī un apmetās Poligrāfiķu kultūras namā Alunāna ielā, pēc tam pārcēlās uz nu jau bijušo kino Aina, kas atradās Vaļņu ielā. Taču jautājums par savām telpām bija ļoti aktuāls. Tādēļ Arnolda Burova “atradums” – ēka K.Barona ielā 16/18 bija tieši laikā.

Tiesa, Radio Modern skatuves dziļums bija vairāk kā nepietiekams izrāžu vajadzībām. Taču lēmums tika pieņemts, ēkā salīdzinoši strauji izbūvēja skatuvi un orķestra bedri. Latvijas Leļļu teātris tobrīd bija vienīgais pasaulē, kur notika izrādes dzīvās mūzikas pavadībā. Sākotnēji palīgā nāca arī Marģers Zariņš, kurš līdz 1948.gadam komponēja izrādēm muzikālo pavadījumu. Leļļu teātris beidzot ieguva savas mājas.

Lelles – tā nav vienkārša māksla, līdz tās nonākšanai uz skatuves ir ilgs un profesionālām iemaņām piesātināts ceļš. Pirmais darbu sāk mākslinieks, kurš izgatavo skices, iezīmē lelles tēlu un noskaņu. Skices nonāk pie leļļu meistariem, kuri atkarībā no lelles tipa (marionete, cimda vai cita lelle) un tās darbības sistēmas izgatavo skulptūru – lelles galvu. Savukārt meistari butafori lelli ietērpj un piemēro to darbībai teātra izrādē. Un tikai tad nāk aktieri un sāk ar lellēm režisora vadībā iestudēt lugu.

Režisors un mākslinieks Arnolds Burovs ar Latvijas leļļu teātri bija saistīts vairāk nekā 20 gadus. Līdzās Burovam aktīvi strādāja LMA absolvents, mākslinieks Pāvels Šēnhofs un tēlnieks Alberts Terpilovskis. Paradoksālā kārtā neviens no minētajiem māksliniekiem nebija speciāli studējis leļļu mākslu, talkā nāca personīgā pieredze, intuīcija, meistarība – amats laika gaitā iemācīja visus smalkumus. Kopumā tas bija īsts personību zvaigžņu lietus, kuru iedibinātās tradīcijas laika gaitā tika koptas un attīstītas. Pāvela Šēnhofa ģenialitāte iezīmējās tieši daudzveidīgumā – katrai izrādei tikai radīta sava, individuāla mākslinieciskā atslēga. Sadarbībā ar skulptoriem tika radīti atpazīstami tēli, ļoti nozīmīga bija lelles anatomijas pārzināšana, lai aktieris varētu ar to veiksmīgi strādāt.

Teātra arhīva dokumenti liecina, ka 1983.gadā ēkas tehniskā situācija bija kļuvusi kritiska, presē parādījās aktieru un teātra vadības atklātas vēstules par krīzi. Taču apjomīgi remonti sākās ne agrāk par 1990.gadu, un teātrim bija uz laiku jāpārceļas uz namu Skolas ielā 6, kur šobrīd atrodas Latvijas Ebreju biedrība. Laiki, kad Latvija atjaunoja savu valstiskumu, bija grūti, ekonomikā valdīja haoss. Tā laika direktors Voldemārs Dziedātājs tomēr paveica brīnumu – novadīja nama rekonstrukciju, kas ietvēra milzumu apjomīgu būvdarbu, pat pāļu stiprināšanu, un teātris atgriezās mājās.

1994.gadā, svinot 50 gadu jubileju, teātris saņēma nepatīkamu dāvanu – prasību ēku atgriezt atpakaļ pirmskara īpašnieku mantiniekiem. Tiesas procesi vilkās gadiem, tomēr noslēdzās par labu teātrim, un 2001.gadā teātris, atviegloti uzelpojot, kļuva par pilnvērtīgu nama saimnieku.

Pēc aptuveni 20 gadiem teātra ēkai atkal bija nepieciešama modernizācija.

Visu Leļļu teātra ēkas modernizācijā iesaistīto struktūru pārstāvji atzīst, ka vēsturisku ēku energoefektivitātes vai pārbūves projekti ir izaicinoši. Jo konstrukciju un pašas būves stāvoklis atklāja tikai tad, kad, arhitekta Kārļa Frīdenberga (G.Vīksnas birojs) vārdiem runājot, “tiek nolobīta virskārta”. Tādējādi vienkāršs energoefektivitātes paaugstināšanas projekts strauji pārtop par pilnu ēkas rekonstrukcijas projektu.

“Sākotnēji paredzētie energoefektivitātes pasākumi būvniecības gaitā apauga ar papildu uzlabojumiem konstruktīvās noturības paaugstināšanai. Taču rezultāti ir pārliecinoši: Leļļu teātris ir ieguvis atjaunotas, radošas un funkcionālas telpas, kas to padara par vienu no modernākajiem teātriem Eiropā. Enerģijas patēriņš samazināsies par aptuveni 50%, līdz ar to ēkas uzturēšana kļūs lētāka, bet ietaupītos resursus būs iespēja novirzīt radošajām vajadzībām,” uzsver VAS Valsts nekustamie īpašumi valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs.

Ēkai, kas atrodas vēsturiskā centra aizsardzības zonā, ir pilnībā saglabāta fasāde, atjaunotais krāsojuma tonis ir maksimāli pieskaņots arhitektoniskajās izpētēs atrastajam autentiskajam krāsojumam. Arī jaunizgatavotie energoefektīvie logi gandrīz pilnībā kopē vēsturisko ģeometriju un formu. No ārpuses ir siltināta tikai ēkas cokola daļa, pārējā siltināšana ir veikta no iekšpuses. Iekštelpās lielākās izmaiņas piedzīvojusi Mazā zāle, kas ieguvusi daudz lielāku apjomu un tagad ir pieejama cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Liels lēciens uz priekšu ir pilnībā atjaunotā tehniskā bāze – apskaņošana un apgaismošana.

Agrākā Leļļu teātra muzeja vietā ir neliela zāle mēģinājumiem jaunajiem māksliniekiem un izrādēm bēbīšiem – tās būs repertuārā līdz šim nebijušas izrādes, kad bērniem paši kļūs par izrādes sastāvdaļu, novērtēt jaunās vēsmas teātrī aicina direktors un režisors Mārtiņš Eihe. Studija, kurā uzņems jauniešus no 16 gadu vecuma, ļaus iepazīt leļļu teātra darbību, režiju, aktiermeistarību, radošās un tehniskās leļļu iespējas.

Eihe atgādina, ka Latvijas leļļu teātris ir unikāls izņēmums Eiropā, jo aktieri māk strādāt ar visām leļļu formām, lai kādas tās būtu. Ir izrādes partera lellēm, kas ar kājām balstās uz grīdas, un aktieris vada lelli, stāvot aiz tās. Marionešu lelles vada ar diegiem. Spieķu lelles vada ar speciālu sistēmu. Vairākas izrādes ir tādas, kur aktieri uz skatuves ir kopā ar lellēm. Un, protams, nevar aizmirst skatītāju iemīļoto sunīti Pifu. Izrāde par Pifu tiek spēlēta jau teju 40 gadus pēc kārtas, un biļetes uz to tiek izpirktas burtiski acumirklī. Savukārt nākotnē teātris plāno uzrunāt tos, kas domā, ka ir pieauguši, un tos, kas tā nedomā.

Raksts tapis sadarbībā ar Agritu Lūsi (biedrība Building Design and construction council)

 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja