Dailes teātris savā simtgadē ir ticis pie diviem vērtīgiem izdevumiem – rudenī apgādā Zvaigzne ABC iznāca teātra kritiķes Līvijas Dūmiņas fundamentālais Dailes teātra patriota aktiera Artūra Skrastiņa portrets – Artūra Skrastiņa Spogulija. Savukārt īsi pirms Dailes teātra dibinātāja Eduarda Smiļģa dzimšanas dienas 23. novembrī izdevniecība Neputns izdeva grāmatu – albumu Dailei 100, ko bija iecerējusi vēl Dailes teātra bijusī literārās daļas vadītāja – Dž. Dž. Džilindžera komandas cilvēks – Evita Mamaja. Uzticīgam Dailes teātra skatītājam, lai cik grūti laiki, derētu iemantot abas grāmatas (varbūt vēl var pagūt palūgt Ziemassvētku vecītim?), jo izdevumi tandēmā savu saturu atklāj vislabāk un veido interesantu savstarpējo sarunu. Svarīgi piebilst, ka ne viena, ne otra grāmata neatbilst jubilejas izdevuma statusam tādā nozīmē, ka attiecas tikai uz pašu teātri, kur katram ticis pa labam vārdam, un visi priecīgi. Protams, ir vajadzīgi arī šādi lokālpatriotiski izdevumi, jo katrs, kam ar teātri ir bijusi kaut neliela saskare, zina, cik daudz pašaizliedzīgu cilvēku bez lauriem un intervijām strādā, lai būtu iespējama izrāde. Savukārt Līvijas Dūmiņas grāmata par Skrastiņu ir tapusi 16 (!) gadu un uz Dailes teātra simtgadi iznākusi tikai skaistas sakritības pēc. Abas grāmatas ir būtisks un kvalitatīvs papildinājums teātra (ap)rakstniecībai plašākā mērogā un spodrina šī žanra iedragāto prestižu, ko veicinājusi virkne žurnālistu rakstītu aktieru "portretgrāmatu", kuras precīzāk būtu saukt par vākos iesietiem dzeltenās preses pielikumiem.
Šādi izdevumi ir svētku brīdis tiem, kuri balso par lapu pāršķiršanas un papīra smaržas iracionālo saviļņojumu. Nu labi, pieļausim, ka varētu kādā podkāstā ierunāt Dailei 100 lieliskos tekstus, bet kā audioformātā pārraidīt vairāk nekā 400 lielformāta fotogrāfiju, kas aptver laiku no XX gadsimta sākuma līdz mūsdienām un mākslinieces Ineses Hofmanes papīram elpot ļaujošajā salikumā uzvilnī īstas izrādes un Dailes teātra "vaļa vēdera" smaržu? Īpaši, ja izrāde kādreiz ir piedzīvota uz savas ādas.
Vertikāļu pēctecība
Tieši šobrīd, kad arhitektes Martas Staņas sapnis par cilvēkiem un lustrām, kas vakaros atspīdēs plašajos teātra logos, liekas pavisam tāls, ap celtniecības sastatnēm lodā tikai drēgni vēji un uz soliņiem vairs neatpūšas un ar Irbīti nesaskandina pat bomži, ir īstais brīdis izstaigāt Dailes teātra slavas zāli un atcerēties, ka te kādreiz, jo īpaši 70.–80. gados, bija garīgais centrs, uz kuru cilvēki tiecās kā pēc "dzīvā ūdens" un nekurnēdami stāvēja rindās pēc biļetēm pat naktīs. Teātra zinātnieces Edītes Tišheizeres erudīcija un rakstīšanas talants šo pastaigu padara reizē izzinošu un lasāmu kā literatūru. Viņas nodaļa Izrāde kā universs ir reāls palīgs – gids teātra vēstures zināšanu sakārtošanā "pa failiem". Ja nu jums galvā plivinājušās tikai vispārīgas zināšanas par Dailes teātra spožākajām personībām, estētisko virzienu un izrādēm, Edīte Tišheizere palīdz visus uzvārdus salikt uzskatāmā Dailes teātra DNS spirālē. Eduards Smiļģis – Pēteris Pētersons – Arnolds Liniņš – Kārlis Auškāps – Mihails Gruzdovs – Dž. Dž. Džilindžers. Tišheizere tik daudz nekoncentrējas uz faktiem un skaitļiem kā uz garīgo un estētisko pēctecību, pat ja tā ir bijusi atgrūšanās no iepriekšējā mākslinieciskā vadītāja centieniem. Otra Dailes DNS spirāle pieder scenogrāfiem – māksliniekiem, bez kuru nospieduma Dailes teātris būtu bijis citāds. Sākot ar Dailes teātra pirmo dekoratoru un skatuves mākslas teorētiķi Jāni Munci, kura ieguldījums Smiļģa teātra tapšanā bieži ir palicis Smiļģa fascinējošās personības aizsegā. Muncis, Smiļģa tuvākais radošais līdzgaitnieks no 1920. līdz 1925. gadam, apstādina uzmanību ar interesantiem biogrāfijas faktiem – studējis filozofiju Amerikā, mācījies pie Vsevoloda Meierholda Scēnisko uzvedumu kursos. 