Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā -1 °C
Daļēji saulains
Piektdiena, 22. novembris
Aldis, Alfons, Aldris

Franču jaunā režija. Prinči un pilis ir vakardiena

Franču jaunie režisori vēlas runāt par realitāti, kāda tā ir. Sava balss ir gan vjetnamiešu ģimenes restorāniņam Parīzes nomalē gan bēgļiem, gan bijušajām topmodelēm

Oktobrī Parīzē notika festivāls Focus, kura trīs dienas ar Francijas institūta Latvijā atbalstu uz savas ādas pieredzēja arī KDi. Focus ir kolektīvs projekts, kurā apvienotas daudzveidīgi performatīvās mākslas veidi (teātris, laikmetīgā deja, jaunais cirks). To rīko divas institūcijas – Francijas institūts un 1975. gadā izveidotā ONDA – organizācija, kas rūpējas par franču kultūras izplatīšanu Francijā un starptautiskajā arēnā. Festivāla koncepcijas mugurkauls ir atsauce uz bijušā prezidenta Nikolā Sarkozī 2007. gadā formulēto Grand Paris plānu, kas paredzēja jaunu, kompleksu Parīzes reģionu attīstības scenāriju.

Focus kopumā piedāvāja 20 iestudējumu 15 dažādās Parīzes vietās, sākot ar centrālo bulvāru ieskauto Théâtre de la Ville Sēnas krastā līdz pilsētas nomales teātrīšiem, kuros varēja nokļūt, gandrīz izbraucot ārā no metro kartes. Diemžēl uz vienu izrādi vairs nepaguvu, jo tā atkal bija pāri visai Parīzei tieši pretējā pusē. Šķiet, decentralizācijas ideja un līdzsvara meklējumi starp centru un nomali šajā festivālā ir pati galvenā. Dažu izrāžu norises vietas bija izvietotas pilsētā burtiski kā slēpņi.

Sejas, kas veido šodienas pasauli

Festivāla bāzes vieta – Le Carreau du Temple pilsētas centrā. Tipisks piemērs laikmetīgajai kultūrpolitikai metropolēs. Pirms 12 gadiem tika nojaukts pilsētas tirgus, un radās jautājums – kam šeit būtu jābūt. Kādu laiku te bija autostāvieta, patlaban bijušā tirgus vietā ir izveidots urbāns mikslis – zem Le Carreu du Temple jumta notiek sporta un kultūras pasākumi, tiek rīkoti dažādi tirgi. Galvenais darbības princips ir multidisciplinaritāte, uzsver ONDA pārstāvji. Piemēram, novembra ziņnesis informē, ka programmā būs debates Idejas kvadrātā un ekonomikas pavasaris, džeza fabrika, hiphopa kauja un teātris.

Panorāmisku skatu par Francijas teātra tendencēm sniedza kritiķis Stefans Malfets, atzīstot, ka ir neiespējami meklēt kādu kopsaucēju tik raibajā un daudzveidīgajā mūsdienu franču teātra ainavā. " Tas interesējas par visu – sākot no migrantiem un beidzot ar Miku Džegeru,"  paironizēja kritiķis. Vienu tendenci viņš tomēr izcēla – teātri uzsvērti vēlas izgaismot dažādas fobijas, aizspriedumus, dogmas un stereotipus, kuru šajā laikā netrūkst nevienā sabiedrībā. Vārds, kuram Stefans Malfets aicina sekot Francijas teātrī, ir 39 gadus vecā franču un austriešu režisore, horeogrāfe, aktrise un vizuālā māksliniece Žizele Vjēna, kurai ir arī visplašākā starptautiskā sadarbība. Māksliniece ir studējusi filozofiju un leļļu teātra mākslu, un tas lielā mērā nosaka viņas izrāžu savdabīgo estētiku.

Focus bija sarūpējis arī tikšanos ar četriem jaunajiem režisoriem, kuri katrs pusstundu jau ar profesionālu rūdījumu un bez jebkādas aizskarta ģēnija pozas iepazīstināja ar savām idejām un nozīmīgākajiem tapušajiem un topošajiem darbiem. Vienojošais elements bija tas, ka visi vāji runāja angļu valodā un visiem bija vajadzīgs tulks. Franču jauno režisoru uzmanības lokā ir gan Lielā franču revolūcija, gan nacionālā un pasaules klasika – Bomaršē, Marivo, Šekspīrs, Vēdekinds –, gan sarežģīti psiholoģiski stāsti, piemēram, par četrdesmitgadīgu sievieti, kura, būdama meitene, nogalinājusi divus zēnus un tagad mēģina sadzīvot ar savām traumatiskajām atmiņām. Visi režisori uzsvēra, ka viņu izrādēs svarīgs ir vizuālais aspekts – gaismas un telpas dizains, ko nodrošina sadarbība ar spicākajiem dizaineriem.

Joprojām arī Francijā savu stabilu vietu ieņem dažādas dokumentālā teātra versijas. Kāds, piemēram, sešus mēnešus savai izrādei ir intervējis sievieti, kura sirgst ar maniakālo depresiju. Vēl tipiskāks piemērs, kas raksturo jauno režisoru noskaņas, ir Karolīnas Gielas-Ngujenas iecere taisīt izrādi par vjetnamiešu ģimeni, kurai Parīzes nomalē ir savs restorāns. Tur arī notiek izrādes darbība. Pirmizrāde plānota 2017. gadā, un iestudējuma pagaidu nosaukums ir 2017, mana mīla, tādējādi tiek apspēlēts Alēna Renē filmas Hirosima, mana mīla (1959) nosaukums.

"Mani interesē mūsdienu sarežģītie stāsti, kas izriet no Francijas koloniālās pieredzes," saka režisore, kura vēlas runāt "par sejām, kas veido šodienas pasauli". Karolīna Giela-Ngujena ir intervējusi vjetnamiešu sievieti, kura ir precējusies ar francūzi un kļuvusi par īstenu parīzieti, piesavinoties pat franču sievietes šarmu. Viņa atceras, ka māte, kura agrāk bijusi prieka un mājīguma iemiesojums, pēc ģimenes ierašanās Parīzē 50. gados nav izpakojusi čemodānus, turpinājusi staigāt vjetnamiešu nacionālajā apģērbā un gandrīz nav izgājusi no mājas. "Tas bijis pilnīgi cits cilvēks," norāda režisores intervētā sieviete. Izrādes radošā grupa trīsreiz devusies uz Vjetnamu izpētes braucienā. "Beigās paliek tikai mīlestība," ir pārliecināta jaunā režisore, velkot paralēles starp viņas filmas varones dzīvesstāstu un Margaritas Dirā scenāriju filmai Hirosima, mana mīla, kurā eiropietis iemīlas japānietē.

Homunkulu parāde

Fias Menāras izrāde Belle d’hier/Vakardienas skaistums ir spilgtākais, ko izdevās redzēt Focus programmā. Iestudējuma agresīvi ekspresīvā estētika asociatīvi sabalsojās ar Romeo Kastelluči rokrakstu. Fia Menāra ir jauna sieviete, kura piedzimusi kā puika. Paklanīties iznāk trausla būtne gaišā grietiņkleitā ar zīlīšu krellēm un jautrām astītēm. Šis fakts vispār ir izceļams tāpēc, ka tas tomēr būtiski nosaka viņas izrāžu patosu. Arī tāpēc, ka dzimumu identitātes tēmu kā svarīgu franču laikmetīgajā teātrī min arī kritiķis Stefans Malfets.

Fias Menāras uzvedums Focus programmā ievietots dejas sadaļā, taču mierīgi varētu atrasties arī dramatisko izrāžu blokā. Belle d’hier franču mediji dēvē par feministisku antipasaku, kurā režisore līdz ar piecām dažāda vecuma un miesas būves sievietēm izrēķinās ar visiem stereotipiem, kas saistīti ar vīrieša šarmēšanu un pacietīgu prinča gaidīšanu. Režisore rada vizuāli spēcīgus suģestējošus tēlus. Pat ja tos ne viscaur iespējams atkodēt, tie pamatīgi iedarbojas uz visām citām maņām. "Prinči, glābēji un pilis ir tāda vakardiena," saka režisore, kura savā izrādē mēģinājusi "aizbīdīt prom jebkādu cilvēcību". Redzamā pasaule ir apokaliptiska. Melnos kombinezonos tērptas būtnes citu pēc cita iznes un rindās pa visu skatuvi izstāda 20 homunkulus – manekenus no zeltīta sīki saburzīta auduma, milzīgām bezsejas kapuču galvām. Šis skats ir tikpat draudīgs, cik intriģējošs un skaists. Skaņu partitūrai ir ekspresionistisks izmantojums, tā neapkalpo skatītāja sentimentālās jūtas, bet urbjas tieši zemapziņā.

