Tā ir pasaulslavenā režisora Roberta Vilsona izrāde, kuras pamatā - par XX gadsimta labāko dejotāju dēvētā iezīmīgā avangarda mākslas pārstāvja Vaclava Ņižinska dienasgrāmata, kuru uzvedumam adaptējis Derils Pinknijs. Viesizrādes organizē Andreja Žagara kultūras atbalsta un attīstības fonds. "Esmu pārliecināts, ka šis būs viens no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijas kultūras telpā," vakar sasauktajā preses konferencē teica Andrejs Žagars. Pirmoreiz Barišņikovs Latvijā viesojās 1997. gadā Latvijas Nacionālajā operā ar savu baleta trupu White Oak Dance Project. Otro reizi baletdejotājs uz LNO skatuves uzstājās 2009. gadā deju vakarā Trīs solo un duets. 2006. gadā LNO bija sarīkota Barišņikova darbu fotoizstāde Moment in Time.
Mentālais apjukums
Monoizrāde Vēstule cilvēkam pirmizrādi piedzīvoja pērn Spoleto Itālijā. Šogad izrāde turpina pasaules turneju - Milāna, Madride, Montekarlo, Parīze, Ņujorka, Losandželosa -, augustā piestājot arī baletdejotāja dzimtajā pilsētā Rīgā. Uz preses konferencē uzdoto jautājumu, vai Barišņikovs jutis, kā Rīgas publika viņu mīl un Alvja Hermaņa iestudējumā Brodskis/Barišņikovs baidījusies pat elpot, lai viņu neiztraucētu, viņš sirsnīgi nopūtās: "Ak Dievs... Protams, jūtu." Pārsteidza mākslinieka dziļās un godīgās atbildes, vēlreiz apstiprinot, ka uzpūtības, stulbu joku un nepieejamības šovs ir nepieciešams tikai pašpasludinātiem ģēnijiem - viduvējībām. Barišņikovam mugurā bija balts krekls vaļēju apkaklīti un tumša žakete. Izrādē Vēstule cilvēkam viņu apģērbis Armani - melns smokings, klasisks tumšs uzvalks un vairāki balti krekli.
Savā slavas virsotnē Vaclavs Ņižinskis (1889-1950) atzīts par vienu no izcilākajiem Rietumu kultūras baleta māksliniekiem. Viņa vārds saistīts ar slaveno Sergeja Djagiļeva Krievu baleta trupu, kas ar savām viesizrādēm Parīzē kļuva par neatņemamu pasaules avangarda mākslas daļu. Ņižinskis savas īpašās muskulatūras dēļ dejas vēsturē ierakstījies arī ar saviem leģendāri augstajiem lēcieniem. Mihails Barišņikovs preses konferencē uzsvēra, ka Ņižinski vērtē pat augstāk - kā "avangardisku horeogrāfu, kurš atvēra durvis nākamajām horeogrāfu paaudzēm"(Fauna diendusa, Svētpavasaris u. c.).
"Kad ar Robertu Vilsonu strādājām pie Vecenes, pusdienās nejauši sākām runāt par Ņižinska dienasgrāmatu," stāsta Barišņikovs. "Runājām par viņu nevis kā leģendāru baletdejotāju, bet par viņa dokumentēto neprātu. Ņižinska dienasgrāmata ir provokatīvs, aizkustinošs dokuments, ko es sauktu par dziļā prāta apmulsumā esoša mākslinieka manifestu. Tas ir rets, rets godīgums."
Dienasgrāmata ir izdota vairākās valodās, pēdējoreiz - pirms dažiem gadiem. Vaclavs Ņižinskis to sarakstīja pāris mēnešos - no 1919. gada 19. janvāra līdz 4. martam. Kaislīgajās domu skrandās jūtams viņa eksplozīvais un nereti arī fiziski vardarbīgais raksturs, kas, iespējams, harmonisku līdzsvarojumu (līdz zināmam brīdim) rada tikai mākslā. Dienasgrāmata dokumentē mākslinieka garīgās veselības sabrukumu - pēdējos 30 savas dzīves gadus Ņižinskis, kurš bija piedzīvojis slavas virsotnes, pavadīja psihiatriskajā slimnīcā. Rakstnieks Henrijs Millers Ņižinska dienasgrāmatas nosaucis par aizraujošāko un godīgāko grāmatu, kādu viņš jebkad lasījis. "Mēs esam aci pret aci ar realitāti, un tas ir gandrīz neizturami," Millers raksturojis Ņižinska "kailo, izmisušo" tekstu.
Gaisma Dieva vietā
Vismaz vienreiz dzīvē vajadzētu redzēt kādu Roberta Vilsona izrādi. Lai pēc tam kļūtu kaut vai par skeptiķi, kuram visas viņa izrādes šķiet vienādas. Vilsons par to tikai priecātos. Viņš šīs estētikas izstrādāšanai un noslīpēšanai, kas balstās uz filigrāni skulpturētu gaismas dizainu, kurā saskatāma austrumu teātra un ekspresionisma ietekme, ir veltījis visu savu garo radošo mūžu. Taču uzņemt Vilsona izrādi ir skarbs teātra tehnisko iespēju pārbaudījums. Kontekstu cienītājiem var ieteikt pasekot Berliner Ensemble repertuāram (Pīters Pens, Šekspīra soneti, Fausts I, II).
Barišņikovs pastāstīja, ka viņam ļoti patīk strādāt ar Vilsonu, kurš prasot "izdarīt mājasdarbu un būt ļoti precīzam".
Dejotājs uzsver: "Protams, es nemēģināšu atdarināt Ņižinski." Tieši tāpat, kā viņš uz Jaunā Rīgas teātra skatuves necentās runāt Brodska balsi. "Es meklēšu viņa iekšējo balsi." Divas lietas mākslinieks vēlas piekodināt - tā nav dejas izrāde un nav domāta bērniem.
Biļešu tirdzniecība tiks izsludināta atsevišķi.