1926. gadā kļuvis par Parīzes Dekoratīvās mākslas izstādes laureātu. 20. gadu beigās un 30. gados strādājis Amerikā – Losandželosas Pasadīnas teātrī –, daudz publicējies kā latviešu, tā ārzemju presē. Jānis Muncis miris 1955. gadā Holivudā, kopdams savā dārzā puķes. "Jānis Muncis ir pirmais telpas filozofs mūsu skatuves mākslā. Tradīciju ceļi palaikam ir grūti izdibināmi un nebūtu ne taisni. Daudz kam no tā, kas tik spilgti iemiesots Ilmāra Blumberga, Andra Freiberga, Jura Dimitera u. c. darbos, ir būtiskas atsauces Munča daiļradē un teorijā 20.–30. gados," jau senākā rakstā Teātra Vēstnesī (1989, nr. 4) rakstījusi Edīte Tišheizere. Dailei 100 izgaismo arī nākamo Smiļģa mākslinieku Oto Skulmes un Ģirta Vilka nopelnus. Sadaļā Ilmāra Blumberga nenotikušais "maģiskais teātris" Edīte Tišheizere atgādina Lilijas Dzenes teikto: "Blumberga domāšanā ir visi režisora inscenētāja aizmetņi." Un tomēr pēc Latvijas kultūras kanonā ierakstīto izrāžu scenogrāfijas, piemēram, Branda (1975), kas mainīja Dailes teātra domāšanu un virzienu, Blumbergs no teātra aiziet. Netieši savu atbildi mākslinieks sniedzis Teātra Vēstnesī (1989, nr. 5), kurā uz Laimas Slavas jautājumu: "Vai tavai aiziešanai no teātra bija ārēji stimuli, vai tā bija tikai tava iekšēja lieta?" – scenogrāfs atbild: "Tikai iekšēja. Jo es neesmu teātra cilvēks. Es gribēju būt brīvs. Neko nedarīt. Tikai tad, kad neko (I. B. izcēlums) nedara, man liekas – var kaut ko izdarīt. Teātrī ir visu laiku kaut kas jādara. Ja varētu teikt, ka mēs katrs mēģinām skatīties uz gaismu, tad teātrī arvien iznāk, ka tu skaties uz gaismas avotu nevis tieši, meklē mērķi nevis skatoties centrā, bet arvien pa sāndurvīm, caur citiem." Edīte Tišheizere izgaismo, ka Dailes teātra vizuālā DNS spirāle nesavītos tik precīzi bez Oto Skulmes un Ģirta Vilka atšķirīgā rokraksta, artistiskās un vienmēr ekstravaganti paspēlēties gatavās kostīmu mākslinieces Baibas Puzinas (1944–1999) un "Ilzes Vītoliņas un Mārtiņa Vilkārša vizuālā teātra", kas ir veidojis Dailes teātra izrāžu seju pēdējās desmitgadēs.
Kas ir Kavalieru gads?
Līvijas Dūmiņas nodaļa Dailes karaliste, kurā enciklopēdiski apzināti un īsi raksturoti Dailes teātra vēsturē ierakstītie aktieri, neizbēgami nedaudz dublē teātra zinātnieces Silvijas Radzobes un autorkolektīva pirms pāris gadiem izdoto grāmatu 100 izcili Latvijas aktieri. Tā kā aktieru, kuriem ir jāatdod gods, ir bijis visai daudz, teksta apjoma individualizētākiem portretējumiem likumsakarīgi ir pietrūcis, bet kopā kā mozaīka lipinās priekšstats par Dailes teātra aktieri cauri laikiem – izteikti artistisku, plastisku, bieži arī vizuāli krāšņu. (Protams, nepiemirstot arī elegantos intelektuāļus savrupniekus.) Tādu, par kuru Dailes teātra aktrise, kustību režisore un pedagoģe Ērika Ferda savā 75 gadu jubilejā savā dzirkstīgajā temperamentā sacījusi: "Manai dzīvei cauri iet mazurka. Es smejos, ka tikai tad svinēšu kādus 80 gadus, ja es varēšu uzdancot uz skatuves mazurku. Un lielāku prieku man tagad nevajag, kad es noskatos, kā viss mans kolektīvs, ka viņi lec mazurku. Kā nu katram iznāk, bet tā arī vajag. Jādejo, kā katrs domā" (Teātra Vēstnesis, 1989, nr. 6).
Erudītais stāstnieks Orests Silabriedis savu sadaļu par mūziku Dailes teātra izrādēs sāk visai atskurbinoši, liekot ieskatīties acīs kailajam faktam, ka viņa jaunākajai kolēģei (tātad tomēr cilvēkam ar kultūras izglītību) "visiem zināmās, leģendārās" dziesmas Kavaliera gads un Āksta dziesma neko neizsaka. Muzikologs turpina bez kauninošas drāmas: "Grūti pateikt, kurā brīdī noticis pārrāvums, bet ir skaidrs, ka tie, kam tagad ap 20–30, dzīvo citu dziesmu vidē." Silabriedis, žonglēdams ar precīziem faktiem un krāšņiem stāstiem un nostāstiem, iztausta Dailes teātra "skanisko mugurkaulu", kuru veidojuši, viņa vārdiem, seši vīri: Burhards Sosārs, Marģeris Zariņš, Indulis Kalniņš, Juris Karlsons, Arturs Maskats un Juris Vaivods. Tāpat Dailes teātra izrādes nebūtu iedomājamas bez Raimonda Paula (vai redzējāt Spēlmaņu naktī Nacionālā teātra apsveikumu dailēniešiem – jauno Zilā karbunkuļa versiju?), Imanta Zemzara, Andra Vilcāna, Kārļa Lāča un Kārļa Auzāna mūzikas. Prusax gan vēl pārskatā nav iekļuvis.
Fotogrāfijā apskatāmas arī slavenās Hammond ērģeles, kuras 1940. gadā iegādājās pats Smiļģis. Tās Dailes teātrī atrodas joprojām un laiku pa laikam "uzstājas" izrādēs. Ar šo instrumentu Smiļģis pārvilināja darbā uz teātri Marģeri Zariņu, kurš vēlāk par to rakstīja: "Manā rīcībā vienpadsmit pultis ar deviņpadsmit štata mūziķiem. Kur tad vēl slavenās Hamonda ērģeles, uz kurām var imitēt gan ksilofonu, gan zvanu spēli, gan saksofonu!"
"Betona akvārijs"
Brīdī, kad stalažās stāv gan Dailes teātra pirmais nams Lāčplēša ielā 25, gan Brīvības ielas "jaunais" Dailes nams, uz kuru teātris ar plašu tautas manifestāciju pārcēlās 1977. gada 30. oktobrī, izcili vērtīgs ir arhitekta Jāņa Lejnieka pētījums gan par Veco Daili, gan Jauno Daili. Lejnieka profesionālais, konstruktīvais, uz reālām zināšanām balstītais raksts ir kā pamatīgs enkurs, kas līdzsvaro pēdējā laikā ap Dailes teātra ēku "vieglajā valodā" savērptās runas, kas nesniedzas tālāk par vērtējumiem – par lielu vai par mazu, vai teju ezoteriskais pārmetums, ka Lielajā zālē vēl jūtama padomju kongresa dvaka. Arhitektūras vēstures pētnieks izseko Jaunās Dailes līkločainajam tapšanas ceļam gandrīz divdesmit gadu garumā – no idejas dzimšanas paša Smiļģa galvā, konkursa, sarežģītās būvniecības gaitas līdz sabiedrības reakcijai, kad Jaunā Daile beidzot bija uzcelta. Viens no interesantajiem faktiem atklāj, ka arhitekts Kārlis Plūksne, strādājot pie Vecrīgas rekonstrukcijas, bija paredzējis teātrim centrālo vietu Rātslaukumā, galveno fasādi vēršot pret Daugavu. Bet Smiļģi šis variants nav apmierinājis: "Uz teātri ir jāiet kā uz svētnīcu. Teātrim jābūt tādam, kas skatītāju pievelk. Teātra garam jāvalda jau ārpusē. Bet kas tad notiks te – laukumā? Izrāde nebeidzas ar aizkara krišanu. Kādu pārdzīvojumu skatītājs aiznesīs, izejot Daugavas vējos?"
Jauno Daili Smiļģis nepieredzēja, tāpat kā tās autore Marta Staņa (1913–1972), bet kā raksta Jānis Lejnieks: "Nams tapa pēc viņas 1959. gada konkursā uzvarējušā projekta saskaņā ar režisora ideju par demokrātisku spēles telpu amfiteātra formā. Ēku Brīvības ielā 75 tās līdzautori Imants Jākobsons (1934–1993) un Harolds Kanders (1927–2004) pabeidza 1977. gadā."
Par jauno ēku – padomju modernisma ikonu – sākumā kurnēja un degunu rauca visi – gan sabiedrība, kas no jaunā teātra gaidīja "zeltu un samtu", gan arī paši aktieri un režisori. Neapmierināja ēkas caurspīdīgums, radās pat jēdziens "betona akvārijs". Intervijā ar režisoru Arnoldu Liniņu žurnāliste gaidītās pateicības un prieka vietā saskaras ar īstu dusmu šalti par objektīvām tehniskām problēmām – caurvēju, nemitīgiem trokšņiem, sliktu akustiku. Savukārt teātra bijušais mākslinieciskais vadītājs Dž. Dž. Džilindžers Lielās zāles (944 vietas, izmantojot proscēnija pārveides, var iegūt 1032 vietas) izaicinājumu raksturojis šādi: "Zāle ir tik milzīga, ka skatītāji, kas sēž pirmajās desmit rindās, redz vienu izrādi, bet skatītāji pēdējās rindās – pavisam citu izrādi."
Nu šis sarežģīti risināmais rēbuss neiedomājami nepateicīgā laikā ir nonācis Dailes teātra jaunās vadības – mākslinieciskā vadītāja Viestura Kairiša un direktora Jura Žagara – galvā.
Talanta iemauktos
Līvijas Dūmiņas grāmata Artūra Skrastiņa Spogulija ir īsts pārsteigums, kas apstiprina sakāmvārdu par klusajiem ūdeņiem, kas esot tie dziļākie. Līviju Dūmiņu, protams, zināju gan kā Silvijas Radzobes studenti no 2. kursa, gan kā asredzīgas un trauslas mākslas izjūtas pārpilnu recenziju autori, bet šī grāmata nepārspīlējot ir īsts meistardarbs, ko vērts izlasīt katram, kuru interesē portreta žanrs. Lai redzētu, cik mākslinieka portretējums iespējams daudzšķautņains, dziļš un priekšā nepasakošs. Teikšu atklāti – bija jau sācis aizmirsties, ka var arī tā. Protams, Ievas Strukas Pēterim Pētersonam veltītās grāmatas ir atsevišķs stāsts.
Līdz šim mans ideāls, kā rakstīt par aktieri, bija teātra rakstnieces Lilijas Dzenes 1979. gadā sarakstītā portretgrāmata Mana versija par Alfrēdu Jaunušanu. Šī grāmata ir tapusi faktiski tikai no viņas pašas vērojumiem un Jaunušana kolēģu un laikabiedru izteikumiem, jo režisors publiski atvērt savu dvēseli nav ļāvies. Līvijas Dūmiņas grāmatā ir šī pati smalkjūtīgā, bet reizē ķirurģiski precīzā spēja runāt arī par mākslinieka ēnas pusi un citu acīm nenojaustiem dēmoniem, reizē saglabājot dziļāko smalkjūtību. Autores laime, ka neierasti atklātām sarunām daudzu gadu garumā ir piekritis arī pats aktieris, kurš turklāt ir labs stāstnieks.
Portrets ir Artūra Skrastiņa aktiera psiholoģijas un dvēseles vivisekcija, reizē saglabājot dziļu pietāti, ja ne pazemību, mākslas un aktiera profesijas priekšā. Līvija Dūmiņa nepretendē Skrastiņa dvēselei noraut gluži pēdējo kreklu. Būdama ar labu humora izjūtu, viņa nav tik naiva un pieļauj, ka drusciņ jau arī šīs sarunas aktierim ir bijušas kā vēl viena loma (no intervijas KDi).
Īpaša vērtība ir sarunas ar aktiera kolēģiem, kas nebijušā rakursā atklāj arī viņus pašus.
Grāmatu papildina mākslinieces un kostīmu mākslinieces Ilzes Vītoliņas radītie Artūra Skrastiņa draudzīgie šarži. Līvija Dūmiņa savukārt ar savu rakstīto ir uzzīmējusi aktieri, kas iejūgts savā talantā. Tas viņu trenc un lolo, šausmina un mierina, paceļ vilnī un grūž zemē. Un ar katru lomu viss atkal no gala.