Manekeni lēnām "novīst" un sagāžas. Tos pieāķē garā rindā skatuves dibenplānā, kur tie izskatās kā kautķermeņi. No melnajiem skafandriem izlobās piecas sievietes pasteļtoņu balerīnu princešu kleitās kā no Degā gleznas. Sievietes norauj no āķiem pakārtās radību čaulas un ar nepārejošu niknumu un kaujas sparu mīda un laista šīs ādas. Samet kaudzē un dauza bozēm pirmatnējas cilts plastikā. Beigās izģērbjas līdz baltai apakšveļai un skatās publikai zālē tieši acīs. Smaida, tad sāk smieties arvien aizrautīgāk. Dūmu mākonī pa vienai ieiet dzemdes formas kapsulā, kur sadeg, lai kā Fēnikss atdzimtu sabiedrībā, kurā nav prinču un princešu, bet cilvēki. Tādi, kādi paši vēlas būt? Varbūt tā?

Profesionālais skaistums

Gluži pretējs patoss un sievišķības kods ir modes vēsturnieka Olivjē Saijāra izrādē Modeļi nekad nerunā. Parīzes Modes muzeja Musée Galliera direktors un viens no intriģējošākajiem izstāžu kuratoriem modes pasaulei veltītas izrādes rada kopš 2005. gada. Arī šajā projektā Olivjē Saijārs turpina iemiesot ideju, ka dvēsele ir gan modelei, gan pašam tērpam. 2013. gadā viņa inspirētajā performancē aktrise Tilda Svintone demonstrēja 57 tērpus un aksesuārus no Modes muzeja zelta fonda, nevienu no tiem neuzvelkot. Savukārt priekšnesumā Modeļi nekad nerunā tērpus mūsu iztēlē demonstrē septiņas franču skaistules, kuras iedvesmojušas Īvu Senlorānu, Josi Jamamoto, Grē kundzi, Tjerī Migleru un citus modes guru.

Viņas cita aiz citas modeļu gaitā ienāk spodri baltā telpā, kurā ir tikai krēsli. Vienādā "pakaramā" uniformā – melnā triko, zeķbiksēs un augstpapēžu kurpēs. Nevainojams, saviļņojošs skaistums. Ķermenis kā ainava. Modeles veterānes (modes industrijā debitējušas 80. gadu sākumā) pa vienai, citkārt pa divām nāk vidū un ar precīziem žestiem iezīmē uz sava vai kolēģes auguma tērpu aprises – manšetes, korsetes, apkakles, šķēlumus, apjomus. Viņas runā, bet tik un tā paliek distancētas un nedaudz atsvešinātas. Šķiet, šādu vai tamlīdzīgu efektu no savām aktrisēm izrādēs Marķīze de Sada, Vilku muižas jaunkundzes un citās varbūt vēlējies panākt Alvis Hermanis. Savdabīgās modes izrādes iekšējo dramaturģiju veido mijiedarbība starp atmiņu, žestu, balsi un juteklisko kairinājumu skatītāja iztēlē. Dramaturģija ir diezgan monotona un nekur neved, bet šajā gadījumā pilnīgi pietiek vienkārši ar profesionāli pasniegtu skaistumu.

Mēs jau esam redzējuši

Focus deva iespēju arī domās uzsist uz pleca Latvijas Jaunā teātra institūta komandai. Vairākas izrādes, kuras forums piedāvāja starptautisko festivālu producentu uzmanībai, tikko jau bijām redzējuši Homo Novus programmā Rīgā. Piemēram, Filipa Kena Pūķa melanholiju un Olivjē Kulona-Jablonkas Viktora Igo avēniju 81, kas pārstāv pašu jaunāko pasaules teātra tendenci – dokumentālo teātri, kas dod balsi pašiem bēgļiem, atspēkojot mediju ierunātos stereotipus. "Viktora Igo avēnija Parīzē ir viena no prestižākajām ielām. Obērviljērā Viktora Igo avēnijā mājvietu radušas pārtikas noliktavas, Āzijas audumu tirgotavas, kafijas un tabakas veikaliņi. 81. numurs, kur senāk bija izvietots nodarbinātības dienests, atrodas pretī nepabeigtam ķīniešu iepirkšanās centram. Kopš 2014. gada augusta šeit dzīvo imigranti bez dokumentiem, kuri pēc četriem ielās pavadītajiem mēnešiem nolēma ieņemt namu. Astoņi no viņiem piedalās izrādē, atklājot savus izdzīvošanas mehānismus un stāstot par ceļu uz "humānisma šūpuli" Eiropu, kurā solidaritāte un iejūtība mijas ar vardarbību, bet meli ir atbilde piedzīvotajai netaisnībai," šoruden rakstīja Homo Novus.

Raksts tapis ar Francijas institūta Latvijā atbalstu 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja